"Bet," Henrijs iestarpināja, "viņam jāzina, ka Deikra mantība ir pietiekami liela, lai pieciestu samaksas pieaugumu par vienu peniju dienā!"
"Viņš droši vien to nojauš," Gvineta piekrita, sakrustojusi rokas uz krūtīm un pilnībā pievērsusi uzmanību viņam. "Bet šis plāns viņam itin labi izdosies, ja viņš spēs kavēt mūsu celtniecību, aizvilinot mūsu mūrniekus strādāt klostera baznīcā. Viņš, es uzdrošinos sacīt, cer, ka Deikrs, ieraudzījis, ka būvniecība rit pārāk lēni, un zaudējis cerības," viņa ignorēja Henrija nicinošos smieklus, "atmetīs koledžas būvei ar roku."
"Bet klostera baznīcā nav iespējams nodarbināt visus mūrniekus, kas strādā pie Saimona?"
"Nē. Taču priors cerēs, ka aizies gana daudz koledžas mūrnieku, lai darbs tiktu aizkavēts." Viņa uzmeta Henrijam tiešu skatienu. "Un, pat ja mēs maksāsim septiņus pensus, daži mūrnieki būs pārāk nobijušies, lai turpmāk strādātu Saimonam."
"Pārāk nobijušies?" Henrijs bija apjucis. "No kā?"
"Ričardam Deikram jau piedēvē ķecerību," Gvineta apdomīgi teica, "tāpēc viņš visus darbus ir atstājis Saimona rokās un neparādās būvlaukumā. Kamēr nav iemesla skandālam, vīri klusē, domādami, ka strādā Saimonam, nevis viņa patronam."
Viņa paraudzījās uz Henriju un pamanīja, ka viņam ataust atskārta.
"Un tagad arī Saimons kļuvis par ķeceri, noniecinādams svētku dienas atpūtu," viņš sacīja.
Viņa pamāja.
"Šāda neapdomība viņam nav raksturīga," Henrijs sacīja, kasīdams sprogaino galvu. "Viņš steidzas, taču parasti nestrebj karstu."
"Taisnība, Henrij, tā ir neapdomība. Vai drīzāk vispār nedomāšana…"
Henrijs cieši lūkojās uz viņu. "Vai tu viņam ieteici to nedarīt?" viņš domīgi jautāja.
Gvineta vilcinājās, tad atbildēja: "Es būtu to darījusi." Viņa nolaida skatienu uz galdu sev priekšā un turpināja: "Tagad Saimons rīkojas pēc sava prāta vairāk nekā jelkad savā mūžā."
Henrijs nedroši virzījās uz viņas pusi. "Kāpēc starp jums valda tāds saltums?" viņš vaicāja, vieglītēm uzlicis roku viņai uz pleca. "Agrākajos gados, kad dzīvoju pie jums, nekad neko tādu nemanīju. Lamas, jā. Bieži. Un dusmas. Un skumjas…" viņš apklusa un uzskatīja viņu. "Taču nekad nav bijis šāda saltuma. No kā tas cēlies?"
Gvineta pacēla skatienu uz viņu. Visos šos gadus Henrijs viņai bija gandrīz kā dēls; viņai bija jāizstāsta vismaz daļa patiesības.
"Saimons nevar man piedot, ka Tobijs nācis pasaulē tik kropls," viņa atklāti sacīja, "un es nevaru Saimonam piedot, ka viņš nemīl Tobiju." Ka izturas pret viņu sliktāk nekā pret suni, viņa būtu pateikusi, taču savaldījās.
Viņa ielūkojās Henrijam acīs, un Gvinetu būtu aizkustinājusi viņa līdzjūtība, ja vien visas asaras jau sen kā nebūtu izlietas un izžuvušas uz šīs ne- piedošanas klints.
"Tu zini, ka viņš ļoti vēlējās dēlu, — es zinu, ka tu pats arī vēlējies." Viņa satvēra Henrija roku un piespieda to savai sejai. "Taču tagad, kad viņam ir dēls, viņa lūgsnu piepildījums ir nesis vilšanos."
Henrijs, kura roka joprojām bija piekļauta viņas sejai, uzlika otru viņai uz pleca, taču klusēja. Gvineta, viņa mierināšanas spēcināta, sacīja: "Vēl vairāk visu sarežģī tas, ka priors Viljams runā par Tobiju kā Dieva sodu Saimonam. Un viens otrs tic viņam."
Viņa atlaida Henrija roku. Atstūmusi krēslu, viņa piecēlās un piegāja pie Tobija cisām, kur bērns ar saliektām kājām, gulēdams uz muguras, slējās augšā un atkal atgūlās. "Bet Tobijs nav Dieva sods," viņa sacīja, pacēlusi viņu un pūlēdamās ērti apsēdināt stīvo, cieto bērna ķermeni sev klēpī. "Viņš ir tāds, kāds viņš ir, un ir manis un Dieva mīlēts." Viņa noskūpstīja mazuļa galvu. "Vai ne, dārgais?"
Tobija galva atliecās, un viņa veselā acs palūkojās uz Gvinetu. Bērns atvēra muti un izdvesa skaņu, ko Gvineta bija iemācījusies uzskatīt par zīmi, ka dēls saprot viņu un būtu atbildējis, ja spētu.
"Dažs labs mūrnieks," viņa sacīja, piespiezdama Tobiju pie sevis, lai apvaldītu viņa spazmas, "priecājas par aizbildinājumu doties prom. Viņus nevajag baidīt ar Dieva dusmām par strādāšanu svētku dienās." Viņa uzmeta skatienu Henrijam. "Un, ja par darbu klosterī maksā vairāk un par to netiek draudēts ar Dieva dusmām, kādēļ gan lai viņi paliktu?"
"Saimons ir labs meistars," Henrijs iebilda. "Varētu teikt, ka viņiem būtu jāpaliek aiz uzticības viņam."
"Un daži tā arī dara," atbildēja Gvineta, "taču citi jau ir kļuvuši nemierīgi." Ar brīvo roku viņa pašķīra matus no Tobija pieres, parādīdama Henrijam šā nemiera cēloni: "Viņi priecājas par aizbildinājumu."
Viņa nepateica, taču apzinājās, ka nav centusies gaisināt šo nemieru. Viņa neatstāja Tobiju iekšpusē, kā būtu paticis Saimonam, bet ņēma līdzi, apmetuši sev un viņam drēbes strēmeli, lai piespiestu viņu pie sevis, kā bija darījusi, kad viņš bija zīdainis, tādējādi atstājot brīvu vismaz vienu roku. Pēdējos trīs gadus, kopš Tobijs bija izaudzis no dabiskās zīdaiņa bezpalīdzības un bija atklājies, ka viņš joprojām ir bezpalīdzīgs, viņa bija līdz mielēm iztukšojusi Solsteras iemītnieku skatienu rūgto biķeri.
Tagad Solsteras iemītnieki bija pieraduši pie bērna un novērsa acis. Vien saujiņa cilvēku bija gatavi redzēt to, ko redzēja Gvineta, — Dieva mīlētu dvēseli, kura jāžēlo, nevis no kuras jābaidās. Tie, kas pazina "Kain- tonu kropli", centās paslēpt rokas no Gvinetas, kad sakrustoja pirkstus, lai atvairītu ļauno aci, vai māņticīgi pārmeta krustu, taču svētceļnieki pilsētas ielās, redzot sašķobīto Tobija seju vai šķielējošās acis, kad Gvineta uz kaut ko rādīja, atkāpās un atklāti meta krustus. Gvineta tā arī nekad ne- pierada pie tā un nevarēja apturēt negantās dusmas sirdī, kad tie bailēs salēcās un atsprāga.
"Henrij," viņa piepeši teica, pievērsdamās viņam, "mēs nevaram pieļaut, ka Saimons atgriežas un redz šo nekārtību. Es pat nezinu, kuru viņš ir iecēlis par priekšstrādnieku savā prombūtnē. Vai palīdzēsi man atrisināt šo strīdu?"
Zēns, kuru viņa bija pazinusi vairāk nekā pusi mūža, pagrieza savu slaido vīrieša augumu un palūkojās uz viņu. "Vai viņi tevi uzklausīs?" viņš jautāja.
Viņa nopūtās. "Kas to lai zina? Bet es esmu Saimona sieva, amatniece savā jomā — ja kāds var apgalvot, ka zina viņa domas par šo jautājumu, tad tā esmu es. Ja viņi neuzklausīs mani, tad kuru viņi uzklausīs?" Viņa uz brīdi apklusa. "Un kurš cits runās?" Tad, nevēlēdamās nokaunināt viņu, Gvineta piebilda: "Zini, par ko es domāju? Tu esi karaļa mūrnieks, tu nedrīksti iepīties šajā ķezā."
Viņa grasījās atvērt durvis un doties ārā, kad Henrijs pasauca viņu.
"Māt!"
Viņa apgriezās. Nu jau daudzus jo daudzus gadus Henrijs nebija viņu tā saucis — pat bērnībā viņam bija grūti dabūt šo vārdu pār lūpām.
"Es varu būt karaļa mūrnieks, taču Saimons man ir tēvs un tu man esi māte. Es tev palīdzēšu." Viņš pasmaidīja. "Cik labi vien spēšu, lai Dievs tev palīdz!"
Mūrnieki būvlaukumā ir laimīgi vien tad, kad strādā, un gaisā jautās spriegums, kad Gvineta un Henrijs pār putekļaino, bedraino zemi, no kuras ceļgalu augstumā pacēlās mūri, gāja uz strādnieku apmetni. Gvineta, lepnuma vietā izvēlējusies apdomību, bija nogājusi nelielu ceļa gabalu līdz viņa mājai un atstājusi Tobiju ar Elisoni un Simu. Viņa aizies tam pakaļ, kad ar Henriju būs pabeigusi darāmo.
Ikviens vīrs būvlaukumā labi pazina Gvinetu. Viņa ne tikai bija Saimona sieva un šķietamā koledžas namdare, bet arī darbu vadītāja, kas maksāja viņiem algu. Un, kad viņa sēdēja pie steķu galda, nolikusi sev priekša algām domāto naudu un rēķinus, Tobijs mēdza gulēt cisās viņai līdzās. Kur devās Gvineta, tur devās arī Tobijs, un, ja šā iemesla dēļ Saimona mūrnieki piesargājās no Gvinetas, tagad viņai būs jāmaksā par šo piesargāšanos.