Viņa sakustējās un ar gribasspēka piepūli atkal mēģināja pievērsties Henrija un Elisones sarunai. Viņa paskatījās uz Tobiju, kas klusi sēdēja Elisonei klēpī, kā bija darījis kopš viņu atgriešanās mājās un brīža, kad Elisone nosēdināja Gvinetu pie kamīna.
"Man nav auksti," viņa bija iebildusi, drebēdama pie visām satrauktajām miesām. "Dod man tikai pāris minūšu, un viss būs labi."
Viņa bija vērojusi Tobija aizžņaugto, svārstīgo činkstēšanu viņas virzienā, taču saglabāja mieru, nepaņēmusi bērnu, jo Elisone glāstīja viņu sev klēpī. "Nu, nu, brālīt, māmiņa ir nogurusi — nogurusi —, viņai mazliet jāatpūšas — arī Tobijam jāatpūšas." Viņas balss mierināja, kamēr rokas glāstīja galvu un turēja trīcošos locekļus.
"Mirklīti, Tobij," Gvineta sacīja, kad apsēdās pie kamīna, "tu nāksi pie manis pēc brītiņa, manu bērniņ."
Tagad, aprakstījis bīskapa ierašanos un sekojošo sadursmi ar īsta attēlotāja prasmi, Henrijs sīki izklāstīja Elisonei par Ralfa Deikra daiļrunīgo klusēšanu.
"Viņš līdzinājās vīrietim, kura mīļākā piepeši ienāk istabā, kur viņš sēž kopā ar sievu un bērniem," Henrijs teica. "Te nu viņš bija, aizstāvēdams savu tēvoci, kad visi zināja, ka viņu un prioru Viljamu saista ciešas attiecības. Nav brīnums, ka viņam bija maz ko teikt, kad mērs jautāja, vai šie noteikumi ir pieņemami Ričardam Deikram. Ralfs redz, ka Deikra bagātība izslīd no viņa rokām. Kamēr ir zemes īpašumi, Ralfam ir labas cerības dzīvot tajos un tēlot muižkungu, līdz Džons pārņem tēva lietas. Ralfam vairs nebūs zemes īpašumu un nākotnes. Viņš būs vienīgi sava mazā brālēna labā roka. Ar to Ralfs nekad nespēs samierināties. Viena lieta ir kalpot tādam vīram kā Ričards Deikrs, bet kalpot zēnam, kura augšanu esi uzraudzījis gadu no gada, — tas ir pavisam kas cits."
"Patiesību sakot," piepeši ieteicās Gvineta, "manuprāt, Pīrss Motiss aizstāvēja Ričardu Deikru vairāk nekā viņa māsas dēls…"
"Ralfs tika aicināts uz sanāksmi tikpat lielā mērā tādēļ, lai viņam atgādinātu, kā pusē viņš ir, kā arī tādēļ, lai aizstāvētu Deikru," Henrijs iestarpināja. "Viņš neko nepateica. Viss sakāmais tika atstāts advokātam. Un viņš labi tika ar to galā, lai gan ir līdzīgs mazam, sakaltušam žagaram."
Gvineta pasmaidīja. Pīrss Motiss varbūt ir līdzīgs sausam žagaram, taču viņš allaž ir pieklājīgs un uzsmaida Tobijam. Gvinetai bija itin drošas ziņas, ka viņš un Deikrs jaunību pavadījuši kopā un ka viņus saista kas vairāk nekā domājamās darba devēja un darba ņēmēja attiecības. Lai gan tas bija itin parasts, ka tik augsti stāvošs ģildes pārstāvis kā Deikrs iekļauj advokātu savā ģimenē, tas, ka Deikrs nodrošināja Motisam un viņa sievai greznus apartamentus savā muižā, Solsterā izbrīnīja daudzus. Vai nu šis vīrs ir jurisprudences brīnumdaris un jāuztur labā omā, pilsētā sprieda, vai arī viņš zina kaut ko Deikram neizdevīgu, tāpēc par katru cenu jānoskaņo labvēlīgi. Pret Londonas tirgotājiem juta tādu godbijību, ka vienkāršais fakts, ka starp abiem vīriem valda cieša draudzība, nekad netika apsvērts. Tik acīm redzama altruisma cēlonim jābūt izdevīgumam.
Gvineta atcerējās klusos, bet trāpīgos vārdus, kurus sanāksmes laikā viņš vairākas reizes bija pačukstējis Gvinetai. Nevēlēdamies radīt iespaidu par piedalīšanos sanāksmē, itin kā atrastos vien kā likuma novērotājs, viņš tomēr virzīja panāktās vienošanās pa noteiktu ceļu. Gvinetas prātā pavīdēja viņa seja, bāla un kalsna, ar dziļām koncentrēšanās un pamatīgu zināšanu grumbām. Taču sejā bija iespiedušās arī smieklu rievas, un, kad viņš smaidīja, tās vērta viņa pergamenta ādu ap acīm zirnekļa tīklā ar smalkām līnijām.
"Kaintonas kundze," viņš sacīja klusā balsī, kas sasniedza tikai viņas ausi, "lai gan mēs šeit apspriežam algas, būtu saprātīgi šodien nokārtot daudzas lietas, lai vēlāk mūrniekiem nebūtu iemesla dumpoties."
Tas bija gudrs padoms, Gvineta nodomāja. Padoms, kas panāca, ka mūrnieki devās prom, pārliecināti par savu svarīgumu, un mazināja Koplija sakāvi, piešķirot viņam, tāpat kā Nikolasam Brigem, konflikta atrisināšanas nopelnu.
Gvineta nopūtās. Viņa bija apmierināta ar priekšrakstiem, kas bija uzrakstīti ar Motisa roku un ko parakstīja bīskaps, priors un mērs. Viņa bija ļoti atvieglota, ka Solsteras brīvmūrnieki nebija ignorējuši viņu un palikuši malā. Taču visvairāk Gvineta priecājās par to, ka Saimonam nebūs iemesla dusmoties uz viņu. Viņš atgriezīsies Solsterā un atklās, ka koledžas būvniecība turpinās. Un viņam par to būs jāpateicas sievai.
Viņa neviļus pievērsa acis Tobijam, kurš joprojām bija pie Elisones. Nekas nemainīs Saimona dusmas uz viņu par Tobiju. Viņa vēlreiz varētu piedabūt mūrniekus pie darba, viņa varētu paglābt koledžas celtniecību no bezgalīgas vilšanās un atlikšanas, taču nekas nepadarīs viņas dēlu par mūrnieku. Šo vilšanos nekas nelabos.
"Tad kādas saistības ir uzņēmušies nepakļāvīgie Solsteras mūrnieki?" vaicāja Elisone, kura centās nomierināt arvien satrauktāko Tobiju. "Kādiem priekšrakstiem viņi turpmāk pakļausies?"
Gvineta, uzmanību pievērsusi knosīgajam dēlam, nevis dekrētiem par mūrniekiem, grasījās piecelties un paņemt Tobiju, bet Elisone ar rokas mājienu lika viņai atkal apsēsties. "Sēdi, māt. Kādu brīdi viņš itin labi var iztikt ar mani. Tici man un atpūties, kamēr vari." Un viņa mierināja Tobiju, dungodama, kamēr rokām atdarināja Gvinetas ievingrinātās kustības pār viņa drebošajiem locekļiem.
"Cik atceros, mēs vienojāmies par astoņiem noteikumiem," teica Henrijs, vērodams sievu. "Runājot par tagadējo strīdu, tika panākta vienošanās, ka darbs nedrīkst notikt lielajās svētku dienās, bet mazāk svarīgos svētkos tas var turpināties tikai līdz dienas vidum."
"Un dienas alga mazāk svarīgos svētkos?" jautāja Elisone. "Vai Saimonam būs ļauts maksāt vairāk? Esi mierīgs, brālīt. Esi mierīgs, Tobij."
Lai gan Tobijs bija nemierīgs, Gvineta tomēr atturējās ņemt viņu pie sevis, lai nesāpinātu Elisoni.
"Nē, nebūs vis. Dienas algām jāpaliek tādam pašām kā agrāk, un nebūs nekādas papildu samaksas. Un neviens meistars nevarēs maksāt vairāk par citiem. Šajā ziņā viņi panāca vienošanos, kas atbilst šīs zemes likumiem."
Elisones uzmanība pa daļai bija pievērsta vīram, pa daļai — bērnam, kas dīdījās viņai klēpī. "Un pārējie priekšraksti?"
Viņas jautājums beidzās ar spiedzienu, jo Tobijs gandrīz vai izmetās no klēpja. Gvineta pielēca kājās un izstiepa rokas viņa virzienā, kad Elisone satvēra bērna stīvo augumu, turēdama viņa aiz padusēm un piespiedusi ceļus viņa mugurai. Tobijs, ieraudzījis māti, pameta gaisā rokas, stiepdamies viņas virzienā, tādējādi izraisīdams vēl vienu spazmu, pēc kuras viņš būtu kritis atmuguriski, ja Elisone neatbalstītu viņu. Tā viņš arī stāvēja, rokas pacēlis un galvu atmetis, tā ka ar nepiesegto aci skatījās augšup uz Gvinetu, un trīs sirdspukstu ilgumā viņš izskatījās kā normāls bērns, kas stāv un vēlas tikt pie mātes. Pastiepies viņš grasījās kustēties, pacēlis vienu kāju, itin kā lai ietu viņas virzienā. Bet, tiklīdz viena kāja pacēlās no zemes, tā otra sagrīļojās, un viņš būtu nokritis, ja Elisone joprojām viņu neturētu. Gvineta pieliecās un paņēma viņu rokās, sirds dauzījās kā zirgam, kurā jāj vēstnesis ar ziņām par uzvaru.
"Vai tu redzēji?" viņa vaicāja, raudzīdamās uz Elisoni. "Vai tu redzēji, kā viņš stāvēja un mēģināja staigāt?" Viņas acīs mirdzēja prieks un triumfs. "Viņš mēģināja staigāt! Tagad Saimonam tas jāredz!" Viņa raudzījās uz Elisoni, rokām stingri turēdama stīvo Tobiju. "Tagad viss būs citādi, atceries manus vārdus."