Divdesmit četri
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Demijas aizdomas, ka restauratori, metaforiski izsakoties, nokodīs viņai roku, lai (ikai būtu iespēja tuvāk izpētīt Tobija statuju, izrādījās dibinātas, un, vienojusies gan ar restauratoriem, gan katedrāles priekšniecību, ka visu nepieciešamo statujas restaurāciju veiks katedrāles akmeņkaļi, viņa tagad Tobijas pagalmā gaidīja pacēlāju un kravas automašīnu, kas nocels statuju un aizvedīs uz katedrāli.
Lai gan viņai to neieteica, Demija nespēja pretoties vēlmei uzkāpt uz sastatnēm un tuvāk apskatīt statuju. Viņa bija stāvējusi pagalmā un pētījusi to ar mazu binokli, bet atmetusi šādai aplūkošanai ar roku, lai ar pirkstu galiem pieskartos skulptūrai un pavisam tuvu sajustu akmens smagnējo smaržu.
Statuja, viņa lēsa, bija mazliet lielāka par reālajiem izmēriem. Lai gan tā bija aptuveni viņas augumā, tās proporcijas bija kā mazam zēnam, kas vēl nav sasniedzis pusaudža gadus. Seja bija apaļa, un rokām un kājām pietrūka tā kaulu garuma, ko dod vairāk gadu.
Demija nopētīja zēnu no galvas līdz papēžiem, jau simto reizi prātodama par stāju uz pirkstgaliem un meklējošo skatienu. Zēns izstaroja dzīvību un vitalitāti — draiskulīgs elfs bez ļaunuma. Vai viņš bija Tobijs Kaintons? Vai tēvs iemūžināja dēlu tajā vecumā, kad tika pabeigta koledža, tieši tad — ļoti iespējams —, kad viņam sākās mūrnieka mācekļa gadi? Demija prātoja, vai viņš bija čakls vai arī dedzīgāk muka projām un rotaļājās ar draugiem; viņa stāja liecināja par noslieci spēlēt paslēpes.
Demijas brālis nebija čakls. Kopiena, kas lika Demijai ilgoties pēc ikdienišķām ērtībām, kādas bija skolasbiedru mājās, Džimijam (nosauktam par godu Hendriksam) bija piemērota tāpat kā izbalējušās, ielāpiem klātās drēbes, kuras viņš valkāja. Pēc dabas būdams citādi domājošs, viņš mīlēja brīvību, kādu sniedza viņu neierobežotā dzīve, un pamatskolas laikā viņš apmeklēja skolu tieši tik bieži, cik bija nepieciešams, lai varas iestādes neklauvētu pie vecāku durvīm. Maca un Tonijs viņa kavējumus uzskatīja nevis par slinkumu mācīties, bet par brīvā gara izpausmi. "Džimijs ir īpašs," Macai patika teikt. "Viņš ir mežonīga, nepieradināma dvēsele. Skola viņam nav vajadzīga — viņam ir vajadzīgi meži, lauki un dzīvnieki, nevis grafiks un muļķīgi bērnu stāsti."
Tomēr mātes sajūsma par Džimija īpašo dabu un nicinājumu pret to, ko var sniegt tradicionālā izglītība, neguva tik buržuāzisku izpausmi kā apņemšanos mācīt viņu pašai; Demija vienmēr bija dzīvojusi bailēs no tā, ka brāli varētu izņemt no skolas, saprazdama, ka tad, ja Džimijs vairs neies uz skolu, vecāki izņems arī viņu, balstoties uz savu versiju par godīgumu. Skola Demijai bija patvērums, normālas dzīves un noteiktas kārtības debesis viņas citādi haotiskajā dzīvē.
Džimijs, viņas dvīņubrālis. Tikpat lielā mērā atšķirīgs no viņas kā cīņas gailis no strazda. Viņa ar kvēlu kaisli gan ienīda, gan mīlēja brāli. Ienīda, jo viņš tik nepārprotami bija Macas mīlulis, un iracionāli mīlēja viņu tieši tā paša iemesla dēļ, kālab viņu mīlēja māte, — viņš mirdzēja izredzētā gaismā. Viņš varēja piedabūt jebkuru kopienas bērnu izdarīt it visu, nevis draudot vai pieglaimojoties, bet tikai norādot, ka tad, ja viņš izdarīs to vai citu, tas viņu iepriecinās un atstās labu iespaidu. Viņš bija cilvēks, viņa tagad domāja, kurš varēja izvest armiju caur elles ugunīm. Vai novest kulta sektu masveida pašnāvībā.
Brāļa nāve atņēma viņai visus dzīves dzinējspēkus; mātes nāve, kam sekoja tēva aiziešana, pirms viņa bija pilnībā atguvusies, atstāja viņu bez atbalsta punktiem, lai cik tie būtu nepilnīgi, ceļā uz briedumu.
Vienīgais pusaudzes gadu neatkarīgais lēmums — aiziet no kopienas pēc Nīla došanās uz universitāti — bija noteicis viņas dzīves turpmāko virzību, un viņa nekad to nenožēloja. Lai gan tas bija daudz neparastāks ceļojums, nekā viņa bija iztēlojusies bērnībā, Demija galu galā bija sasniegusi mērķi. Viņas darbs Tobijā un mazais divstāvu namiņš ar četrām istabām un virtuves piebūvi un ar aizaugušo dārzu simbolizēja viņas vēlmju piepildījumu. Viņas darbavietas izcilā viduslaiku arhitektūra un Viktorijas laika amatnieku izstrādātā terase ar sarkaniem ķieģeļiem un dekoratīvām stikla durvīm un dārzu, ko ieskāva miniatūri mūri, radīja viņai sajūtu, ka viņa atrodas uz tik stingriem pamatiem laikā un telpā kā nekad agrāk.
Demija izstiepa roku, lai pieskartos zēna rētainajam akmens vaigam. Tobijs — Tobiass? Viņa bija vienmēr domājusi, ka dēlu sauks par Deividu; Deivijs bērnībā un Deivids, kad izaugs. Taču nekad Deivs.
Savulaik, attiecību sākumposmā, Demija pieķēra sevi prātojam par to, kādi izskatītos viņas un Kacas bērni, līdz aptvēra, cik galēji stulba ir šī doma. Acīmredzot viss priekšstats par mīļotā cilvēka bērna iznēsāšanu bija iedzimts, un to nebija viegli atmest.
Kaca. Demiju bija šokējusi atskārta, cik maz tas, ka piepildās viņas sapņi par drošību, bija atkarīgs no Kacas klātbūtnes. Viņas prieku, ko radīja mazā namiņa iekārtošana, nesabojāja tas, ka Kaca šajā darbā nav pielikusi roku; panākumi viņas jaunajā darbā runāja paši par sevi pietiekami, lai viņa nejustu vajadzību pēc Kacas atzinības.
Strīdīgais jautājums par mātes stāvokli bija pielavījies Demijai nepiemērotā brīdī — bērēs. Kāds kolēģis bija nomiris pēc dažu mēnešu cīņas ar īpaši agresīvu ļaundabīgo audzēju, un Gārdnera fonds tika aizvērts uz divām stundām, kurās viss personāls piedalījās viņa bērēs.
Tās, gluži tāpat kā Frenks, bija ārkārtīgi netradicionāls pasākums bez garīgajām dziesmām un reliģisko tekstu lasījumiem. Tika atskaņota rokmūzika, rādīts ģimenes ar videokameru filmētais, un abi Frenka pieaugušie dēli aizkustinoši runāja par tēvu un to, cik viņš daudz tiem nozīmējis.
"Viņi teica, mēs ļoti lepojamies, ka pazinām savu tēti," vēlāk viņa stāstīja Kacai. "Ļoti lepojamies, ka esam viņa miesa un asinis."
"Tas ir jauki, kā tev šķiet?" Kaca vaicāja, acīm redzami apjukusi par bažām mīļākās balss tonī.
"Jā! Jā, tas ir jauki! Vienkārši man neviena nav — neviena, ar ko mani saistītu asinsradniecība, nav ne vecāku, ne brāļu un māsu, ne bērnu…" Viņa apklusa, tad piepeši pajautāja: "Kas nokārtos mūsu bēres, Kac? Kas parūpēsies par mums!"
"Nu, kura aizies pirmā, par to parūpēsies otra — vai arī mēs varam noslēgt pašnāvības paktu…"
"Es runāju nopietni!"
Kaca ieskatījās viņai acīs. "Jā, piedod."
"Kad būsim vecas un sirmas, kurš mūs apbedīs? Proti, ja nodzīvosim līdz sirmam vecumam, tā, kura paliks, nespēs to izdarīt! Neviena cita nav!"
Kaca mēģināja pievilkt viņu sev klāt. "Ei, kas tev lēcies?" Bet Demija atbrīvojās no mīļotās apskāviena un ieskatījās viņai acīs. "Manuprāt, mums jāaprunājas par bērnu."
Kaca atbildēja ar neticīgiem smiekliem. "Ko — tikai tāpēc, ka nav neviena, kas sarīkos mūsu bēres?"
"Nē, protams, ka ne tāpēc!"
"Tad kāpēc?"
Demija lūkojās uz statuju. Tāpēc, ka,manī ir radusies nepieciešamība, viņa nodomāja. Tas ir vienīgais iemesls. Spēcīgāka motīva nav. Vienkārši jūtu dziļu, ilgpilnu nepieciešamību pēc bērna. Ar katru dienu arvien vairāk šķiet, ka tā ir kļuvusi par neatņemamu manas dzīves sastāvdaļu.
Piepeši bija dzirdama klusa motora rūkoņa, kas lika Demijai apgriezties.
Bija atbraukusi kravas automašīna.
Lai noceltu statuju no nišas, vajadzēja ilgāku laiku, nekā bija domāts. Lai gan speciālisti bi ja brīdinājuši, ka gan nišā, gan plātnē, iespējams, ir izveidotas akmens tapas, nebija paredzēts, ka tās varētu būt iemūrētas, tāpēc daudz nācās grozīt, celt un šūpot, iekams statuja izkustējās pāris milimetru. Demija vēroja ar nemierpilnu neziņu un izmisumu, jo nekas nedrīkstēja salūzt, un vienlaikus ar dedzīgu nepacietību noskaidrot, vai Pītera Defrīza piepešā atskārta bijusi pareiza.