"Godīgi runājot," teica Demija, cerēdama, ka viņai ir taisnība, "to strādnieku vadītāji, par kuriem jūs runājāt, arī ne vienmēr zina par viņu cilvēktiesībām — pastāv iespēja, ka Atoz piedāvās vairāk, nekā īstenībā valdība pieprasa."
"Bet tas taču nav galvenais, vai ne?" Elena vaicāja. "Vai tad mums nav tā greznība izvēlēties pieprasīt to, ko vēlamies?"
Demija uzmanīgi izraudzījās vārdus, apzinādamās, ka piepeši ir iemal- dījusies ētikas mīnu laukā, lai gan bija domājusi viegli pastaigāties pa labo ziņu puķu lauku. "Es saprotu, ko tu saki, un principā piekrītu. Taču, taisnību sakot, neesmu pārliecināta, ka mums irtā greznība izvēlēties. Šobrīd Tobija ir ļoti kritiskā stāvoklī. Mums nepieciešams it viss finansiālais atbalsts, kādu varam sadabūt."
"Un, piedodiet, jaunieši," viņa klusi piebilda, "bet Tobijai tagad ir mārketinga vadītāja. Un tā esmu es. Un lēmums ir pieņemts."
Divpadsmit
Solsterā, 1385. gada decembris
Kamēr Pīrss Motiss, Deikra advokāts, veica ilgos, lēnos un nepieciešamos pasākumus, lai pierādītu Deikra īpašumtiesības uz zemi, Saimons varēja vien raizēties. Kamēr lieta nebija izšķirta, nevarēja būt būvlaukuma, kas jāattīra, pamatu, kas jāieliek. Viņš pat nevarēja pasūtīt akmeņus no Kaintonas, lai ziemas laikā tos izkaltu strādnieku apmetnē, — lūk, cik nedroša bija nākotne.
Viņam sāka ik nakti rādīties viens un tas pats murgs, kurā viņš bija spiests vērot, kā tiek notīrītas pergaņienta sloksnes, uz kurām bija uzrasēti viņa plāni, un tās tiek izmantotas klostera skriptorijā, lai uzrakstītu jaunus dokumentus par īpašumtiesībām uz strīdīgo zemes gabalu. Cik ļoti viņš bija ienīdis domu par sākotnējā projekta grozīšanu, lai pielāgotos ierobežotākai vietai, nekā viņš bija pieprasījis, tik tagad šāda plānu maiņa šķita ideāla salīdzinājumā ar domu, ka viņa ieceres nepiepildīsies, vīzija tiks sagrauta.
Viņš vēl un vēlreiz pārskatīja pārstrādātos rasējumus. Saīsinājis plānu austrumu—rietumu virzienā, viņš bija pilnībā saglabājis ēkas korpusu, izvēloties ievērojami sašaurināt apstādījumus gar malām. Centrālais būves bloks, kam tik daudz būs atņemta apkārtne, zaudēs krāšņumu, toties ietilpinās tikpat daudz skolotāju un skolēnu.
Lūkodamies uz rasējumiem, Saimons zināja, ka nekad nav tik ļoti zaudējis dūšu. Visus gaidīšanas gadus viņš nebija zaudējis pacietību, pievērsis skatienu mērķim: ēkai, kas būs viņa talanta vērta.
Un beidzot kāds cilvēks ielika viņa izstieptajā rokā to, ko viņš vēlējās. Ričarda Deikra un viņa paša vajadzības sakrita tā, ka tas, bez šaubām, bija likteņa pirksts. Saimons daudzkārt bija baidījies, ka ir sadusmojis Dievu ar atteikšanos pieņemt "nē" par atbildi, ar to, ka apnicis ar savām lūgsnām, nebeidzami atkārtojot "piepildi manu vēlmi, un es parādīšu, ka tava dāvana nav velti izšķiesta".
Taču tas nebija vienīgais, ko viņš lūdzās, starp viņu un Dievu bija vēl kas. Jautājums par dēlu.
Saimons bija lūkojies uz Elisoni — un tad uz Henriju — ar pamatīgām aizdomām, vai tikai viņš nav spiests samierināties, ka Dieva atbilde ir viens no audžubērniem.
Bet, ja Henrijs un Elisone bija Dieva atbilde, Saimons nebija gatavs to uzklausīt. Viņš aizvien vēl prasīja Debesīm un dabai dēlu no viņa paša miesas. Un viņa neatlaidīgās lūgsnas tika uzklausītas. Vienā brīnumainā gadā viņam tika dots gan uzdevums, kas atbilda viņa godkārei, gan dēls.
Bet tagad Saimons saprata, ka alkas, kas piepildās, ne vienmēr atbilst prātā izlolotajai ainai. Viņa dēls bija kļuvis par sienu starp viņu un Gvi- netu, bet šedevrs, kuru viņš ilgojās uzcelt, joprojām bija vien līnijas uz pergamenta.
Kāda gan tagad bija nozīme tam, ka Gvineta nevēlējās rasēt viņa prasīto? Ja koledža netiks uzbūvēta, nebūs svarīgi, vai plānos ietilpa jumta izbūve no stikla vai ne.
Tā Saimons ik dienas sev iestāstīja dučiem reižu. Un tomēr tā nebija tiesa. Gvinetas atteikums viņam sāpēja.
"Saimon, tas nav izdarāms. Tev jāatrod cits namdaris, es neprotu uzbūvēt jumtu, kāds vajadzīgs tavai koledžai."
Gvineta tik izmisīgi vēlējās pateikt šos vārdus, ka viņa roka tik tikko bija paguvusi aiztaisīt augšstāva istabas durvis, pirms vēl viņa bija beigusi runāt.
Viņas kaislīgajai steigai viņš lika pretī sāpju pilnu klusēšanu. Viņš nevarēja rīkoties citādi, bija vai nu klusēšana, vai dusmas, un tādās dusmās, kādas juta, viņš nespēja atbildēt. Viņš varēja sajust, ka Gvineta izmisīgi vēlas, lai viņš kaut ko saka, taču viņu tas neaizkustināja. Viņš lēnām piegāja pie krēsla, kas stāvēja pie atslēģotā loga un ko pirms daudziem gadiem Gvineta bija darinājusi viņam. Nostājies ar muguru pret gaismu, viņš savaldīja spēcīgās sāpes un nosvērti pajautāja: "Gvinet, vai tu esi apdomājusi savus vārdus?"
Viņas trīsošais saspringums atslāba. "Apdomājusi? Saimon, es gandrīz vai ne par ko citu neesmu domājusi. Es tik viegli neatraidu šādu lūgumu, bet tev jātic man, kad saku, ka man nav tādas prasmes."
Viņa neatlaidīgi raudzījās Saimonā, vēlēdamās, lai viņš notic. Viņš smagi elpoja, ar pūlēm apvaldīdams balsi. "Tev nav vajadzīga prasme, Gvinet, bet tikai pārliecība par savu amatu. Tikai pamēģini, un tu sapratīsi, ka vari izdarīt vairāk, nekā iztēlojies."
"Saimon, jumta stikla izbūvi nevar uzcelt mēģinot! Tāda ir tikai viena Anglijā — vai tu domā, ka es varu mēroties prasmē ar cilvēku, kurš uzcēla Īli jumtu?"
"Nē, bet tu vari mācīties no viņa!" Saimons piepeši sajuta cerību uzplaiksnījumu. "Esmu nosūtījis namdari uz Īli, lai viņš norakstītu rokasgrāmatu. Viņš pārzīmē tā jumta rasējumus."
Gvinetai šāda izšķērdība laupīja valodu, un Saimons skaidri un gaiši uzspieda savu manāmo pārsvaru.
"Es vēlos, lai tu būtu mans namdaris, Gvinet."
Viņa raudzījās vīrā, un viņš sajuta saspringumu, kas bija pārņēmis ari pašu. Viņa vieglītēm papurināja galvu, atvēra muti, bet, neatradusi vārdus, atkal to aizvēra.
"Tev tikai ir nepieciešama prakse, Gvinet," Saimons atsāka. "Šajos dīkajos mēnešos tu esi atradinājusies no sava amata."
Gvineta atguva balsi. "Cilvēks, kurš vairāk nekā divdesmit gadu nodarbojies ar amatu, neatrod no tā septiņos mēnešos." Viņa pieklusa, tad trīcošā balsī turpināja: "Savulaik es pametu savu amatu uz diviem gadiem, Saimon, lai pēc tam to atsāktu tik viegli, itin kā būtu pametusi to vakar."
Saimons uztvēra viņas vārdus kā sitienu. Viņš saknieba lūpas, nevis asi atcirta un piegāja pie loga, lai ieelpotu gaisu, kas nebija saindēts ar atmiņām par vecām sāpēm.
Viņi bija precējušies tikai dažus gadus, kad Saimons, baidīdamies, ka tik nesievišķīga nodarbošanās ir aizsprostojusi viņas dzemdi, nepārprotami pieprasīja, lai Gvineta liek malā namdara rīkus. Divus gadus viņa nodarbojās ar viņa rēķiniem un izšūšanu. Tomēr tas neko nedeva. Viņas rokas kļuva maigākas, taču ne dzemde; tā joprojām stūrgalvīgi pretojās viņa sēklai. Klusi, nelūguši un nesaņēmusi Saimona atļauju, viņa atkal ķērās pie sava amata.
Rokas atbalstījis uz palodzes, Saimons sacīja: "Tolaik tavs amats tev kaut ko nozīmēja. Vai tagad tas tev neko nenozīmē?"
"Nozīmē gan, nudien, tas daudz ko man nozīmē, Saimon…"
Viņš negaidīja neizbēgamo piebildi, ka, lai gan roku darbs viņai nozīmē daudz, bērns viņai nozīmē visu, ka Tobiass ir viņas dzīves asinis. Viņš ieminējās par to, ko uzskatīja par sev izdevīgu.
"Gvinet, esi uzticīga amatam, ko tev iemācīja tēvs! Izpēti Īli skices un izmēģini!"