Solsterā pēc Londonas milzīgajiem plašumiem šķita maza un saspiesta; katra būda un pilsētas māja bija zināma un atpazīstama, varēja noteikt katras ielas un tur pārdoto preču īpašo smaku, bija paredzams, kur uzturēsies un diedelēs pilsētas ubagi. Un pār visu mazo, dzīvīgo pilsētiņu, kur vien šaipus mūriem bija vietas pastaigai, slējās pils un klosteris.
Saimons, kopā ar Deikru apskatījis piedāvāto vietu koledžai, juta ierobežojumus, ko uzlika viņa jaunās mājas, un izteica šaubas.
"Deikra kungs, kā jums šķiet, cik soļu gara ir šī namu rinda?"
Deikrs samiedza acis un palūkojās no vienas veikalu rindas gala uz otru.
Saimonam bija skaidrs, ka viņa patrons uzreiz nesaprot lietas būtību. Deikra koledža bija radusies viņa prātā. Taču to vajadzēja izvietot materiālajā pasaulē, kur ir ceļi, māju rindas, veikali un baznīcas, un Saimons nebija pārliecināts, ka šī ir ideālā vieta.
"No viena gala līdz otram nevarētu būt vairāk par piecdesmit soļiem," viņš noteica, iekams Deikrs paguva izteikt aptuvenu minējumu, "un mājas dziļumu ierobežo upīte aizmugurē. Manuprāt, līdz tai nebūs vairāk par trīsdesmit pieciem, lielākais, četrdesmit soļiem…"
"Mēs varam izmērīt. Ar jūsu vai maniem soļiem?"
"Ar maniem." Jūsējie ir pārāk plati, nodomāja Saimons, kad starp māju rindām gāja pa celiņu, kas veda uz mājām un dārziem, kuri stiepās līdz atkritumiem pilnajai upītei.
"Trīsdesmit astoņi soļi," viņš sacīja, aptuveni metru no smacīgā ūdens pagriezies pret Deikru.
"Nepietiekami."
Saimons jau sāka pierast pie Deikra modes uzdot jautājumu, itin kā paužot spriedumu.
"Jā, ja mēs grasāmies celt pēc projekta, ko esmu sagatavojis. Iztēlojos aptuveni sešdesmit kvadrātjardu vietu. Šeit nav pat piecdesmit. Un mēs nevaram neko darīt, lai paplašinātu būvlaukumu. Vienā pusē mūs ierobežo ceļš, bet otrā — upīte."
"Tad mums jāpārtaisa projekts." Deikrs ieskatījās Saimonam acīs. "Cik ilgs laiks nepieciešams, lai no jauna uzrasētu projektu?"
"Kad varam sākt attīrīt būvlaukumu?"
"Pēc mēneša. Paziņojumi par celtniecību ir izsniegti, taču mums jānogaida mēnesis."
"Lai pārtaisītu rasējumu, man vajag krietni mazāku laiku. Tas ir vienas dienas darbs — tikai jāmaina izmēri." Viņš apklusa, zinādams, ka tūlīt sagādās vilšanos Deikram. Viņš pats bija vīlies. "Taču pēc mēneša būs otrā oktobra nedēļa. Pārāk vēlu, lai sāktu būvniecību."
"Kāpēc?"
Deikrs, Saimons prātoja, droši vien ik dienu Londonā ir redzējis, kā paceļas mājas. Vai viņš nekad nav apstājies, lai apdomātu, kālab darbs rit saskaņā ar gadalaiku?
"Akmens ir kā vīns — tāpat kā to nevar iepildīt mucā vienā dienā un dzert nākamajā, tā arī akmeni nevar izcelt no zemes un nākamajā dienā iemūrēt. Tam nepieciešams siltums, lai tas kļūtu sauss un ciets. Stiprs lietus uz visiem laikiem sabojā neizturētu akmeni — tas nekad nekļūs tik ciets, cik nepieciešams. Un, pat ja mums būtu sagatavoti akmeņi," viņš turpināja, apsteigdams nākamo Deikra iebildumu, "java ieplaisā un kļūst nederīga, ja tai uzbrūk sals."
"Tātad līdz pavasarim mēs neko nevaram iesākt."
"Mēs nevaram būvēt. Taču būvlaukums jāattīra un šie veikali jānojauc — starp citu, vai esat apdomājis, ka varam pārdot akmeni un kokmateriālus?"
Deikrs pakratīja galvu. "Nē. Vai to nokārtosiet?"
Saimons pamāja, tad turpināja: "Un pēc tam varam izrakt pamatus — ja neuznāk sals. Rakt sasalušu zemi ir grūti." Viņš paraudzījās uz Deikru. Tāpat kā vairākums cilvēku, kas nav pieraduši pie celtniecības, viņš acīmredzot nekad nebija apstājies un iztēlojies šā amata smalkumus. Saimonam tie bija dienišķā maize; viņš neatcerējās laiku, kad viņam nebūtu bijusi skaidrība par sava aroda gaitu un ierobežojumiem. Tagad viņam jāizskaidro, kādēļ visam jābūt tieši tā un ne citādi. Viņš cerēja, ka Deikrs ir gana pacietīgs un atturīgs, lai saprastu, ka šīm lietām tā jābūt, nevis ka tā tas ir viņa iespītības dēļ.
"Par laimi," viņš atsāka, neierasti piesardzīgi lūkodamies uz Deikru, "man Kaintonā ir izturēti akmeņi. Vēl ir par agru, lai tos jau pasūtītu, bet tad, kad būs apstiprināta būvniecība un mēs varēsim sākt attīrīt būvlaukumu, man tos varēs atsūtīt. Kad veikali būs nojaukti, varēsim uzcelt apmetni strādniekiem, rasēšanas māju un noliktavu, kur glabāt akmeņus, un sākt kalšanu. Ziema nebūs pilnībā zaudēta, Deikra kungs. Mēs to izmantosim." Viņš sastapa patrona ciešo skatienu un vienkārši piebilda: "Es tikpat ļoti kā jūs vēlos, lai sāktos būvniecība."
Taču abiem vīriešiem nācās vilties. Tiklīdz Saimons bija sācis pielāgot ēkas pamatu plānu, lai ietilpinātu savu plašo vīziju ierobežotajā Solsteras rūmē, varenā Baznīca sāka likt sprunguļus spieķos, lai aizkavētu, izjauktu un, pēc šā mērķa īstenotāja priora Viljama domām, sagrautu Deikra plānus.
Vēstis atnesa Henrijs Eklends. Saimons domāja, ka, tā vien šķiet, Henrijam ir lemts pastāvīgi būt starpniekam.
"Kā to saprast — vai Deikram nepieder tā māju rinda?" Saimons prasīja, pārtraucis Henriju, pirms viņš paguva pabeigt teikumu, kas izskaidrotu, ko tieši viņš gribēja teikt.
"Tiklīdz Deikra plāni iegūt māju rindu kļuva zināmi…"
"Zināmi? Kā? Viņš taču nestaigāja pa pilsētu un nebazūnēja savus nodomus…"
"Saimon, te nav Londona, te ir Solsterā. Te neviens kakts nav gana tumšs, lai bīskaps un viņa pakalpiņi neredzētu, kas tur notiek. Un šoreiz viņiem nevajadzēja spiegus — vienam no Deikra īrniekiem nepatika paziņojuma noteikumi…"
Saimons nošņācās. "Viņa noteikumi bija smieklīgi augstsirdīgi!"
Tieši tādēļ, lai izvairītos no šādas notikumu ievirzes.
"Acīmredzot kāds par tiem ir sliktākās domās nekā tu. Vai arī viņam ir kas cits aiz ādas. Vienmēr ir pamatots iemesls būt labās attiecībās ar baznīcu, Saimon."
Saimons sāka soļot pa istabu. "Tātad Baznīca ir izteikusi pretenzijas uz Deikra zemi?"
Henrijs izbrauca pirkstus caur matiem un, iekārtojoties ērtāk, atbalstīja potīti uz otras kājas ceļgala.
"Šī zeme tika piešķirta Deikra kunga tēvam. Ieradies Solsterā, viņš no klostera noīrēja veikalu rindu, kas stāvēja uz šā zemes gabala, bet, kļuvis bagātāks," — un vecāks, viņš klusībā nodomāja — "viņš saņēma atļauju nojaukt veikalus un uzcelt slimnīcu. Tolaik viņš jau bija iemantojis zemi ārpus pilsētas mūriem pie dienvidu vārtiem, un ienākumi no tās — cik nu tādi bija — pabaroja un apģērba ubagus slimnīcā. Izsakot atzinību par viņa labo darbu, klosteris piešķīra viņam zemi, uz kuras atradās slimnīca."
"Un tagad, vienalga, zeme ir piešķirta vai ne, stāvoklis ir mainījies," Saimona tonis bija kareivīgs, itin kā Henrijs būtu sarīkojis šos pārkārtojumus tikai tālab, lai sajauktu viņam galvu. "Kad veikali kļuva par slimnīcu un otrādi?"
"Drīz pēc Deikra tēva nāves slimnīcā izcēlās ugunsgrēks," Henrijs paskaidroja, "un ēkas karkass — tas bija no koka — nodega. Deikra kungs nosprieda, ka var uzturēt lielāku slimnīcu, ja veikalus atjauno sākotnējā vietā, bet slimnīcu pārvieto uz zemes gabalu ārpusē pie vārtiem."
"Ugunsgrēki gadās," Saimons bez aplinkiem sacīja, skaidri un gaiši likdams Henrijam saprast, ka viņam nav nedz intereses, nedz vēlmes uzzināt, vai slimnīcas nopostīšana bija pilnībā nejauša.
"Nudien," arī Henrijs prata šo spēlīti.
"Un kopš tā laika tajā vietā bija veikali, bet Baznīca pat neiepīkstējās iebilstot?"
"Līdz šim jā."