Nīls gaidīja viņu. Viņa tumšās cirtas, garākas nekā pēdējoreiz, kad Demija redzēja viņu, izcēlās uz viņas izvēlētā restorāna kailo, balto sienu fona.
Palēninājusi gaitu, viņa nopētīja Nīlu, iekams viņš pamanīja Demijas klātbūtni. Viņš izskatījās labi — ja viņš būtu sieviete, viņa varētu teikt, ka no viņa kvēlo pozitīvisms. Viņš neizskatījās kā vīrietis, kuru ir traumējusi partneres zaudēšana pēc septiņiem kopdzīves gadiem. īsajā elektroniskajā vēstulē, kuru viņš atsūtīja aptuveni pirms sešām nedēļām, nekas konkrēts nebija teikts par viņa šķiršanos ar Endžiju, vien minēts, ka viņš piekritis strādāt par katedrāles vecāko arhivāru, dzīvo pilsētā un ka viņš vairs nav kopā ar Hndžiju.
Ja viņš būtu pārcēlies uz Solsteru kopā ar Endžiju, Demija nebūtu pārlikusi, vai teikt Kacai, ka viņš ir katedrāles arhivārs, ka — kāda veiksme! — cilvēks, kuram ir pieejams koledžas viduslaiku arhīvs un līdz ar to, iespējams, mīklainā sienas gleznojuma atrisinājums, ir sens viņas draugs.
Ia viņš būtu izšķīries ar Endžiju, taču palicis Londonā, Demija būtu to izstāstījusi Kacai. Gandrīz nevilcinādamās.
Taču Nīla piepešā ierašanās Solsterā bez Endžijas bija pārāk negaidīta Demijai, lai to uztvertu mierīgi, un tagad viņa slēpa jaunumus, kas šķitīs jo aizdomīgāki tāpēc, ka tiks pavēstīti novēloti.
Beidzot viņš sajuta viņas skatienu un pacēla acis. Viņa seja atplauka smaidā, kurā emocijas bija tik klajas, tik galēji vaļsirdīgas, ka viņa teju vai apstājās. Piecēlies no galda, viņš piegāja pie viņas, uzlika roku viņai uz vidukļa un noskūpstīja viņu uz abiem vaigiem gluži kā lielais brālis.
Četrpadsmit
Solsterā, 1387. gada jūnijs
Tā Kunga 1387. gada pavasaris bija tikpat spožs Saimona no Kaintonas acīs un tikpat daudzsološs kā tikko kalts penijs. Kaut arī laika apstākļi labākajā gadījumā bija mainīgi un saulainu dienu bija pamaz, Saimona oma pēc tam, kad galīgi bija apstiprinātas Deikra apstrīdētās īpašumtiesības uz koledžas zemes gabaliem, bija krietni vien uzlabojusies. Viņš nedēļām ilgi no vietas teju vispār negulēja, stundas pirms rītausmas un pēc saulrieta pavadīdams būvlaukumā, lai sveces gaismā rasēšanas mājiņā, kas atradās blakus strādnieku apmetnei, strādātu, nespēdams šķirties no darbiem, par kuriem bija baidījies, ka tie netiks sākti.
Kad strutenes dzīvžogos un zilās kurpītes mežos nomainīja mežrozītes un virza, pa dienām Saimons uzraudzīja uz tik ilgu laiku atliktās veikalu rindas nojaukšanas pēdējos darbus un gaidīja pamatu rakšanu, cik drīz vien iespējams.
Gvineta ļoti vēlējās sagaidīt dienu, kad beigsies strīds par zemi un sāksies celtniecība, tomēr, nojauzdama, ka Saimons atkal apņēmīgi mēģinās pierunāt sievu iesaistīties, viņa apjauta, ka baidās no brīža, kad Saimons beidzot ieminēsies par jumta piebūvi.
Īli rokasgrāmata bija atklājusi Gvinetai, ka šis darbs tomēr ir viņai pa spēkam — pieņemot, ka viņa, tāpat kā citām reizēm, šajā būvlaukumā varēs vadīt kvalificētu un prasmīgu strādnieku un amatnieku darbu, — tomēr viņa joprojām nedeva Saimonam solījumu par savas prasmes likšanu lietā.
Šis temats netika aizskarts kā beigts suns, kura apglabāšana neietilpst neviena pienākumos, lēnām sabojādams viņu attiecību gaisotni. Taču tas nebija vienīgais temats, kas viņus šķīra: Gvineta to atzina vismaz sev, ja nevienai citai dzīvai dvēselei.
Lai gan bija aizņemta, maigi aprūpējot Tobiju, viņa tomēr bija pamanījusi, ar kādu mīlestības trūkumu Saimons raugās uz viņu un savu dēlu. Turēdama Tobiju pie krūts, viņa mēdza palūkoties augšup pār Tobija galvu un redzēt vīra acīs skatienu, kas stindzināja dvēseli. Bija skaidrs, ka tikpat lielā mērā, kā viņš bija ilgojies pēc bērna, tagad Saimons to ienīda. Brīži, kad viņi visi trīs bija kopā, vilkās ilgāk par garajiem gaidīšanas gadiem un bija ciešanu pilni.
Vēl un vēlreiz Gvineta pūlējās iegalvot sev, ka iemesls tam, kāpēc Saimons dēlam neizrāda mīlestību vai pieņemšanu, ir tikai vīra greizsirdība un aizvainojums par sievas uzstājību uz to, ka viņa sēdēs mājās un būs māte. Jumts — sasodītais jumts ar stikla izbūvi — viņam ir svarīgāks, viņa sev sacīja, par paša dēlu. Un tāpēc viņa loloja aizvainojumu pret Saimonu un spēja pretoties viņa gribai.
Taču tagad viņš kārtējo reizi stāvēja viņas priekšā, turēdams rokasgrāmatu, kas bija kļuvusi par viņu savstarpējā naidīguma centru. "Gvinet, es nelūgšos! Es nevaru piespiest tevi to izdarīt. Es cerēju, ka tu pati to vēlēsies izdarīt. Tu zini, ka tas ir tavos spēkos!"
Gvineta saglabāja mieru, zinādama, ka viņš vēl nav pateicis visu, ka atbilde vēl netiek prasīta.
"Tu pati teica, ka zini šos principus," viņš pavēcināja rokasgrāmatu. "Tu vari uzprojektēt un uzcelt jumtu. Tas nav pāri taviem spēkiem."
"Nē," viņa klusi sacīja, piebilzdama, lai viņš zinātu, ka viņa ir vienisprātis, "nav gan."
"Tad nekas tevi neattur no rasēšanas!" Saimons kliedza, acīm redzami valdīdams dusmas.
"Nekas, izņemot Tobiju."
"Dieva dēļ, sieviete! Es tev nelūdzu uzbūvēt jumtu šodien! Es tikai vēlos, lai tu izrādītu pretimnākšanu, nomierinātu mani attiecībā uz darba pabeigšanu! Tu zini, ka nevaru uzlikt jumtu bez tevis. Kā gan es varu turpināt celtniecību, nezinot, vai tu izdarīsi man pakalpojumu un apjumsi ēku!"
Gvinetas acis negribot aši pievērsās Tobija šūpulim, kur bērns gulēja nomodā. Zinādama, ka Saimons to ir pamanījis, viņa mēģināja nomierināt vīru. "Saimon…"
Taču Saimons nebija nomierināms. Viņš vēlējās viņas solījumu.
"Ar laiku bērnam būs mazāka vajadzība pēc tevis," viņš sacīja teju lūdzošā balsī. "Kad pienāks laiks apjumt koledžu, tu varēsi atstāt viņu vienatnē…"
Gvineta aizsedza ar rokām seju, vairīdamās no viņa uzstājības un saņemdama dūšu.
"Mēs abi zinām, Saimon," beidzot viņa sacīja, atsegdama seju un skatīdamās uz viņu ar acīm, kas bija aizmiglojušās no pirkstgalu spiediena, "ka Tobijam vajadzēs mani ilgāk nekā vairākumam bērnu." Viņa cieši raudzījās vīrā, taču viņš klusēja. "Viņam ir tik vāji muskuļi," viņa turpināja, "ka viņa acis šķielē un viņam ir grūti kustināt locekļus." Saimons joprojām klusēja, un viņa bija spiesta turpināt. "Es viņam esmu vajadzīga pat tādēļ, lai noturētu galvu, Saimon, viņam neizzudīs vajadzība pēc manis kā citiem bērniem…"
"Bet Elisone mīl šo bērnu." Vārdi izspruka pār Saimona lūpām. "Vai viņa nevar pieskatīt zēnu?"
Teju vai slāpdama no sāpēm, ko sagādāja saltums, ar kādu Saimons uzņēma viņas vārdus, Gvineta šņukstēja: "Saimon, vai tu esi kurls pret visu, ko negribi dzirdēt? Elisone mīl Henriju, viņi precēsies — es nezinu, kad. Elisonei pašai būs bērni! Man būs jārūpējas par Tobiju! Es zinu, kādas ir viņa vajadzības."
Viņa piecēlās un būtu devusies pie klusi raudošā Tobija, taču Saimons arī pieslējās kājās un nostājās starp sievu un šūpuli.
"Nē," viņš iebilda, "tu nezini, kādas ir viņa vajadzības, Gvinet, tu zini, kādas ir tavējās, un saskati tās viņā. )o tev vienmēr vajag, lai viņš ir tuvumā, tu domā, ka viņam visu laiku jābūt ar tevi. Tev nevajag citu cilvēku sabiedrību, tāpēc uzskati, ka viņš vienmēr vēlas būt tavā ciešā tuvumā. Tev vajag un tu gribi darīt visu viņa vietā — tu domā, ka pats viņš neko nevar izdarīt."