"Un kādu aizbildinājumu Baznīca ir atradusi, lai iebilstu tagad? Izņemot to, ka Deikrs vēlas būvēt koledžu šajā zemes gabalā."
Henrijs, neskatīdamies Saimonam acīs, ar aplaizītu rādītājpirkstu noberza traipu uz zābaka. "Priora iebildums ir saistīts ar slimnīcu," viņš sacīja. "Šķiet, ka tik ilgi, kamēr Deikra tēvam piešķirtā zeme vismaz kaut kādā mērā tika izmantota, lai uzturētu slimnīcu, Baznīcai nebija iebildumu. Tagad, protams, viss ir citādi…"
"Ja Baznīca ir piešķīrusi zemi Deikra tēvam ar īpašumtiesībām, tad nevar būt nekādu iebildumu!" Saimons saskaitās.
"Priors apšauba, ka zeme ir piešķirta ar īpašumtiesībām," piesardzīgi sacīja Henrijs. "Ja var ticēt viņam, tad Baznīca to saprot tā, ka Deikram un viņa mantiniekiem ir pagaidu īres tiesības uz zemi, kamēr tur ir slimnīca."
"Jau vairāk nekā divdesmit gadu tur nav bijusi slimnīca! Ja Baznīca ir gaidījusi līdz šim brīdim, lai uzspiestu to, ko uzskata par savām tiesībām, tad tur ir kas vairāk par likuma burta ievērošanu!"
Kāpēc, Henrijs domāja, es tik mierīgi runāju par šīm nepatikšanām, ja esmu tikpat sadusmots kā viņš? Tāpēc, ka pagātnē, ja viņš nesa sliktas vēstis, parasti tās bija saistītas ar paša nodarījumu. Ar piesardzību varēja izvairīties no pēriena. Tas ir tikai paradums.
"Priors aizbildinās," Henrijs atmeta smalkjūtību, "ar bailēm, ka bez veikalu nestās peļņas ar slimnīcu būs cauri. Koledžas, viņš norādīja, neienes naudu."
"Vai viņš baidās, ka viņam būs jārakājas savā naudas lādē?" Saimons jautāja, pārsteigdams Henriju ar savu nicinājumu pret prioru.
"Paraugies uz to no Baznīcas viedokļa, Saimon. Itin vērtīgi, ka viņu rīcībā ir šis putns — labi apgādāta slimnīca. Ja viņi neko nedarīs un vēros, kā Deikrs nojauc veikalus, viņiem var rasties aizdomas, ka nākamais gājiens būs nojaukt arī slimnīcu."
"Henrij, saki godīgi, vai tu tici, ka tas ir kas vairāk nekā tikai mēģinājums aizkavēt Deikra koledžas uzbūvēšanu? Un ka Baznīca pat pieciestu koledžas būvēšanu, ja viņš nebūtu lolardu sektants?"
Henrijs klusēja, lūkodamies uz cilvēku, kurš bija paglābis viņu no nabadzības un izaudzinājis līdz pašreizējam stāvoklim, proti, par mūrniek- meistaru, par cienījamu pilsoni. "Saimon," viņš beidzot ierunājās, "ja Deikrs var pierādīt īpašumtiesības uz šo zemi, viņš uzcels koledžu par spīti prio- ram Viljamam un bīskapam."
"Un ja nevarēs?"
"Par to domāsim vēlāk, ja vajadzēs."
Saimons raudzījās viņā. "Reiz es nostājos pret karali un zaudēju. Ja tagad nostāšos pret Baznīcu un atkal zaudēšu, iespējams, vairs nekad neuzrasēšu ēku, kas kļūs par akmens celtni."
"Tu nenostājies pret Baznīcu."
"Vēl ne."
Henrijs pakratīja galvu. "Tu to uztver pārāk nopietni, Saimon. Tā ir tikai parasta ķilda par zemi."
Taču zeme ir nauda, un nauda ir vara, un vara nozīmē, ka var uztiept sev vēlamo.
Ralfam Deikram nebija sveša šāda atziņa.
Norvičas Viljamam, Kristus baznīcas klostera un tā katedrāles prioram, Ralfa eksistence bija pārsteigums. Džons, Deikra jaunākais dēls, Solsterā bija labi zināms, jo viesojās pilsētā, kopš tajā ievācās viņa pamāte un tēvs; bet Ralfs nepaziņojis un nepaskaidrojis bija ieradies Solsterā, kolīdz uzzinājis par tēvoča nodomiem.
Priors Viljams uz savas ādas bija izjutis, ka nezināmiem lielumiem ir paradums radīt nepatīkamus pārsteigumus, kamēr vien tiem ļauts palikt nezināmiem. Savukārt, liekot tiem atklāt savus noslēpumus, tie itin bieži kļūst lietderīgi.
Ar ilgi apgūtiem līdzekļiem priors bija uzzinājis visu, kas gan Solsterā, gan Londonā bija zināms par Ralfu vai par ko viņu turēja aizdomās.
Viņš atklāja, ka Ralfs ir Ričarda Deikra māsas dēls. Tas bija pirmais pārsteigums, jo priors, spriežot pēc viņu kopīgā uzvārda, bija domājis, ka Ralfs ir brāļa dēls. Izrādījās, ka pirms daudziem gadiem viņš bija sastrīdējies ar tēvu un dzīvojis pie tēvoča. Ričards, kuram tolaik nebija bērnu, bija ievadījis viņu savās veikala lietās un ļāvis viņam pieņemt Deikra uzvārdu, jo tēvs aiz niknuma vai vienkārši vēlmes atbrīvoties no apgrūtinošā jaunākā dēla, bija sarāvis attiecības ar viņu.
Kopš tā laika Ralfs strādāja pie sava tēvoča, un tas, kā runāja, pret viņu izturējās kā pret dēlu it visā, izņemot acīm redzamajā un neizbēgamajā jautājumā par mantojumu.
Bija valodas, ko ne visi izplatīja, bet kas tomēr nonāca priora Viljama ausīs, proti, māsas dēls licis ragus Ričardam Deikram visus četrus laulības gadus ar viņa otro sievu Annu.
Anna, ja tic baumām, bija izvēlējusies varu un ietekmi, ko deva laulības, nevis jaunekli, taču, saprazdama, ka var paturēt gan vienu, gan otru, ja rīkojas apdomīgi, bija vedusi Ralfu uz savu gultu tajos daudzajos gadījumos, kad vīrs atradās ārzemēs.
Priors nekad nepieļāva kļūdu ticēt visam, ko dzirdēja, taču viņš arī uzreiz nenoraidīja šīs runas. Ja tās bija patiesas, šāda informācija varēja izrādīties ārkārtīgi noderīga.
Bija maz ticams, ka Norvičas Viljams un Ralfs Deikrs kļūs par sabiedrotajiem, un tomēr neviens Deikra veikala īrnieks nebūtu sūdzējies par īres pārtraukšanas noteikumiem, ja tas nebūtu tā vērts.
Vienpadsmit
Izvilkums no Salster Times
Izredzes uz nākamās vasaras Solsteras koledžu Gadskārtas svētku skrējienu pastiprinās, jo šāgada uzvarētāji — Kaintona un Deikra koledža — ir papildinājuši savu panākumu ar vēl vienu triumfu, šoreiz ne uz bruģētajām ielām un četrstūrainajos pagalmos, bet korporatīvās sponsorēšanas finanšu pasaulē.
Kaintona un Deikra koledža, kuru pagājušogad pabalstīja uzņēmums Moorland Waters, kas tirgo pudelēs iepildītu ūdeni, šogad tēmēja augstāk. Viņu guvums, par ko paziņoja šonedēļ, ir Aloz, starptautisks sporta apģērbu un piederumu ražotājs.
"Sarunas bija spraigas, jo mums vajadzēja ātri vienoties par atbalstu mūsu sportistiem," sacīja Demija Millere, kura nesen pieņemta koledžā par mārketinga un attīstības vadītāju. "Muins vajadzēja tādu vienošanos, kas ļautu paturēt pērnā gada treneri Dinu Epsu, kurš bez grūtībām varēja dabūt ienesīgāku darbavietu Amerikā, kur trenētu kādas koledžas sportistus."
Epsa kungs, agrākais Lielbritānijas olimpiskās komandas vidējo distanču skrējējs, neslēpa, ka ir izteikti piedāvājumi "no ārzemēm", taču viņš vienmēr ir apgalvojis, ka vispirms sagaidīs Solsteras koledžu priekšlikumus.
"Gadskārtas svētku skrējiens ir unikāls," viņš pastāstīja Salster Times. "Pasaulē nav neviena līdzīga sporta notikuma. Tas ir vienīgais patiesi ama- tieriskais notikums, kas palicis sportā, taču tas nebūt nenozīmē, ka sportiskā kvalitāte ir zemā līmenī. Ir ļoti iespējams, ka daži no šiem koledžas sportistiem nokļūs valsts izlasē, ja izvēlēsies sportot art turpmāk."
Un šis ļoti amatieriskais gars ir par iemeslu tam, ka skrējiens iemantojis simpātijas visā pasaulē. Pretēji airēšanas sacīkstēm, kurās var airēt ikviens jaunais cilvēks, kas Oksterbridžā studē, lai iegūtu jebkuras pakāpes zinātnisko grādu, koledžas komandā var skriet tikai studenti, kas vēl nav ieguvuši bakalaura grādu. Solsterā nevar ierasties jebkurš, kas citur ieguvis grādu (un piedalījies skriešanas sacensībās) tikai tālab, lai piedalītos skrējienā. Šīs sacīkstes domātas vienīgi studentiem, kas gatavojas savam pirmajam grādam un vienlaikus ir arī labi skrējēji, un par spīti ieinteresēto pušu lobēšanai tā arī palicis. Un, tā kā skriešanai nepiemīt elitārisma pieskaņa, komandas atspoguļo sociālo dažādību, par ko Solsteru, vienīgo no trim Oksterbridžas universitātēm, pamatoti uzteic.