Gvineta sāņus uzmeta skatienu Henrijam. Viņa nebūtu bijusi tik izbrīnīta par šo pierādījumu viņai dalībai Solsteras tirdzniecības dzīves augstākajās aprindās, ja vien viņa un Elisone jelkad būtu runājušas par to. Vai viņas baidījās aizskart sevi un Saimonu, viņa prātoja? Ja tā, tad viņām jau vajadzēja zināt, ka Saimons necieš pieglaimošanos cilvēkiem, kas var palīdzēt darba lietās, un viņa negrasījās kļūt par godkārīgu sievu un piedabūt viņu iestāties ģildēs un brālībās.
Brige pagriezās pret pārējiem vīriešiem, kas mazliet neveikli stāvēja pie galda. "Deikra kunga advokāts Pīrss Motiss, viņu, man šķiet, jūs jau pazīstat," viņš sacīja, kad Gvineta un smaidošais advokāts apmainījās laipnībām, "taču domāju, ka viņa māsas dēlu Ralfu Deikra kungu jūs gan nepazīstat."
Tātad šis bija Ralfs. Gvineta bija daudz dzirdējusi par šo vīrieti, taču nekad nebija viņu sastapusi. Kad viņi saskatījās un viņš pieklājīgi novērsa skatienu, viņa nodomāja, ka ļaužu valodas raksturoja viņu neatbilstoši. Viņai bija teikts, ka viņš ir milzenis, lielāks pat par savu tēvoci, kurš augumā bija vairāk nekā sešas pēdas garš, taču Gvinetai, kura mēdza nomērīt garumu un augstumu ar neapbruņotu aci, viņš nešķita milzīgs, vien neproporcionāls. Viņš, iespējams, bija slaidāks nekā tēvocis par pus plaukstas tiesu, taču ne jau tas radīja šķitumu, ka viņš slejas pār apkārtējiem, bet gan viņa lielā galva un izvirzītais žoklis. Mati viņam, tāpat kā tēvocim, bija biezi un tumši, lai arī īsi apgriezti, un tas, kā šķita, uzsvēra sejas slaikumu un tās apakšdaļas smagnējību. Kāds Solsteras asprātis bija iedēvējis viņu par Garkāji Deikru, un, lai gan viņš valkāja garu apmetni, kas liedza noteikt, kādu daļu no auguma veidoja kājas, tomēr, spriežot pēc neparasti garajām rokām, tāds viņš bija.
Un vai šis bija vīrietis, kuru maziņā un smalciņā Anna Deikra bija izvēlējusies par mīļāko? Par pamatu ņemot viņu attiecības, Ralfs nepavisam nebija tāds, kādu viņa bija iztēlojusies. Bet, lai gan neparasts, viņa izskats nebūt nebija nepatīkams. Slaidais augums neliedza viņam ieņemt taisnu stāju, un viņa acis, lai gan tām bija grūti skatīties acīs Gvinetai, bija tikpat tumši zilas kā Ričardam Deikram. Ralfs varēja viegli iepatikties sievietei, ja viņš tai izrādīja kvēlas jūtas.
"Uzklausiet, draugi," Brige pārtrauca viņas domu plūdumu. "Mums jāvienojas par savu nostāju, iekams ieradušies pārējie. Mums nenāks par labu, ja visu klātbūtnē nebūsim vienisprātis."
Piepešais klusums, kas iestājās, viņam ierunājoties, uzdzina Gvinetai šermuļus, no kā uzmetās zosāda. Vai viņa bija rīkojusies pareizi, lūdzot mēra palīdzību? Vai arī viņa nebija pietiekami apdomājusi to, kā iznākums ietekmēs brīvmūrnieku neatkarību pilsētā? Lai ko mērs domātu par viņu, Nikolass Brige bija veikls politiķis un nedarīja neko tādu, kas beigu beigās nenāks viņam par labu. Viņš nebija kļuvis par vidutāju aiz labsirdības. Lielākais, uz ko Gvineta varēja cerēt, bija tas, ka viņu motivē iespēja parādīt Robertam Koplijam garu degunu.
Priors Viljams ieradās kopā ar savu palīgu — klostera darbu vadītāju mūr- niekmeistaru Hjū no Lūisas — un jaunu sekretāru, kurš izskatījās satraukts. Ne vārda neteikuši tiem, kas bija ieradusies agrāk, viņi devās pie galda un apsēdās uz sola pie tā. Nikolass Brige plati pasmaidīja par tik aukstasinīgu nekaunību un pamāja savam sekretāram, lai tas palīdz viņam pacelt vienu no steķu galdiem, kas stāvēja pie sienas.
Vēlāk Brige atzinās Gvinetai, ka viņam bijusi spēcīga vēlme novietot steķu galdu pretī tam, pie kura sēdēja priors, lai būtu viņam priekšā, kad tas uzrunās mūrniekus, taču viņš apspiedis šo kārdinājumu. "Es nodomāju, ka labāk nesākt ar priora pazemošanu," viņš sacīja, "kaut gan tieši to biju stingri apņēmies darīt."
Tiklīdz steķu galds bija novietots, Gvinetas bailes tika izgaisinātas: ieradās mūrnieki. Viņi nāca trijos pulciņos — vispirms mūrnieki no klostera baznīcas, tad koledžas būvētāji un visbeidzot skrandainā armija, uz kuras bija uzspiests karaļa darba zīmogs. Neviens nenāca vienatnē; acīmredzot pirms došanās uz ģilžu namu viņi bija tikušies savās strādnieku apmetnēs.
Vīri, vieni ģērbušies darba drēbēs, citi — tīrās izejamās drānās, sasēdās uz soliem pie zāles atlikušajām trim sienām un lūkojās uz pretinieku frakcijām pie galdiem.
Ko gan viņi domā par visu notiekošo, Gvineta prātoja, kad Nikolass Brige piecēlās un sāka izklāstīt sanāksmes mērķi.
Viņš bija runājis ne ilgāk par minūti, kad atskanēja daudzi soļi uz kāpnēm apakšā un piepeši atvērās durvis. Tajās stāvēja vidēja auguma vīrietis, kuru kažokādas apmetnis un kapuce padarīja par svarīgu personu, kam citādi pietrūktu nepieciešamās stājas. Protams, Gvineta ciniski nodomāja, neviens no šiem apģērba gabaliem nebija uzvilkts, lai nenosaltu siltā augusta dienā. Pilsētas pusotra duča draudžu garīdznieku pavadībā bija ieradies Solsteras bīskaps Roberts Koplijs, lai izteiktu savu viedokli.
Divdesmit divi
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
"Jūs domājat, ka statujā varētu būt dokumenti?" Noriss noņēma lasāmās brilles, pār kurām vēroja Demiju, kas ar pūlēm apspieda vēlmi uzkāpt pa kāpnēm un pašas spēkiem nocelt statuju, vēlmi, ko viņa kopš Pītera Defrī7.a izteiktās idejas sajuta ar nervus kutinošu spriedzi.
"Doma ir jēdzīga — pārējā arhīvā mēs neatradām dokumentus, kas attiektos uz koledžas zemes īpašumiem, tāpēc tie ir vai nu iznīcināti, vai kaut kur paslēpti."
"Bet kāpēc lai tie būtu paslēpti?" Norjsa tonis, tāpat kā pieres sarauk- šana, liecināja par instinktīvām aizdomām pret visu, kas sliecās uz melodrāmu. Demija ievilka elpu un ar piespiešanos ieņēma atturīgu, akadēmisku pieeju.
"Divu iemeslu dēļ." Viņa pacēla pirkstu un ātri izklāstīja informācijas gūzmu, ko Defrīzs viņai bija sniedzis konspekta veidā. "Zemnieku dumpis — Solsterā tika ieņemta, un viena no tautas armijas dedzīgākajām vēlmēm bija iznīcināt visus likumīgos dokumentus par zemes īpašumiem, lai likvidētu dzimtbūšanas un darba meslu tradīciju. Laikā, kad tika celta Tobija, atmiņas par to bija vēl itin svaigas — tolaik, kad Ričards II tika gāzts no troņa un viņa vietu ieņēma Henrijs, tika vajāti lolardi. Dokumentu paslēpšana varēja šķist saprātīgs piesardzības pasākums."
Noriss lēnām māja ar galvu, gaidīdams, kad tiks pacelts otrs pirksts.
"Tad vēl ir Pilsoņu karš. Solsterā atkal tika ieņemta. Parlamentārieši vēlējās pārmācīt koledžas par karaļa atbalstīšanu — tika aplaupītas daudzu koledžu kapelas, bet Tobijā tādas nav, tāpēc viņi, iespējams, būs vēlējušies radīt šeit citus postījumus."
Noriss vēlreiz pamāja.
"Un tas izskaidro tā saukto lāstu," Demija piebilda, ķerdamās pie racionāla argumenta. "Kā gan vēl labāk nodrošināt, lai statuja, kurā atrodas visi svarīgie koledžas dokumenti, nekad netiktu aiztikta, ja ne draudēt ar briesmīgām sekām ikvienam, kurš uzdrošināsies pat iedomāties par to?"
"Lieliski." Noriss uzsita ar plaukstām pa ceļgaliem, itin kā viņa smadzenes signalizētu ķermenim, ka lēmums ir pieņemts un nu ir jārīkojas. "Pasūtiet sastatnes." Piecēlies no krēsla, viņš jautāja: "Kā jūs izskaidrosiet tik piepešu interesi par statuju? Es nevēlos sniegt medijiem aizbildinājumu atsākt skandēt litāniju par mūsu šaušalīgo izturēšanos pret iemītniekiem — ir jau gana slikti, ka ārpusē joprojām notiek pikets."
Demijai bija gatava atbilde. "Mēs teiksim, ka restauratori vēlas detalizēti apskatīt statuju, lai izpētītu, vai tā neizskaidro sienas gleznojumu. Tobijā ir tikai divas oriģinālas dekorācijas, un tā droši vien radusies vienlaikus ar gleznojumu. Man šķiet, tas ir jēdzīgi."