Atoz, kas agrāk ir sponsorējis airēšanas sacīkšu komandas un Anglijas čempionāta futbola klubus, paziņoja par Kaintona un Deikra koledžas sponsorēšanu preses konferencē, kas notika pašā mācību iestādē.
"Mēs esam priecīgi paziņot par sadarbošanos ar koledžas sportistiem," sacīja uzņēmuma pārstāvis Kerijs Krāmers, "un ceram, ka mūsu atbalsts neprofesionālai sporta komandai mudinās cilvēkus baudīt skriešanas priekus tādā līmenī, kādā viņi uzskata par pietiekamu. Lai gan mūsu uzņēmums ir saistīts ar dažādiem sporta veidiem, skriešana ir mūsu sirds un dvēsele, un mums kā augstas kvalitātes skriešanas piederumu ražotājiem ir laba reputācija, ar ko ļoti lepojamies.
Kaintona un Deikra koledžas skrējēji to apliecinās, jo nākamvasar skries pašu izvēlētos Atoz apavos."
Demijai Millerei trīcēja rokas, kad viņa nolika laikrakstu. Raksts bija pozitīvs — tajā, paldies Dievam, nebija ne vārda par īrnieku streiku, ne arī par koledžas finansiālo stāvokli. Varēja būt pavisam citādi. Jau pašā sākumā Demija, izmantodama to, ka mediji bija pievērsuši uzmanību koledžai, bija izspēlējusi riskantu publicitātes kārti, ko izmantojusi par pievilkšanas objektu — sākusi kampaņu, lai atklātu "Grēka cikla" noslēpumu, dodot pretsparu ļoti redzamajam īrnieku streikam un viņu kampaņai. Viņa arī nekaunīgi bija pārdevusi labu publisko tēlu, ko iegūs uzņēmums, kas būs sponsorējis komandu no koledžas, kurā kopā ar asociēto Nortgeitu mācījās vairāk audzēkņu nekā vidēji Solsteras valsts skolās. Pērnā gada komanda tika uzskatīta par tipisku, parasti no divpadsmit sportistu treniņkoman- das desmit nāca no mazāk nodrošinātām ģimenēm.
Gadskārtas svētku skrējiens: visslavenākās skriešanas sacensības pasaulē pēc olimpisko spēļu maratona. Demija nākamā gada maijā varēja ietilpt ainās, ko agrāk viņa, tāpat kā desmiti miljonu citu cilvēku, skatījās televīzijas translācijā: sešas komandas koledžas formastērpos, no satiksmes atbrīvotas ielas, pilnas ar cilvēkiem, kuri pūlas saskatīt savus atbalstītos skrējējus; intervijas ar komandas biedriem, no kuriem staro jaunība, intelekts, fiziskā sagatavotība, kādai cilvēka ķermenis ir ideāli piemērots, — un spēja skriet vienmērīgā ātrumā, dzenoties pēc balvas.
Stingri runājot, balvas nemaz nebija, jo skrējiena godalga bija rozes, ko skrējēji plūca speciāli uzstādītos stendos katrā dibinātājkoledžā un skrējiena kulminācijā — no gadsimtiem veca mežrozīšu krūmāja Svēta Toma koledžas galvenajā pagalmā.
Svētā Toma koledžas senās mežrozītes bija Gadskārtas svētku pamatā. Tradīcija vēstīja, ka viduslaikos pilsētas mācekļi, iedzēruši Pavasara sagaidīšanas svētkos, sacentās savā starpā, rāpjoties pār aizliegtajiem koledžas mūriem, lai atnestu savai mīļotajai dāvanu — saldi smaržojošu, gaiši sārtu ziedu. Precīzi pirmsākumi mūsdienu sacensībām starp koledžām nebija zināmi, tomēr vairākums šā notikuma vēsturnieku vienprātīgi saista tās ar karalienes Viktorijas laika universitāšu jaunatnes laiskumu.
Divdesmit pirmajā gadsimtā, prātoja Demija, nedz skrējiena dalībnieki, nedz koledžas, kas tos audzina, nevar atļauties laiskoties. Jauniešiem jāapvieno grūts treniņu režīms ar sabiedriskajiem un akadēmiskajiem pienākumiem, savukārt darbinieki, kuri pārzina finanses, iesaistās ne mazāk nogurdinošā procesā, lai nodrošinātu sportistiem atpazīstamu uzņēmumu atbalstu. Kad valsts finansējums saruka un izmaksas palielinājās, svētku sponsoriem bija arvien lielāka loma koledžas finansiālās labklājības uzturēšanā.
Līdz ar to skrējēju iespējamais guvums bija kas vairāk par godu piedalīties. Uzvara varēja iespaidot to, vai nākamā gada sponsors būs kāds plaši pazīstams vai mazāk zināms un tādējādi ne tik izdevīgs uzņēmums. Un, tā kā labākie treneri devās tur, kur bija nauda, kā šeit, tā arī citur panākumi vairoja panākumus.
Tobijas skrējējus — Demija nopriecājās par šo domu — joprojām trenēs Dīns Epss.
Viņa nevarēja vien sagaidīt, kad varēs izstāstīt jaunumus sportistiem.
Vēlāk tai pašā dienā Demija atvēra Tobijas studentu atpūtas telpas durvis un no itin saulainas oktobra dienas siltuma un spožuma iegāja teju tukšās telpas klusajā vēsumā. Pārlaidusi skatienu apkārtnei, viņa sajuta, ka amata iedvestā pašpārliecība zūd, kā arī pazemojumu, aptverot, ka viņai uzdzen bailes laika gaitā notrieptais sienu apšuvums, apbružātās ādas mēbeles un bufete, kas ir piebāzta ar ķīniešu stilā izrotātām porcelāna tasītēm.
Viņa mazliet kautrīgi uzsmaidīja jauniešiem, kas pēcpusdienas vidū aizņēma atpūtas telpu, — jaunam vīrietim ar kupliem, izspūrušiem rūsganas krāsas matiem, kurš bija izgāzies dīvānā un lasīja, kā šķita, lielu bloknotu cietos vākos, un pārlieku kalsnai meitenei, kas sēdēja pa labi no durvīm un, saraukusi pieri, kas, kā cerēja Demija, norādīja uz koncentrēšanos, nevis īgnumu par traucējumu, klēpjdatorā spēlēja pasjansu.
"Sveiki, piedodiet, ka iebrūku jūsu telpā — man tikai jāsatiek skrējēji. Esmu Demija Millere, jaunā mārketinga vadītāja."
"Forši!" lasītājs piezīmēja. Viņš negaidīti pielēca kājās un piegāja pie Demijas, lai paspiestu roku. "Sems Kīrnss. Tā priecīgā meitene ar klēpjda- toru ir Līza Gregorija."
Gregorijas jaunkundze joprojām bija drūmi piekalusi acis elektroniskajām kārtīm un murminādama ieteica Semam izmēģināt seksu pašam ar sevi.
Demija koncentrējās uz pievilcīgāko Kīrnsa kungu. "Darbs?" viņa pavaicāja, pamādama uz grāmatu viņa rokā un zinādama, ka nav vis.
"Ne-e — tā ir tikai iegrāmata." Viņš paskaidroja.
"Atvaino, kas?" viņa pārjautāja, paņemdama no viņa grāmatu.
"Iegrāmata — Tobijas studentu palātas atpūtas telpas neatņemama sastāvdaļa. Tajā var ierakstīt visu, lai citi to izlasītu, — izkratīt sirdi, izstāstīt anekdoti, iedzelt kādam, mazliet patenkot, dot ieteikumus, ko apspriest nākamajā studentu sanāksmē, — jebko."
"Tātad iegrāmata ir saīsinājums no ierakstu grāmatas?"
Sems māksloti paraustīja plecus. "Nezinu — nekad neesmu par to domājis. Bet droši vien, ka jā. Man šķiet, ka sākumā tā bija paredzēta ierosinājumiem — vai tādai kā darba kārtībai studentu sanāksmēm. Taču kopš tā laika esam kļuvuši krietni nenopietnāki."
"Kas ir karikatūrists?" Demija apjautājās, kad, šķirstīdama grāmatu ar atlocītiem lapu stūriem, ieraudzīja, tā vien šķita, koledžas locekļu karikatūras.
"Stefans Kingslijs — trešā kursa klasiskais filologs. Arī lielisks atdari- nātājs. Jums jāredz, kā viņš tēlo Tomiju Tomasu."
Demija pacēla acis un papurināja galvu, atzīdama, ka nezina, par ko ir runa.
"Tomijs ir viens no eņģeļiem," Sems paskaidroja, izmantodams vārdu, ar kuru Tobijā — tāpat kā visās pārējās Solsteras koledžās — apzīmēja personālu, kas apkopa studentu telpas. Tobijas eņģeļi strādāja pa vienam katrā stāvā, uzņemoties atbildību par tīrību divpadsmit istabās, piena piegādi ik dienu un arī veļas mazgāšanu, ja studentam bija līdzekļi, lai vienotos ar attiecīgo eņģeli. Tobija bija viena no pēdējām koledžām, kas nodarbināja eņģeļus tieši, nevis ar kādas aģentūras starpniecību. Tādējādi viņi uzturējās koledžā ilgāk, kļuva pazīstami un dažkārt studentu iemīļoti.
"Es neprotu viņu atdarināt," Sems turpināja, "bet, ja satiekat Stefanu, "palūdziet, lai viņš jums notēlo Tomiju. Viņam sanāk nevainojami — tā uzskata pat Tomijs."
Vispirms, Demija apdomāja, viņai jāiepazīstas ar oriģinālu. Bija īstais laiks nolikt malā darbu ar papīriem, mājsaslapām, valdēm un pārrunas ar sporta piederumu ražotājiem un iepazīties ar cilvēkiem, kuri ļāva koledžai funkcionēt.