"Vai viņam nepietiek vienkārši atsaukt lūgumu?"
Hedstovs pārlaida skatienu viņas sejai, itin kā meklētu pierādījumu, ka Noriss patiešām ir tik vāji viņu informējis. "Nē. Mēs neesam gatavi atgriezties pie status quo, kamēr esam pakļauti šiem draudiem. Mēs vēlamies garantijas, ka tad, ja koledžai izdosies turpināt zemes pārdošanas procesu, mums — iemītniekiem — tiek piešķirtas pirmpirkuma tiesības. Par lauksaimniecības cenām," viņš pārliecinoši turpināja, itin kā lai neļautu Demijai pārtraukt viņu. "Mēs nespējam konkurēt ar naudu, kādu var piedāvāt būvuzņēmēji."
Pēc viņa vārdiem, itin kā pavelkot auklu, iestājās klusums, ko pārtrauca vienīgi krāsniņas šņākšana un krakšķi. Visi neatraudamies skatījās ņirbošajās liesmās un nokaitētajās kokoglēs, visi stiepa rokas svilinošā karstuma virzienā.
Demija gaidīja, kad Hedstovs pārtrauks klusumu: ja to darītu viņa, šķistu, ka viņa risina sarunas.
"Tātad kāda ir jūsu nostāja? Vai esat Norisa pusē?"
Demija iemalkoja kafiju, sajuzdama plastmasas vāciņa piegaršu. "Es domāju," viņa sacīja, ļoti rūpīgi izvēlēdamās vārdus, "ka esmu gatava nostāties viņa pusē — viņš ir godīgs cilvēks, kurš ir gatavs saņemt nosodījumu par to, ko pats nav ierosinājis…"
"Godīgs cilvēks!" Hedstovs izsaucās. "Neteiktu, ka mūsu zemes pārdošana mums aiz muguras liecina par godīgumu!"
Demija cieši ieskatījās viņam acīs. "Par to viņš ir uzņēmies atbildību," viņa klusi sacīja.
"Ko?" Vienīgās pulciņa sievietes balss lika Demijai novērst skatienu no Hedstova. "Jūs gribat teikt, ka zemes pārdošana nebija Norisa ideja?"
"Tieši tā."
"Tad kurš to ierosināja?" Hedstova jautājums lika Demijai vēlreiz mainīt uzmanības virzienu.
"Es nezinu. Zinu tikai, ka šo priekšlikumu lika pieņemt Čārlza Nor- tropa arguments par labu šai idejai."
"Nortrops," sieviete asi sacīja, "bet vai viņš…" Viņa apklusa, skatienu piesaistījusi kaut kam aiz Demijas pleca. Pagriezusies Demija ieraudzīja, ka Hedstovs nolaiž paceltu roku.
"Ja Čārlzs Nortrops stādījās jums priekšā kā godīgs mākleris," viņa teica, juzdama aizdomas, ka ir piesarkusi, "tad jums, manuprāt, ļoti jāpiesargās. Un jums jāuzmanās arī no Iana Bērda un visiem solījumiem, kurus viņš dod vai liek nojaust."
"Kādus, jūsuprāt, solījumus viņš dod?" nosvērtā balsī vaicāja Hedstovs. Demija teiktajā samanīja sasprindzinājumu, jo tieši to pūlējās saskatīt.
"Nu, man šķiet, viņš teica, ka tad, ja Nortgeita pārņems Tobiju — ko būs viegli izdarīt, ja Tobija bankrotēs," viņa nomāca pieaugošu vēlmi skaidri norādīt uz viņu līdzdalību šādā iznākumā, "Nortgeita dos rakstiskas garantijas, ka nodrošinās ilgtermiņa īres līgumus."
Hedstova neviltotajā izteiksmē viņa ievēroja pilnīgu apstiprinājumu, ka pareizi uztvērusi Bērda domu gājienu.
"Nebija grūti izdomāt, ko viņš jums teiks," viņa uzmanīgi piebilda, "jo arī mani viņš centās dabūt savā pusē."
Bērda mēģinājums savervēt Demiju bija noticis pirms vairākām nedēļām, kad pēc abu koledžu direktoru sanāksmes, lai noformētu sponsorēšanas līgumu ar Atoz, viņš bija lūdzis mirkli sarunai.
"Tas ir iespaidīgi," viņš sacīja, kad abi atradās viņas kabineta noslēgtībā, "kā jūs pierunājāt Atoz. Ņemot vērā slikto finansiālo publicitāti un problēmas ar nomniekiem, es domāju, ka jums nekas neizdosies."
Lai gan Demija izmisīgi vēlējās nenokļūt šī vīrieša valdzinājuma varā, viņa atklāja, ka Bērda komplimenti rada instinktīvu vēlmi lepoties.
Bērds ērti iekārtojās uz dīvāna pretī durvīm. Kad viņš sakrustoja kājas, bikšu stara un zeķe pašķīrās, atklājot šauru bāla, spalvaina liela strēmeli. Viņš, kā liecināja žestikulēšana, jutās pilnīgi ērti, pilnīgi savaldīgs.
"Demij, nāciet strādāt pie manis."
Viņa neatbildēja, apspiežot jebkādu izpausmi, kas varētu nodot viņas pārsteigumu.
"Jūs šeit velti šķiežat laiku ar šo uzpūtīgo cilvēku baru, kuriem visi panākumi jau pagātnē," viņš turpināja, jautri apvainodams savus kolēģus tā, ka bija pašsaprotams — viņa vai nu piekrīt, vai arī viņai ir ilūzijas, kas jāizgaisina. "Kopā mēs pacelsim Nortgeitu virsotnē."
Demija vērtējoši nopētīja viņu. "Kādā virsotnē? Es domāju, ka jūs pilnībā atbalstāt apvienotu koledžu struktūru — pilnvērtīgu universitāti."
"Koledžas daudzējādā ziņā joprojām funkcionēs kā atsevišķas institūcijas, tās tikai nodos funkcijas, kuras efektīvāk var veikt centrāla administratīvā struktūra."
"Vai jums nešķiet, ka tādējādi es rīkotos mazliet nelojāli?" viņa jautāja, nespēdama noslēpt balsī nosodījuma pieskaņu. "Eds Noriss uzņēmās risku, izvēloties mani. Man nav augstākās izglītības diploma, tomēr viņš tik un tā pieņēma mani. Ja pāriešu strādāt pie jums, tas viņam būs sitiens zem jostasvietas."
"Tāds nu ir bizness," kategoriski paziņoja Bērds. "Nedrīkst ļauties jūtām. Tev jāzina, kurp vēlies nonākt, un jābūt gatavam darīt visu iespējamo, lai turp nokļūtu."
Demijas acis īsu brīdi pakavējās pie tumšspalvainā apakšstilba strēmeles zem Bērda bikšu staras; bālais, kailais liels runāja pretī Bērda elegancei un loģiskajam pieņēmumam par varu.
"Tātad jūs uzskatāt, ka man jāizvirza sev augstāki mērķi un jāstrādā Nortgeitā?"
Bērds mazliet pacēla uzacis. Tikpat labi viņš varēja sacīt: "Par to taču, protams, nav divu domu."
"Ar laiku es kļūšu par Solsteras koledžu savienības priekšsēdētāju." Viņš paraudzījās uz viņu ar mazliet samiegtām acīm, izdarot piesardzīgu vērtējumu. "Man būs iespējams ieteikt jūs mārketinga vadītājas amatam jaunajai universitātes struktūrai."
Kad viņa uzreiz neatbildēja, viņš nosvērti piebilda: "Iespēja uz tādu darbu nerodas katru dienu."
Demija juta, ka viņā bango adrenalīns, un bija satraukta, aptverot, ka īsti nezina, vai tas ir uzbudinājuma vai dusmu dēļ. Viņa izspieda sardo- nisku smaidu.
"Arī šāds lēmums nerodas katru dienu, Ian. Jums būs jādod man pāris dienu apdomāšanai."
"Jums taisnība," viņš strauji pielēca kājās. Pirms pāris mirkļiem Demija būtu gatava derēt uz diezgan lielu naudu, ka cilvēkam ar viņa ķermeņa uzbūvi tas ir pilnīgi neiespējami. "Nevelciet garumā," viņš piebilda, dodamies uz durvīm, "citādi iestigsiet neizlēmības purvā, ko Noriss sauc par demokrātiju."
"Cik saprotu, pierunāšana neko nedeva?" vaicāja sieviete otrpus krāsniņas.
Demija stīvi pasmaidīja, ar kaunu atcerēdamās plusu un mīnusu sarakstu, kuru tovakar pētīja. "Nē."
Viņa vilcinājās un tad nez kāpēc — šos iemeslus viņa vēlāk nebeidzami analizēja, negūstot apmierinošu secinājumu, — dzirdēja sevi sakām: "Agrāk es domāju, ka viena Solsteras koledža — viena Oksterbridžas koledža — daudz neatšķiras no citām. Citāda arhitektūra, citādas, mazliet dīvainas tradīcijas, taču pamatā ir viena un tā pati ideja. Taču dažos mēnešos, kopš ierados Tobijā, esmu sapratusi, ka kļūdījos.
Ja koledžas būtu vienādas, es ar abām rokām grābtu Bērda piedāvjumu un būtu ļoti pateicīga. Izvēlēties drošību vai nedrošību? Lūdzu, tas pat nav jautājums! Taču koledžas nav vienādas. Nortgeita ir Bērda impērijas dibināšanas bāze. Viņam interesē koledža tikai tik tālu, cik tā kalpo viņa mērķiem un veicina viņa ambīcijas.
Bet Eds Noriss caurcaurēm ir koledžas cilvēks. Viņš tic, ka ir pirmais starp vienlīdzīgajiem. Viņš to uztver nopietni."
Viņa juta, ka mutes kaktiņš nodevīgi noslīd, kad viņas emocionālā daļa teju vai draudēja izplūst raudās par tik spēcīgiem vārdiem, kurus nupat teikusi.