"Tādēļ viņš ir gatavs atbildēt par lēmumiem, kurus pieņēmusi valde, — tas ir kolektīvs lēmums. Pat ja viņš nepiekrīt, viņam ir jāpakļaujas tiem.
Un tādēļ viņš pieļāva, ka studenti pieņēma šo finansiāli katastrofālo lēmumu par sponsoriem — viņš respektē viņu tiesības neļaut sabradāt savu godīgumu tīri finansiālu iemeslu dēļ." Viņa sakoda zobus un palūkojās uz viņiem visiem, izņemot Hedstovu, kurš stāvēja blakus.
"Tobija ir tās daļu summa," viņa klusi pabeidza sakāmo. "Tās cilvēku, tradīciju, vērtību summa. Nortgeita ir tikai Bērds. Es cīnīšos par Tobiju. Ja, to mēģinādama, es zaudēšu darbu, tad vismaz varēšu būt mierā ar sevi."
Divdesmit trīs
Solsterā, 1388. gada augusts
Uz ģilžu nama sienas soļo un plivina spārnus putni, kam katram ir savs īpašais sakāmais. No gārņa, kas saliektiem spārniem grasās pacelties gaisā, mutes nāk vārdi: "Neturi ļaunu." Balodis, kas nolaidies uz aizgalda jumta kā Svētais Gars uz Kristus galvas, saka: "Rīkojies taisnīgi." Ap pāva, kas ar krāšņi saceltajām astes spalvām cienīgi attālinās no saviem biedriem, augstprātīgi izslietogalvu iekalts: "Neesi lepns."
Cilvēki, kas sēž pie diviem lieliem galdiem zem uzgleznoto putnu acīm, prātīgi darītu, ja ievērotu šos padomus, ļo šeit ir ļaunums un lepnums, un pavisam maz taisnīgas rīcības.
Vēlāk, kad viņa un Henrijs pūlējās aizturēt Elisones jautājumu plūdus, stāstot par ģilžu namā notikušo, Gvinetas domas sāka izkliedēties, vienas domas tapai izslīdot no citas domas iedobes, līdz visa būve sagrīļojās un sabruka. Viņa atklāja, ka spēj atcerēties fragmentus, spilgtus skatīšanās un saprašanas mirkļus, taču nespēja audžumeitai restaurēt to, kā lojalitāte un pašieinteresētība, slepenas norunas un opozīcija, naids un izlemšana saplūda vienā veselā, kad griba sastapās ar gribu. Viņa ļāva Henrijam skaidrot un atspieda galvu pret sienu, atpūtinādama pārlieku nogurušās acis, viņa balss pieklusa un pastiprinājās pār viņas prāta juceklīgajiem mēģinājumiem atjaunot notikumu secību.
Viņa jutās kā dzērve, kas bija uzgleznota uz ģilžu nama sienas. Kamēr tās biedri guļ, dzērve stāv sardzē, turot akmeni paceltas kājas nagos, lai tad, ja gaditos aizmigt, tas krītot pamodinātu. Viņa turēja akmeni Saimona dēļ un nebija aizmigusi. Viņa stāvēja sardzē par viņa koledžu un neļāva, lai tai notiktu kas slikts. Viņa centās iztēloties Saimona seju, taču spēja ieraudzīt tikai bargu, nepiedodošu skatienu. Vai viņas apzinīgā uzticība kaut mazliet iežēlinās viņu? la viņš kaut nedaudz būs pārliecināts par viņas vēlmi cīnīties viņa mērķa labad, vai Saimons pavērsīsies pret viņu ar mīlestību, kā mēdza darīt agrāk?
Ja vien viņai būtu tik daudz acu kā pāvam, lai ieskatītos nākotnē. Bet, kā pāvi met spalvas, tā cilvēks, dzīvojot un sākot pazīt tikai savu prātu, zaudē paredzēšanas spējas. Savulaik viņa bija pazinusi Saimona prātu, bet nu vairs ne.
Taču viņa bija apgalvojusi Edvīnam, ka viņai būtu jāzina Saimona domas par strīdīgo algu jautājumu. Vai viņa nepārspīlēja?
Pats Edvīns ģilžu namā klusēja. Tagad prātā viņa to redzēja ar joprojām izaicinoši putekļainiem matiem gaidām, vērojam un klausāmies. Vai viņš saprata, ka cīņa noris starp Nikolasu Brigi un Robertu Kopliju? Jo Gvinetai bija skaidrāks par skaidru, ka nedz mērs, nedz bīskaps neieradās tur, lai apspriestu strādnieku algas. Viņu intereses bija plašākas un savtīgākas: kurš valdīs Solsterā?
Viņus abus varēja simbolizēt vanags uz sienas ar augstajiem logiem, kas izstieptiem nagiem laidās lejā.
Koplijs bija iesoļojis ģildes namā, nobālējis no dusmām un piepūles, viņa priesteri neievēroti sekoja aiz muguras. Ignorēdams pārējās dzīvās būtnes zālē, viņš bija koncentrējis visu uzmanību uz Nikolasu Brigi. Kad viņš šķērsoja telpu, lai nostātos pie steķu galda, sasprindzinājums viņa augumā bija bīstami uzskatāms. Cieši raudzīdamies uz sēdošo vīrieti, viņš klusēja, līdz mērs lēnām piecēlās kājās.
"Esiet sveicināts… bīskapa kungs."
Koplijs neatbildēja sveicienam, taču ar acīm urbās Brigē, ikvienu savas viegli uzliesmojošās enerģijas daļiņu koncentrējis uz mēru.
"Šī sanāksme ir saistīta ar klostera darīšanām, klostera strādniekiem un klostera īpašumu." Viņa balss šķēla saspriegto zāles gaisotni. "Un tai pienāktos notikt klostera kapelā, nevis šeit!"
Brige, joprojām stāvēdams un mazā auguma dēļ nezaudēdams cienību, pat ne acu nepamirkšķināja. "Ja jūs, mans kungs, būtu mūs ielūdzis, mēs būtu ieradušies," viņš mierīgi sacīja. "Mēs nevaram doties uz kapelu pēc savas iegribas."
Nikolasam Brigem, nodomāja Gvineta, piemīt neparasts ātrums, gluži kā strausam. Ne kāju ātrums kā strausam, kas uz ģildes nama sienas bija uztverts cilvēkam līdzīgā skrējienā, bet prāta un mēles ātrums. Un, līdzīgi strausa teiksmainajai spējai sagremot dzelzi, šķita, ka viņa guzā nekas ne- iesprūst.
Tā kā bīskaps neattapa acumirklī atbildēt, Brige vēl piebilda. "Turklāt," viņš sacīja, "man nav īsti skaidrs, vai kapela būtu piemērota vieta sanāksmei, kuras mērķis ir sakārtot aroda praksi kā iekšpus, tā ārpus jūsu sienām. Šeit mēs kārtojam pilsētas darīšanas, īpaši tirdznieciskas darīšanas, un, tā kā runa ir par pirkšanu un pārdošanu, te mēs arī satiekamies."
"Vai jūs gribat teikt, ka man nav tiesību nodarbināt cilvēkus tā, kā uzskatu par piemērotu?"
"Jā," Brige smaidot apstiprināja, "ja rezultātā cieš manas pilsētas reputācija." Viņu skatieni sastapās. Viņi joprojām neapzinājās citu ļaužu klātbūtni telpā. "Es, piemēram, esmu pārliecināts, ka jūs, mans kungs, zināt likumu, kas liedz meistaram pārvilināt cita meistara strādniekus, piedāvājot tiem dažādus labumus. Nemaz nerunājot par lielāku algu maksāšanu, nekā nosaka…"
"Vai jūs apsūdzat mani likumu neievērošanā?" Lai gan bīskapa tonis bija nosvērts, visi klātesošie pamanīja izaicinājumu.
Mēra tonis bija noteikts un galīgs. "Jūs, bez šaubām, pārsniedzat savas tiesības."
Gvineta atminējās, ka šo norādi pavadīja elsas, kad pati nopūšoties izelpoja ilgi aizturēto dvašu. Lai gan mūrnieki, iespējams, bija pieraduši pie nekaunības, garīdznieki gan ne. Tāpat kā Roberts Koplijs. Pieliecies pie mēra, viņš caur sakostiem zobiem nošņāca vārdus, kurus, ja varētu, labprāt ierunātu tikai Brigem ausī, bet kuri, ņemot vērā nelielo attālumu, sasniedza arī Gvinetu.
"Nepārbaudiet pārāk daudz manu varu vai pacietību, bodniek, citādi varat kļūt nabadzīgāks."
Brigi nevarēja iebiedēt. "Es varu nostādīt visu pilsētu pret jums, Koplij. Es pateikšu vienu vārdu, un desmitās tiesas netiks maksātas, jūsu priesteri cietis badu, ja vien jūs netērēsiet klostera naudu viņu paēdināšanai, un jūs kļūsiet par apsmieklu. Padomājiet par to. Mans kungs."
"Un ja nu es iemetu jūs cietumā un ļauju jums tur sapūt?"
"Tas nebūtu prātīgi."
"Izaiciniet mani, un es to izdarīšu."
Viņu sejas atradās plaukstas tiesas attālumā. Abi bija aizmirsuši, ka viņus novēro. Vai, ja viņi to nebija aizmirsuši, tad viņu augstprātība bija tik milzīga, ka viņiem bija vienalga.
"Iemetiet mani cietumā, un jūs atbildēsiet Ričardam Deikram. Viņš ir Londonas tirgotājs un ģildes loceklis. Viņu ne tikai uzklausa karalis, bet viņam ir ari liela dūša. Naudas ziņā, protams."
Bīskaps samiedza acis, kad tika pieminēta karaļa patronāža.
"Piesargieties, bodniek. Iespējams, ka pārvērtējat sevi."