Gvineta skaitās, un skats uz Saimona kluso būvlaukumu vairoja viņas uztraukumu. Norfolkā, vairāku dienu attālumā, jādams ar zirgu, viņš droši vien smaidīja par karsto laiku un iztēlojās, kā sienas pakāpeniski paceļas arvien augstāk. Saimona niknums, kad viņš atgriezīsies pilsētā un atklās, ka, atliekot vien mēnesim celtniecības sezonā, koledžas būvniecība ir tikusi tālāk tikai par akmens tiesu kopš brīža, kad viņš devās prom, nebija vīzija, par kuru Gvineta vēlējās domāt. Viņa zināja, ka Saimons vainos viņu — jo vairāk tāpēc, ka viņa skaidri bija uzņēmusies atbildību par būvniecību, — un tādējādi viņa izpelnīsies kārtējo apsūdzību.
Visbeidzot viņai izsīka pacietība, un viņa devās uz mājām pie Solsteras mēra Nikolasa Briges. Bija zināms, ka, būdams Deikra pusē, viņš jau piekritis palīdzēt atrisināt strīdu par mūrnieku algām un darbu. Viņa pienākums bija uzraudzīt visu ģilžu priekšrakstu apstiprināšanu pilsētā, un viņš uzreiz bija sapratis, ka būvniecības prakses noregulēšana nesīs labumu gan patronam, gan nolīgtajiem strādniekiem.
"Tad tie, kas būvēs, zinās, ka viņiem nav jāpārsola visi pārējie darba devēji, lai pieņemtu darbā mūrniekus," viņš bija teicis, "un mūrniekus apmierinās iespēja, ka arvien lielākas algas neliegs cilvēkiem atteikties no būvniecības. Pat ja runa nebūtu par tagadējo strīdu ar klosteri, es jūs tik 1111 tā atbalstītu, Kaintonas kundze."
Viņš ne tikai ļoti laipni bija atbalstījis viņu, Gvineta nosarkdama atcerējās, bet arī ļoti glaimojoši izrādījis uzmanību. Tagad, kad viņa atkal stāvēja un gaidīja atļauju ieiet viņa iespaidīgajā namā, viņa sakārtoja kleitu un noslēpa sirmo matu cirtas, kas spraucās ārā no galvassegas.
"Kaintonas kundze!" Brige izsaucās, kad viņu ieveda zālē, kur viņš sēdēja kopā ar sekretāru. Sagādājis viņai krēslu un aizsūtījis prom sekretāru, viņš sacīja: "Cik saprotu, Baznīca liek jums velti klauvēt pie tās durvīm."
"Jā, bīskaps liedz man pieņemšanu. Manuprāt, es varētu lūgties no šī brīža līdz pastardienai, un viņš tik un tā netiktos ar mani." Viņa cieši uzlūkoja mēru. "Vai jūs aprunāsieties ar viņu, Briges kungs?"
Nikolass Brige atmeta galvu un smējās, ļaujot Gvinetai saskatīt, ka viņam, lai gan četrdesmit gadu vecam, joprojām bija visi zobi. Viņš lūkojās viņā ar spožām kā melnajam strazdam acīm. "Kaintonas kundze, Roberts Koplijs drīzāk pielaidīs sev klāt sātanu nekā mani. Velns vismaz atzīst viņa autoritāti."
Gvineta palūkojās uz viņu. Nikolass Brige bija elegants, izglītots vīrietis, ģildes paraugpārstāvis, kas guvis panākumus. Pēc aroda būdams pārtikas preču tirgotājs, viņš bija iemantojis visu iedzīvotāju cieņu un jau ceturto reizi bija izvēlēts par pilsētas mēru. Un turklāt bija zināms, ka viņam nepatika Baznīca un garīdzniecība. Tie, kuri neatzina viņa nepareizos reliģiskos uzskatus, uzmanījās, lai šī neatzīšana neaizēnotu spriedumu par viņu kā lielisku vadītāju un prasmīgu politiķi. Brige bija cilvēks, kuram neviens nevēlējās iebilst un kuram godkārīgie pielāgojās.
Šo vīru bīskaps nespēja iebaidīt.
"Ja viņš nerunās ar jums un noteikti arī ar mani ne, ko tad man darīt?" Gvineta atklāti vaicāja.
"Mums jāsasauc sanāksme bez viņa," Brige sacīja, noliecies pāri galdam uz viņas pusi. "Kamēr mēs lūgsimies, lai viņš pievērš mums uzmanību, viņš domās, ka mēs dancojam pēc viņa stabules. Ja mēs izmantosim savas tiesības sakārtot lietas bez viņa, tad viņš būs tas, kurš dancos pēc mūsu stabules un lūgsies, lai mēs pievēršam viņam uzmanību."
"Un ja viņš ņem ļaunā?"
"Roberts Koplijs var darīt, ko vien grib, kamēr tas neskar mani."
Un tā ne bez satraukuma par bīskapa izaicināšanu, tā teikt, viņa paša lauciņā Gvineta visās trīs mūrnieku apmetnēs darīja zināmu, ka rīt jaunajā ģilžu namā notiks sanāksme, "lai atrisinātu strīdu, kas ceļ neslavu brīv- mūrniecības noslēpumam, un lai parādītu, ka mēs varam sakārtot savas lietas un ka mums nav jānaidojas savā starpā vai jāslēpjas citu aizbildnībā".
"Stipri teikts," Henrijs piezīmēja, vilkdams gaisu caur zobiem. "Tavi vai mēra vārdi?"
"Mani," Gvineta atbildēja, paceldama zodu ar kustību, kuru Henrijs atcerējās kopš bērna dienām. Viņas profesionālo prasmi nevarēja apšaubīt, un tas skāra viņas kā meistares, kura var dot norādījumus, prasmi. "Esmu visu mūžu dzīvojusi mūrnieku vidū, Henrij. Es pazīstu viņu lepnumu un to, kas, visticamāk, liks viņiem mainīties. Viņi netirgojas ar precēm kā ģilžu locekļi, viņi pārdod savas iemaņas. Un vīrieša iemaņas ir ciešāk saistītas ar viņa vīrišķību, nekā jelkad varētu būt mantas, kuras var nopirkt vai pārdot. Viņi nebūtu vīrieši, ja nevēlētos paši izlemt, kā rīkoties ar savu prasmi."
Gvineta paraudzījās uz Henriju un pamanīja, ka pirmo reizi kopš daudziem gadiem viņa sejā ir apbrīna. Viņa spēja iedvest viņam sajūsmu par attapību, kad viņi pirmoreiz bija iepazinušies un Henrijs vēroja viņu darbā. Tagad daudzie novērošanas gadi bija pieradinājuši Henriju pie viņas amat- prasmes, nu bija grūtāk izraisīt viņā apbrīnu. Un tomēr vārdi vien to panāca.
Gvinetā modās cerības.
Jaunā ēka, celta par Solsteras ģilžu apvienotajiem resursiem, pārsteidza Gvinetu. Pilsētā, kurā akmens ēkas pauda statusu un cienījamu nopietnību, ģildes par sanāksmes vietu bija izvēlējušās koka celtni. Taču nams nebija pieticīgs. Apakšā atradās tirgus laukums, ko ieskāva arkas, savukārt krāšņajā ēkā varēja ieiet pa greznām centrālajām kāpnēm, kas veda uz aizslietņu pasāžu gar ēku.
Gvineta mirkli stāvēja ārpusē un apbrīnoja skaistās, spraišļotās sienas un melnos, izgrebtos baļķus. Viņa zināja, ka verandā pie trīsstūru fasādes sienas glabājas visi pilsētas līgumi un licences, ko greizsirdīgi apsargāja Solsteras ģilžu pārstāvji un kas bija galvenais ierocis viņu nepārtrauktajos cīniņos par neatkarību no klostera un bīskapa un priora dubultās varas.
Ģildes namam bija mazāk nekā desmit gadu — iespējams, ka namdaris, kurš būvējis dārgo daudzbaļķu nama korpusu, joprojām bija dzīvs un strādāja. Gvineta laiski prātoja, ko viņš teiktu, ja viņam lūgtu uzbūvēt jumtu ar stikla izbūvi. Tā bija krevele, ko viņa bieži kasīja, un tikpat bieži viņu izbrīnīja sāpes, ko radīja nesadzijusī brūce.
Kopā ar Henriju kāpdama pa platajām trepēm, viņa prātoja, ko darīs, ja Solsteras mūrnieki būs ignorējuši viņas aicinājumu un nebūs ieradušies. Sēdēt ar Nikolasu Brigi un prioru, kamēr visi pilsētas brīvmūrnieki izvēlējušies palikt malā, — tas būtu pazemojums, kas viņai grūti panesams.
Klusējot viņa gāja pirms Henrija pa šauro krāsota ģipša pasāžu uz nama centrālo ieeju un nospieda durvju kliņķi. Viņai tik tikko bija laika pamanīt namdara veikumu, ko viņa bija gatavojusies apskatīt un apbrīnot, pirms attapās, ka nams jau ir pilns. Ap lielo rakstāmgaldu stāvēja četri vīrieši. Mēru un viņa sekretāru Gvineta bija gaidījusi, lai gan viņu agrā ierašanās bija pārsteigums, taču Ričards Deikra advokāta Pīrsa Motisa klātbūtne bija pilnīgi negaidīta.
Deikrs acīmredzot tika pamatīgi informēts par notikumiem, par spīti savai rūpīgajai apdomībai neiesaistīties tajos.
"Kaintonas kundze," Nikolasa Briges vārdi apklusināja spraigās pārrunas, ko bija iztraucējusi Gvinetas un Henrija ienākšana. "Un Eklenda kungs, laipni lūdzu, lai gan jūs, Eklenda kungs, neesat pirmoreiz ģilžu namā." Viņš pasmaidīja, sveicinot Henriju, kurš pilnīgi nepiespiesti un lepni atbildēja ar to pašu.