"Nē," Nīls atbildēja, kad pēc desmit minūtēm savā kabinetā pacēla klausuli, "vēstulēs statujas nav minētas. Nu, vismaz tajās vēstulēs, kuras esmu izlasījis. Bet tu to zini, es tev izstāstīju."
Iepriekšējā nedēļā vakariņās viņi bija runājuši gandrīz tikai par priora vēstulēm bīskapam.
"Jā, es zinu, tajās runa ir par Baznīcas mēģinājumiem apturēt Deikru, kad viņš cēla koledžu. Starp citu, vai jau esi noskaidrojis, kāpēc?"
Kaut gan viņa uzdeva jautājumu tikai tālab, lai pārtrauktu klusumu, necerēdama uz pozitīvu atbildi, piepeši tālrunī izvirda Nīla entuziasms.
"Jā. Esmu gan!"
"Un?"
"Viņš bija lolards."
Viņa klusēja, gaidīdama paskaidrojumu. Viņa tieksme lietot tehniskus terminus, lai izceltos, vienmēr bija kaitinājusi Demiju.
"Agrīna protestantisma forma. Daļa no antiklerikālās kustības, kas aizsākās Melnās nāves [1] laikā un uzņēma apgriezienus četrpadsmitā gadsimta otrās puses haosā. Ļaudīm šķita, ka tiek zaudēta vara pār notiekošo, ka Baznīca, iespējams, kaut ko dara nepareizi, ja Dievs pieļauj visas tā laika katastrofas."
"Tātad viņš bija fundamentālists?"
Nīls divdomīgi nopūtās. "Vairākums augstākās šķiras lolardu bija anti- klerikālāki un radikālāki nekā īstie fundamentālisti. Viņi vēlējās veikt politiskas un sociālas reformas pašos pamatos — radīt vienlīdzīgāku sabiedrību."
"Es nesaprotu — šķiet, ka koledžas dibināšana nozīmē pastāvošās iekārtas atbalstīšanu, nevis radikālu pasākumu."
"Jā, bet galvenais ir viņa veidotās koledžas raksturs. Tā kā viņš bija radikālis, viņš vēlējās izveidot koledžu, kurai nav nekāda sakara ar Baznīcu. Tas bija galēji radikāls pasākums laikā, kad — vismaz Anglijā — visu mācīšanās procesu pārzināja Baznīca."
"Galēji radikāls?"
"Baznīcas — īpaši priora un bīskapa — uztverē tā bija ķecerība."
Demija, joprojām vīlusies, ka viņš nevar pastāstīt kaut ko par ieslodzīto, piespieda sevi pārtraukt sniegt automātiskas atbildes un domāt: "Tātad, ja Baznīca tik spēcīgi iestājās pret visu, ko viņš darīja, kā gan viņam sekmējās paveikt iecerēto? Viens cilvēks taču noteikti nevar stāties pretī visai Baznīcas monolītajai varai, vai ne?"
"Acīmredzot var."
"Bet kā? Vai viņam bija kāds bīskapa ietekmēšanas līdzeklis — zināja, kur apglabāti mirušie, vai tamlīdzīgi?"
"Nav ne jausmas. Bet viņš būs bijis apbrīnojami turīgs. Proti, "Londonas vīndaris" nenozīmē, ka viņš bija vīna tirgotājs. Tas būtu tāpat kā teikt, ka Bils Geitss vada datorprogrammatūru veikalu. Vīndari ietilpa vienā no visvarenākajām ģildēm Londonā. Viņi bija pasakaini bagāti. Ja kādā brīdī Deikrs pats nebija finansējis karali, tad to noteikti bija darījuši citi tādi paši kā viņš."
Demija apdomājās. "Tātad varbūt karalis viņu aizsargāja?"
"Diez vai. Lai gan Ričards II savas valdīšanas sākumposmā, kad Džons no Ģentes bija viens no vadošajiem politiķiem, bija noskaņots labvēlīgi pret lolardiem, vēlāk, kad Kaintona un Deikra koledža tika uzbūvēta, Ričards bija atcelts no troņa un viņu vietu ieņēma Henrijs IV. Un viņam nepavisam nepatika lolardi."
"Bet varbūt viņam bija ietekmīgi draugi? Proti, Deikram."
"Es tev, muļķīt, cenšos pateikt, ka viņš bija ietekmīgs cilvēks. Negribu teikt, ka Baznīcai viņš bija neaizskarams, taču bīskaps būtu krietni apdomājies, iekams iesaistītos tiešā cīņā pret viņu."
"Skaidrs."
Demijas vilšanās droši vien joprojām bija saklausāma viņas tonī, jo viņš piebilda: "Piedod, ka nav nekādu jaunumu par statujas lietu."
"Neraizējies."
"Vai man piekāpt pēc darba?" viņš piepeši iejautājās. "Mēs varēsim apskatīt gleznojumu — varbūt man ienāks prātā kaut kas, ko tu neesi iedomājusies?"
Demija vilcinājās. Ja neņem vērā bezrūpīgo izskatu, ko viņa bija pamanījusi, ieiedama restorānā, Nīls nebija izdarījis vai pateicis neko, kas kaut attāli apstiprinātu Kacas aizspriedumus vai viņas pašas nesenās aizdomas
par viņa jūtām. Un viņa nevēlējās zaudēt Tobijas mīklas atrisinājumu, norobežojoties no Nīla un informācijas, ko saturēja priora vēstules.
"Protams," viņa atbildēja ar skaidru izlēmību. "Nāc vien. Es būšu brīva aptuveni pussešos."
*
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: Pitersdefrizs@dmlplc.co.uk Temats: 1968. gada iegrāmata/statuja
Dārgais Pīter!
Liels paldies par elektronisko vēstuli un statujas aprakstu. Pielikumā ir viena no Tobijas sienas gleznojuma attēlu fotogrāfijām. Lai gan šis attēls diemžēl ir mazliet bojāts, ļūs redzēsiet, ka "ieslodzītais" parādās ovāla kreisajā pusē. Vai tas kaut mazliet ir līdzīgs statujai, kas agrāk atradās Tobijas dārzā?
]a ir, tad ko, pēc ļūsu domām, mēs no tā varam izspriest? Ar sirsnīgiem sveicieniem
Demija
Astoņpadsmit
No: Demijarainbow@hotmail.com Kam: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Nīls
Man Tev kas jāizstāsta par Nilu, Kaca. Viņš ir uzradies Solsterā. Bez Endžijas. Viņi ir izšķīrušies. Viņš ir jaunais katedrāles arhivārs. Un, ja esi lasījusi manas iepriekšējās vēstules, tad zināsi — tas nozīmē, ka viņam ir koledžas dokumenti. Tie, kuri var izskaidrot sienas gleznojumu. Kuri var palīdzēt mums atrast dāvinājumu aktus vai ko citu, kas, iespējams, jaus mums atrisināt finansiālās grūtības. Tas nozīmē, ka es itin bieži satieku viņu.
Fakts, ka Tu uz gadu esi aizbraukusi uz Ameriku, viņam acīmredzot šķiet nozīmīgs.
Taču viņš neko nav teicis. Vispār neko.
Man jātiekas ar viņu, Kaca. Ne jau viņa, bet koledžas dēļ. Jāmēģina atrast kaut ko, kas mums palīdzēs. Es zinu, ka Tu sapratīsi.
Demija blenza monitorā. Tas gaišināja viņas mazo viesistabu, būdams vie nīgais gaismas avots, kad bija iestājusies sestdienas krēsla.
Viņa vēlējās uzrakstīt: "Brauc mājās, mēs zaudējam viena otru." Viņa vēlējās uzrakstīt: "Vai esi domājusi par bērniņu?" Viņa vēlējās uzrakstīt: "Es skumstu pēc tevis." Viņa vēlreiz palūkojās monitorā un lēnām izdzēsa vēstuli.
Deviņpadsmit
Solsterā, 1388. gada augusts
Uzreiz pēc pirmās nostrādātās svētku dienas Deikra būvlaukumā izplatījās vēstis, ka Hjū no l.ūisas, klostera mūrniekmeistars, ir paaugstinājis saviem mūrniekiem algu par peniju dienā. Kopš tās dienas visi viņa strādnieki saņēma septiņus, nevis sešus pensus dienā, cik visi Solsteras mūrnieki bija pelnījuši agrāk.
Tā kā Saimona prombūtnē Gvineta nebija gatava maksāt tikpat — kā arī nebija pārliecināta, ka vēlas pārkāpt parlamenta likumu, lai to darītu, — mūrnieki nolika darbarīkus, un celtniecība koledžas būvlaukumā apstājās. Vēl sliktāk, nedēļas laikā mūrnieki no Saimona strādnieku apmetnes nemitīgi aizplūda uz klostera baznīcas strādnieku apmetni.
"Nevar būt, ka viņš domā saglabāt šādas algas," Henrijs sacīja, "pat ja uzskata, ka aiz klostera mūriem var palikt nesodīts. Ja viņš maksās septiņus pensus, tad neviens vīrs būvlaukumā nestrādās par tādu pašu samaksu kā pagājušajā nedēļā."
Gvineta pacēla skatienu no rēķinu pārskatiem uz galda. "Tas ir priora, nevis Hjū no Lūisas pirksts. Priors steidzina mūs, Henrij. Ja viņam izdosies iedzīt meistaru Deikru bankrotā, piespiežot viņu maksāt mūrniekiem vairāk, viņš drīz vien apturēs koledžas būvniecību…"