Sema skatiens pievērsās logam, no kura pavērās skats uz astoņstūru pagalmu. "Lūk, arī viņi," viņš sacīja, "Tobijas skrējēji — vai jūs tiekaties arī ar Nortgeitas kompāniju? Tie, starp citu, ir viņi, ja vēlaties redzēt viņus visā pagājušā gada godībā." Viņš pamāja uz sienu virs viņas pleca, un Demija pagriezās un ieraudzīja milzīgu fotogrāfiju, kurā bija uzņemti četri jaunie cilvēki Tobijas formastērpos, pār viņiem bija pārmestas daudzkrāsainas lentes un 110 visām pusēm lija sakratīts šampanietis. Fotogrāfija acīmredzot bija uzņemta ārpuses pagalmā, Tobija statuja stāvēja uz sienas virs sajūsminātajiem skrējējiem kā spoks no sliktas šausmu filmas.
Atpūtas telpas durvis atvērās, un ienāca trīs cilvēki — vīrietis un divas sievietes, visi ģērbušies vienādās bordo un tumšzilas krāsas treniņbiksēs un jakās ar rāvējslēdzēju. Gaumīgi neuzkrītošs logo norādīja, ka tā ir pagājušā gada treniņforma.
"Sveiks Sem, sveika Līza," uzsauca viena no treniņtērpā ģērbtajām meitenēm, uz ko jūsmīgi reaģēja Sems Kīrnss, bet pasjansa entuziaste par atbildi nomurmināja, nepacēlusi acis.
"Sveiki," Demija sveicināja viņus, pastiepusi roku spiedienam. "Esmu Demija Millere — mārketinga vadītāja un," viņa piebilda, "visumā doktora Norisa "sameklē naudu, vienalga, kur" darbarūķis."
Viena no skrējējām pasmaidīja. "Nevaru iedomāties, ka doktors Eds ir tik mantkārīgs, lai teiktu šādus vārdus." Viņa paspieda Demijas roku. "Sēlija Makla. Un…" atlaidusi Demijas roku, pamāja saviem pavadoņiem, aicinot viņus iepazīstināt ar sevi.
"Elena Balantaina."
"Dankans Maktīrs."
Pēc rokasspiedieniem Sēlija, cenzdamās, kā šķita Demijai, nebūt iedomīga, pajautāja: "Vai šogad mēģināsi tikt komandā, Sem?"
"Ko, sacensties ar jums trijiem? Nekad!"
"Tu esi labs skrējējs," iedrošināja Dankans.
"lā, īpaši pēc tam, kad atmeti zāles pīpēšanu…" sarunai pievienojās Elena, uzreiz palūkodamās uz Demiju, kura pacēla rokas ar izvērstām plaukstām.
"Neskaties uz mani, es neesmu tava māte!"
Sēlija vēlreiz mēģināja. "Kāpēc tu negribi pamēģināt, Sem?"
"Ar jums nekonkurēšu."
"Taču tu, iespējams, esi labāks par jebkuru no Nortgeitas."
"Diez vai," tāds bija Sema viedoklis. "Bet, pat ja tā būtu," viņš paraustīja plecus, "vienmēr ir tikai divi, un tas neder — divi no Tobijas, divi no Nortgeitas."
"Nezinu, vai tik tas neizklausās, ka kaut kur citur…" Sēlija iesāka.
"Vai tev šķiet, tas izklausās, ka kaut ko tādu es darītu kaut kur citur?" Sems pasmaidīja, mīkstinādams aso piezīmi, kas varēja šķist augstprātīga. "Tā ir tikai tradīcija."
Demijas kabinets, kuru, kā paši atzina, ļoti vēlējās redzēt visi trīs skrējēji, atradās koledžas skolotāju un padomes locekļu mājoklī, vienīgajā astoņstūru pagalma mītnē, kurā nedzīvoja studenti. Liela pirmā stāva istaba, kuras logi atradās pret austrumiem, no rītiem sagaidīja ar spožu gaismu. Tas bija piemēroti rīta putnam Demijai, kura nebija iecerējusi kabinetā pavadīt vakarus.
"Šī ir daudz jaukāka istaba nekā citas koledžas locekļu telpas," Elena sacīja, kad Demija aicināja viņus apsēsties uz zemiem krēmkrāsas dīvāniem. "Kā jūs pierunājāt viņus atkailināt grīdas un sagādāt jaunas mēbeles? Lielākajai daļai skolotāju mēbeles ir vecākas par viņiem pašiem!"
Demija pasmaidīja, ieraudzīdama savu atspulgu kafijas aparātā, ko piepildīja ar ūdeni. "Nu, no paklājiem, īpaši no vecākajiem, es atbrīvojos tāpēc, ka man ir pamatīga alerģija no putekļiem — tā apgrūtina elpošanu un liek acīm asarot. Man šķiet, ka ar šādu aizbildinājumu es varēju tikt arī pie jaunām mēbelēm, taču īstenībā teicu doktoram Norisam, ka runa ir par tēlu — pabalējušais krāšņums, iespējams, atstāj iespaidu uz zinātniekiem, taču ne uz potenciālajiem sponsoriem un investoriem."
Viņa paskatījās uz aparātu, itin kā pūlētos atcerēties, kam tas domāts, tad apjautājās: "Labi, ko jūs dzersiet — melnu kafiju, kafiju ar pienu vai kapučīno?"
"Vai arī tas ietilpa "mēs esam iespaidīgi" komplektā?" pavaicāja Dankans, kad visi bija izvēlējušies.
"Diemžēl ne. To es sev nopirku kā apsveikuma dāvanu." Jo cilvēks, kas, iespējams, labprāt man nopirktu šādu mantu, atrodas trīsarpus tūkstošu jūdžu attālumā, viņa rūgti nodomāja.
"Kā ar gleznām?" Elena pavaicāja, norādīdama uz to, kas karājās virs kamīna. "Vai ari tās jūs pati pirkāt?"
Demiju uz mirkli apturēja šis pierādījums par plaisu starp viņu viedokli un patiesajiem faktiem, ka šis ir viņas pirmais pieklājīgi apmaksātais darbs, ka viņa atšķirībā no šiem jaunajiem cilvēkiem nekad nav mācījusies universitātē un ka pretēji viņu acīm redzamajiem pieņēmumiem viņa būtībā ir bez līdzekļiem, īpaši tagad, kad viņai jāapmaksā hipotēka.
"Tās uzgleznoja mans draugs," viņa sacīja.
"Skaidrs," Elena ar apbrīnu noteica. "Talantīgs puisis."
Demija uztvēra sitienu; viņa bija pieradusi uztvert sitienus. "īstenībā sieviete."
"O, piedošanu."
Demija pacēla atbrīvotu roku, atvairīdama atvainošanos. Viņa iemalkoja kafiju, un sanāksme sākās.
Demijai par vilšanos skrējēji nebija tik sajūsmināti par jauno sponsoru, kā viņa bija gaidījusi. īstenībā viņi šķita izbrīnīti, ka sponsoru maiņa tikusi uzskatīta par nepieciešamu, jo viena un tā paša uzņēmuma nosaukums piecus gadus bija rotājis Tobijas skrējēju tērpus, un tas nepārprotami bija devis rezultātu.
"Neaizmirstiet, ka jūs tagad esat Gadskārtas skrējiena Rožu kausa ieguvēji. Vairāki uzņēmumi bija gatavi sponsorēt ar daudz lielākām summām."
"Bet Moorlatid Waters bija labs sponsors — tas mums bija labs tēls — veselīgs ūdens, veselīgi ķermeņi un tamlīdzīgi."
"Tā gan, un ideālā pasaulē mēs būtu paturējuši viņus. Taču šobrīd nevaram atļauties būt izvēlīgi."
Skrējēji saskatījās, un Demija pamanīja, ka starp viņiem uzplaiksni sapratne. "Mēs zinām, ka Tobijai pašlaik neklājas sevišķi spīdoši…"
"Jaunieši," Demija pacēla rokas, ""neklājas sevišķi spīdoši" ne tuvu neatbilst īstenībai. Jūs taču redzējāt streikotājus Romangeitā?"
Apzināti ieskatījusies acīs katram, viņa izskaidroja situāciju, neomulīgi juzdamās kā vecākas, gudrākas, skumjākas paaudzes pārstāve.
"Mums vajag tādus sponsorus kā Atoz," viņa sacīja. "Bez lielās naudas, ko viņi piedāvā, drīz vien nebūs koledžas, ko pārstāvēt skrējienā."
"Bet kā ar viņu ētikas un cilvēktiesību ievērošanas raksturojumu?"
Elena vaicāja. "Jebkuras kategorijas sarakstā par strādnieku tiesību ievērošanu viņi atrodas tuvu lejasdaļai. Nemaz nerunājot par to, ka viņi izmanto bērnu darbaspēku un lieto debešķīgo biznesa praksi maksāt strādniekiem talonos, kurus var izlietot tikai viņu uzņēmumam piederošos veikalos…"
"Kas, godīgi sakot, tagad jau sen ir pagātnē," Sēlija pārtrauca.
"Tikai streika dēļ.."
Demija pacēla roku. "Klau, man jums jāsaka godīgi, ka cilvēktiesību jautājumos es īpaši neiedziļinājos. Atoz ir plaši pazīstams nosaukums, viņi izteica ārkārtīgi pievilcīgu piedāvājumu, es jautāju Moorland Waters, vai viņi var piedāvāt ko līdzīgu — es ļoti vēlējos paturēt arī viņus —, taču viņi to nevarēja, tāpēc mēs vienojāmies ar Atoz."
Viņa ielūkojās sadrūmušajās sejās.
"Piedodiet, bet mums jābūt reālistiem."
Nerunājot pārmijuši skatienus, skrējēji izvēlējās Elenu par oratoru. "Mēs esam ieguldījuši lielu darbu, lai saglabātu Moorland par sponsoriem — agrāk mums nebija tāda cilvēka kā jūs, kas risina sarunas. Mums tā ir jauna sajūta, ka neesam iesaistīti." Viņa uzmeta skatienu pārējiem. "Un Atoz ētiskā nostāja mani neinteresē."