"Jā." Sems Kīrnss nostājās līdzās studentu palātas prezidentam. "Esmu nolēmis pamēģināt iekļūt šāgada komandā. Un, lai arī tas būtu potenciāli iedarbīgs finanšu līdzeklis, es nebūšu laimīgs piedalīties skrējienā, ja Atoz būs sponsors."
Tas izskanēja gluži kā beidzamais vārds. Jauni kliedzieni un svilpieni, ko Demija gaidīja, nematerializējās, un, kad iestājās klusums, Dominiks nopietni ierunājās.
"Labi, tad balsojam. Visi, kas ir par to, lai tiek noraidīts Atoz piedāvājums sponsorēt koledžu Gadskārtas skrējienā, paceliet roku."
Skaitīšana notika saspringtā klusumā. Dominiks Volterss-Rasels salīdzināja savu rezultātu ar vēl diviem balsu skaitītājiem, iekams palūdza: "Lai tie, kas ir pret Atoz sponsorēšanas noraidīšanu, paceļ roku."
Šoreiz balsu skaitīšana aizņēma īsāku laiku.
"Ierosinājums noraidīt Atoz piedāvājumu kļūt par koledžas Gadskārtas skrējiena komandas sponsoru ir pieņemts."
Atskanēja ovācijas, un gavilējot gaisā tika izstieptas rokas, kā laikā Demija pieliecās pie Dominika auss.
"Rīt es došos uz tikšanos ar doktoru Norisu," viņa grūtsirdīgi sacīja. "Paldies, ka ļāvāt man piedalīties sanāksmē."
Sešpadsmit
Solsterā, 1388. gada augusts
"Vai Henrijs neiebilst, ka tu pati viņu baro?" Gvineta jautāja, kad Elisone paplēta kleitu un pielika sava četrus mēnešus jaunā dēla muti pie krūts.
"Tu pazīsti Henriju, māt. Viņš joprojām nevar pierast, ka ir cilvēks, kuru apkalpo un uz kuru gaida. Ķēkšas un virtuves zēnus viņš vēl var paciest, jo tos viņš tikpat kā neredz, bet sieviete, kas sēž ar mums un baro mazo Simu, — viņam izsprāgs acis no šis domas vien!"
"Un tu, meitiņ? Vai esi apmierināta?"
Elisone bikli paraudzījās uz viņu. "iVķini draugi smejas un groza galvu par mani," viņa atzinās, "taču kopš viņa piedzimšanas mirkļa es nespēju izturēt, ja manu dēliņu tur rokās kāds cits." Viņa paskatījās uz māti. "Tev ar Tobiju bija tāpat."
Tobijs, kas sēdēja mātei klēpī, saausījās, izdzirdējis savu vārdu, un Gvineta samīļoja viņu, noglāstīdama galvu un nomierinādama viņa kustīgos locekļos. "Jā, bet tas bija ilgās gaidīšanas dēļ."
"Var jau būt, taču tu to esi nodevusi man."
"Ne ar asinīm, meitēn."
"Nē." Elisone ieskatījās mātei acis. "Bet varbūt ar mīlestību."
Viņas pasmaidīja, baudīdamas tuvību, ko sniedza vienatne kopā ar bērniem.
"Saimons skums pēc sava mazā vārdabrāļa," Gvineta sacīja, mazliet pamādama uz Elisones aijāto zīdaini, "kamēr būs prombūtnē."
"Vērojot savas baznīcas būvi, viņš aizmirsīs, ka veselu mēnesi neredz Sima augšanu."
"Neesi tik pārliecināta. Viņš mīl tavu dēlu un ne tikai tāpēc, ka tu viņu nosauci par Simu." Viņa novērsa skatienu no Elisones un noliecās, lai noskūpstītu Tobija pakausi. "Turklāt viņa patrons Norfolkā ir izrādījies apgrūtinošs, tālab viņš kārtējo reizi ir atrauts no darba Solsterā."
Atrauts no darba Solsterā un Deikra koledžā, viņa nodomāja, bet mīļu- prāt aizbraucis no manis un sava dēla.
Vakarā pirms došanās uz Norfolku viņiem bija skarbu vārdu apmaiņa, un Saimons aizbrauca, nesaņēmis piedošanu un pats nepiedevis. Strīdu bija izraisījis mazais Sims, taču tā īstenais cēlonis, kā vienmēr, bija Tobijs.
Gvineta augu pēcpusdienu noraudzījās, kā Saimons rotaļājās ar Elisones un Henrija dēlēnu, kratīdams viņa acu priekšā aukliņā pakārtas atslēgas un vēroja, kā viņš stiepjas un satver tās, rokām aizklāja un atsedza seju, uzpūta bērna sejai un vēroja, kā viņš samiedz acis un ķiķina. Gvineta juta visu vecmāmiņas kaislīgo maigumu pret Simu, taču Saimona apmātība ar bērnu sāka aizvainot viņu. Viņai bija sāpīgi par Tobiju, jo tēvs viņu ignorēja un līksmi rotaļājās ar bērnu, kas nebija viņējais. Jau sen kā iemācījusies ļaut Tobijam dažkārt gulēt, kā pašam tīk, un vērot, kas ar viņu notiek, viņa atkal bija pasākusi staipīt viņu līdzi. Viņa savilktais, kaulainais ķermenis — vieglāks nekā citiem trīsgadīgiem bērniem — šķita sasprindzis, kad viņa to piespieda sev, un viņa centās ar maigiem glāstiem atlīdzināt Saimona cietsirdīgo nevērību.
Nolikusi dēlu cisās, kur bija saklātas viņu vecās drēbes, lai izveidotu viņam mīkstu matraci atbalstām, viņa pamanīja, kā viņš vēro Saimonu rotaļājamies ar zīdaini. Tobija iedzimtā šķielēšana tā arī neizlabojās, viņa acis nespēja skatīties vienā virzienā, un Gvineta, nojauzdama dēla neapmierinātību, aplika viņam ap galvu drēbes apsēju, aizsedzot aci, kas šķielēja visvairāk. Lai gan actiņa izbolījās ikreiz, kad viņš pakustināja galvu vai pacēla roku, Gvineta zināja, ka Tobiass vēro tēvu ar Simu. Viņš vēroja un redzēja, un savā apgrūtinātajā stāvoklī kaut ko saprata.
Gvinetai sāpēja sirds par nepilnīgo dēlu, un viņa sāpes lika skaisties uz Saimonu.
"Kā gan tu vari izrādīt tik daudz mīlestības mazajam Simam, ja tu nekad pat nepaskaties uz Tobiju? Vai tu neredzi, kādas sāpes tu sagādā dēlam?"
Saimons, apņēmīgi neskatīdamies uz Tobiju, kurš gulēja savās cisās, teica: "Nē. Neredzu vis. Jo tādu nav. Šis bērns nespēj just sāpes — vismaz šādas sāpes ne." Viņš dzestri raudzījās uz Gvinetu. "Tu man neticēsi, kad teikšu, ka viņš nespēj domāt un nespēj just, Gvinet. Taču tā tas ir. Šis bērns ir idiots — viņam pat nav tik daudz prāta kā sunim. Suns vismaz nāk, kad to pasauc."
"Sunim ir vara pār saviem locekļiem! Tobijs saprot, ka tu sauc, un jūt, cik tas ir cietsirdīgi, jo tu zini, ka viņš nevar atnākt!" Viņa cieši skatījās uz stāvošo vīrieti. "Tu esi pārvērties par akmeni, ko tu apstrādā, Saimon. Ciets un nepakļāvīgs."
"Nē. Neesmu." Saimona tonis bija stingrs un līdzens. "Tā tu izvēlies to uzlūkot, Gvinet. Tāpat kā tu izvēlies uzlūkot savu bērnu kā garā veselu, kaut gan ir skaidrāks par skaidru, ka viņš tāds nav. Prāts ir redzams sejā, Gvinet, tie, kam atkaras mute, ir idioti, bet tiem, kam piemīt gara spējas, ir vērīgas acis. Viņa acis bolās par spīti tavam apsējam, viņa vaibsti ir atka- reni, es viņā nesaskatu ne mazāko saprāta dzirksti."
"Tu nekad neskaties!"
"Es esmu skatījies, Gvinet. Es — esmu — skatījies. Un esmu pārstājis skatīties, jo nekas nav redzams. Bērns ir kropls miesā un garā. Būtu labāk, ja tas nebūtu piedzimis." Saimons piekala sievai savu nepielūdzamo skatienu. "Es lūdzu dēlu, kas turpinās manu vārdu un amata prasmi, un Dievs ir pasmējies man acīs. Šis," viņš izstiepa roku Tobija virzienā, lai gan acis joprojām bija cieši pievērsis Gvinetai, "ir dēls, kuru viņš man dāvāja. Raustīgu kaulu un klīstoša prāta maiss, kam jāmanto tas, kas man pieder."
Gvineta, vairs nespēdama izturēt, bija rokām aizspiedusi ausis, viņas seja bija sāpju izķēmota, kad viņa mēģināja savaldīt niknumu un rūgtas asaras.
Gandrīz trīsarpus gadu Gvineta bija sniegusi Tobijam mīlestību un jutusi viņa pretmīlu. Viņa aiz mīlestības bija raudājusi par to, ka viņš spēj izdvest tikai lauzītas skaņas, par viņa grūtībām ēst un dzert, neizlaižot no mutes pārtiku, pirms pagūst to norit, par viņa nožēlojamajiem, nesekmīgajiem mēģinājumiem satvert un noturēt priekšmetus.
Šķita, jo vairāk viņš pūlas izdarīt kaut ko, jo mazāk viņam tas padodas. Viņš nevarēja nostāvēt, pat ja Gvineta turēja viņu; roķeles pašāvās gaisā, mugura saliecās, un ķermenis krita atpakaļ. Viņš arī nespēja parāpot; nolikts guļus gultā, Tobijs pat nespēja pacelt galvu un palūkoties apkārt, viņš tikai dvašoja un šņaukājās segā.
Taču vislielākās sāpes Gvinetai sagādāja nevis Tobija stāvoklis, bet Saimona cietsirdība pret dēlu. Šķita, ka Saimons uzskata Tobiju par bezcerīgu radību, kuras vajadzības pēc pārtikas un pajumtes jānodrošina aiz vienkārša kristiešu pienākuma un kuras dzīves gals, ja Dievs būs žēlīgs, pienāks iespējami ātri.