Taču ne visi bija vienisprātis.
"Es nespēju noticēt ideālistiskajam naivumam, ko dzirdu," kareivīgi sacīja meitene ar īsiem, blondiem matiem. "Vai tad jums ir divpadsmit gadu?
Nevar salīdzināt apstākļus Trešajā pasaulē ar šeit pastāvošajiem! Labi, šeit neviens nestrādās par dolāru dienā, taču dzīves dārdzība dramatiski atšķiras. Ja nebūtu Atoz, vairākums šo strādnieku ģimeņu ciestu badu. Nav runa par izvēli starp Atoz\ai kādu labdarīgu uzņēmumu, jūs to zināt! Ir vai nu Atoz, vai nekas — bads laukos, trūkumcietēji pilsētās. Es gribu teikt, liecieties mierā, ieskatieties patiesībai acīs! Tagad mums ir iespēja izdarīt spiedienu uz Atoz, lai panāktu labākus noteikumus un nosacījumus, bet, Dieva dēļ, nevajag vienkārši skandēt: "Nost ar Atoz, mums nepatīk viņu attieksme!" Tas neko nedos!"
Šajā brīdī Demija piecēlās, lai piekristu blondajai meitenei un norādītu, ka viņu ētiskā nostāja, lai gan slavējama, var apdraudēt koledžas nākotni. "Tobija ir milzīgās finansiālās grūtībās — ja mēs atsakāmies no šā darījuma, koledža var gluži vienkārši bankrotēt."
Pēc saspringta klusuma brīža ierunājās klusa balss. "Ko jūs saprotat ar "koledžu"?"
Tas bija Sems Kīrnss.
"Proti, kas ir Kaintona un Deikra koledža?" viņš vaicāja, nostājies viņai pretī telpas priekšpusē, bet atteikdamies no viņas vārdos neizteiktā piedāvājuma ieņemt vietu tribīnē. Būdams vairāk nekā sešas pēdas garš, viņš bija vismaz desmit collu garāks par Demiju. "Kāda no tās jēga?" Viņš paraudzījās apkārt, taču sanāksmē piepeši iestājās klusums. Visi, šķiet, bija sapratuši, ka šīs diskusijas pamatā ir Sema klusi, bet skaidri izteiktais jautājums.
"Vai mēs esam koledža?" Viņš palūkojās apkārt. "Vai koledžai ir jāatbalsta mūs vai arī mēs — studenti — tikai nodrošinām koledžai ienākumus? Vai mēs esam koledžas pastāvēšanas iemesls vai tikai papildu darbs, kas ienes naudu?
Jo, ja mēs esam koledža, tad teikt, ka, ja nepieņemam Atoz sponsoru naudu, koledžas var arī vairs nebūt, ir mazliet aplami, vai ne? Ja mēs esam koledža, mēs nepieņemam lēmumu kaut kā vārdā, kas pastāv pāri vai neatkarīgi no mums."
Norisa liberālā izglītība, viņa centieni iemācīt jauniešiem domāt un kritiski vērtēt šķita satraucoši dzīva un labi apgūta studentu palātā.
Demija beidzot atguva runas spēju. "Lai kāda arī būtu ētiskā puse koledžas glābšanai un lai kas vai kurš arī būtu vai nebūtu koledža, nepatīkamais fakts paliek: mums ir līgums ar Atoz— mēs nevaram vienkārši nolemt atraidīt viņus un, mainot tagadējos sponsorus, atgriezties pie Moorland Waters, lai cik ļoti to vēlētos."
Pēc šie vārdiem izcēlās negants troksnis, kurā piepeši bija dzirdama Elenas Balantainas balss.
"Mēs taču neesam uzņēmušies saistības skriet viņu vārdā, vai ne?"
"Nu, esam gan," nepārliecinoši sacīja Demija.
"Nē, neesam vis," Elena uzstāja. "Es neesmu parakstījusi līgumu, vienojoties, ka šogad skriešu zem Atoz nosaukuma, tāpat kā neviens cits. Mēs varam vienkārši atteikties skriet, kad vadzis lūzīs. Viņiem var būt līgums par Gadskārtas skrējiena komandas sponsorēšanu, taču, ja nav komandas, viņi to nevar sponsorēt."
Skanot vētrainiem atzinības saucieniem, kas sekoja Elenas vārdiem, Demija ar šausmām, no kā skrēja tirpas pār ādu, saprata, ka sanāksmes ietekmēšanas spējas attālinās no viņas ar nevaldāmu ātrumu..
Kad jauns stāvs atvainojoties izspraucās caur pūli, Elena atbrīvoja tribīni.
"Es zinu, ka man nav tiesību šeit runāt, jo nemācos Tobijā," sacīja jaunietis, "taču man jums jāteic, ka Ians Bērds drīzāk staigātu pa galveno pagalmu, dalot desmit mārciņu banknotes, nekā ļautu mums izlemt — piedalīties skrējienā vai nepiedalīties. Ja mēs," viņš norādīja uz saviem trim biedriem, kas, Demija pieņēma, bija pārējie trīs Nortgeitas sportisti no iepriekšējā gada komandas, "atteiktos skriet, tad es gluži vienkārši varu iztēloties, ka viņš atsaka mums mācības koledžā. Viņš mums patiešām var sagādāt nepatikšanas."
"Tas ir skaidrs, ka viņš var, bet vai viņš to darīs?" jautāja Dominiks Volterss-Rasels, kura balss pievērsa uzmanību, lai gan viņš joprojām stāvēja pie kamīna.
"O, jā," teica skrējējs, kurš bija runājis. "Darīs gan."
Studentu palātas prezidents palūkojās uz Demiju un tad atkal ierunājās, vienlaikus virzīdamies uz priekšu.
"Mums vajag skaidri formulēt," viņš sacīja balsī, kurā bez pūlēm varēja saklausīt autoritāti, "kāda ir šīs sanāksmes deklarētā vēlēšanās. Varbūt es varu lūgt ne tikai Elenu, Dankanu un Sēliju, bet ikvienu Tobijas skrējēju, kas domā pamēģināt, iznākt priekšā un izteikt savus uzskatus par skriešanu ar Atoz emblēmu uz sporta tērpa."
Pēc neilgas kautrīgas saminstināšanās kopā ar trim atzītajiem skrējējiem iznāca neliels skaits cilvēku.
"Vai kāds no jums ir gatavs skriet zem Atoz karoga?" Dominiks jautāja, rūpīgi ieturēdams neitrālu balss toni.
Sekoja vilcināšanās mirklis, kad skrējēji pārmija skatienus, nebūdami pārliecināti, vai nevajag izraudzīties runātāju. Pāris brīžu murminājuši "Nu, es ne" un "Arī es ne", viņi sāka formāli atbildēt, skatīdamies uz telpu: "Nē." Elenas Balantainas atbilde jau bija gaidāma. "Es neesmu gatava skriet uzņēmumam, kas ekspluatē strādniekus un neievēro pamata cilvēktiesības."
Dankans Maktīrs bija tikpat kategorisks. "Pilnīgi nekādā gadījumā."
Taču atbilde, kādu sniedza pēdējā Tobijas triumvirāta locekle Sēlija Makla, bija pārsteigums. "Principā es nevaru teikt, ka esmu laimīga par Atoz," viņa iesāka, "taču Stellas teiktajā ir sava jēga." Demija vēroja, kā Sēlija apmainās skatieniem ar blondo meiteni, kura bija pārliecinoši izteikusies mazliet agrāk. "Varbūt mums ir iespēja iespaidot Atoz." Viņa apklusa, acīmredzot nebūdama sajūsmā par to, ko grasījās sacīt. "Tātad ar atsevišķām iebildēm un nodrošinot, ka mēs darām visu iespējamo, lai mūsu uzskati būtu zināmi, jā, es būšu gatava skriet ar Atoz uzrakstu uz sava sporta tērpa."
Viņas atbilde atkal aizsāka kliegšanas sacīkstes.
"O, liecies mierā, tas ir tāpat kā teikt: "Es palikšu nacistu partijā un mainīšu to no iekšienes…""
"Beidzot kaut kas jēdzīgs!"
"Ziniet, mēs vairs neesam bērni…"
"Ai, vienkārši aizveries, labi?"
Dominiks Volterss-Rasels ignorēja sanāksmes pragmatiķu atsāktos kliedzienus un nogaidoši raudzījās uz Demiju.
"Jums jāapzinās, ka, ja Atoz iesūdzēs mūs tiesā par līguma laušanu, koledža var bankrotēt līdz akadēmiskā gada beigām," viņa brīdināja.
"Ja viņi tiesāsies," ierunājās Sems Kīrnss, "mēs dosimies uz tiesas prāvu un visiem izstāstīsim, kāpēc lauzām līgumu. Manuprāt, viņiem nepatiks šāda publicitāte."
Un tad viņi iesūdzēs mūs tiesā par nomelnošanu vai apmelošanu, Demija nodomāja. Stellas apsūdzība nenobriedušā ideālismā un naivitātē, lai gan noraidošāka, nekā Demija varēja sapņot, saskanēja ar viņas pašas iekšējo sajūtu par notiekošo. Šķita, ka sanākušajiem ir niecīgs priekšstats par milzīgo finansiālo resursu nozīmi, ko tāds uzņēmums kā Atoz varēja sniegt jebkādai cīņai, kurā koledža būtu ieinteresēta iesaistīties.
"Vai kādam ir sakāms kas jauns vai citādāks, pirms sākam balsot?" Dominiks Volterss-Rasels jautāja, Demijas vietā uzkāpis uz tribīnes.