Kad statuja beidzot tika izcelta no noapaļotās skavas, nosvērtām kustībām tai piestiprināja troses, ar kuru palīdzību to iecēla un noguldīja mašīnas kravas kastē. Kāds restaurators steigšus kāpa lejup pa trepēm un nemitīgi uzņēma digitālus fotoattēlus par katru statujas nocelšanas posmu no nišas līdz mašīnai.
Kad pacēlājs noguldīja akmens tēlu mašīnā un virves to pagrieza horizontālā stāvokli, lai to varētu transportēt zārkam līdzīgā konteinerā, kas bija pilns ar polistirola pārslām, Demija vairs nespēja nociesties. Iespiedusies starp restauratora fotokameru un statuju, viņa raudzījās uz pamatni, kas atradās vairs tikai pusmetru no kravas kastes un tika nolaista vienā līmeni ar galvu.
"Tur kaut kas ir!" viņa kliedza pār vienmērīgi pukšķinošā pacēlāja motora radīto troksni. "Lūk!"
Restaurators ātri ieņēma viņas vietu un pāris reižu nofotografēja nepilnīgi apaļo caurumu statujas pamatnē. Tad viņš ar roku izdarīja riņķveida kustības, norādīdams, lai pacēlājs turpina nolaist statuju konteinerā.
"Pagaidiet!" Demija iesaucās teju vai raudādama. "Vai mēs neaplūkosim, kas tur ir?"
"Vispirms mums jānogādā statuja uz katedrāli pienācīgā stāvoklī." Šķita, ka restaurators nesaprot Demijas steigas iemeslu un acīm redzami grasījās darīt visu nepieciešamo, lai nesabojātu nevienu statujā ievietoto arte- faktu.
"Pareizi." Demija ielēca kravas kastē un stingri apsēdās uz smilšainās virsmas. "Es arī braukšu."
Divdesmit pieci
Solsterā, 1388. gada augusts
Saules gaisma piepilda mūrnieka rasēšanas istabu, iespīdēdama pa plaši atvērtajām durvīm. Visur ir liecības par celtniecību, sākot ar steķu galdu, uz kura novietoti lieli pergamenta tīstokļi, un beidzot ar akmeņu druskām, kas palikušas pēc pārbaudes un demonstrēšanas. Pie sienām karājas vēl neizbūvēto logu pusgatavie rāmji; liecības par nepacietību vai optimismu.
Kaktā, saules gaismas apspīdētu puteklīšu oreola ieskauta, pār rokām, kas ritmiski darbojas, ir noliekusies slaida sieviete. Ar veikliem un ievingrinātiem vēzieniem viņa apstrādā un nolīdzina,mazus koka gabaliņus.
Viņas priekšā guļ divas sašķelta un nomizota oša stīpas, kas veidotas no vairāk nekā duča ar tapām sastiprinātu gabalu. Ap viņu mētājās vēl citi gabali, kuri nepārprotami ar kaut kādu mērķi (lai gan šo mērķi bija grūti uzminēt) bija padarīti tievi un lokani, daži vēl nesagriezti un skabargaini.
Gvineta no Kaintonas ir redzējusi, ka viņas dēls spēj stāvēt, varbūt staigāt, ja vien viņš varētu noturēt nepaklausīgos locekļus un pastāvīgi nokārušos galvu tā, kā pagaidām nespēj. Un tādēļ viņa atkal ir ķērusies pie sava amata nevis vīra, bet dēla dēļ.
Kad Saimons atgriezās mājās svētdienā, trīs nedēļas pēc strīda atrisināšanas ģilžu namā, viņš ieraudzīja, ka Henrijs Eklends sēž otrā stāva istabā kopā ar Gvinetu. Un Saimons uzrunāja Henriju, neievērodams Gvinetas stīvi izteikto sveicienu.
"No kurienes radušās tenkas par strīdu ar klosteri?"
Viņš nosvieda apmetni uz lādes zem loga un nostājās pie Henrija, kurš pielēca kājās, lai sasveicinātos.
"Tas ir atrisināts," Henrijs sacīja, "un visi mūrnieki atkal strādā. Pateicoties Gvinetai."
Gvineta juta uzsvaru uz pēdējiem diviem vārdiem, taču tas nepievērsa Saimona uzmanību viņai. Henrijs turpināja sajust viņa valodas asumu. "Atrisināts? Ir atklāti pieteikts karš! Tagad Koplijs zina, ka viņu gaida cīņa. Agrāk viņš varēja sūdzēties tikai par Deikra reliģiskajiem uzskatiem, un Deikrs ar tiem neplātījās. Tagad šis mēslu kaudzes gailēns Nikolass Brige ir devis viņam nepieciešamo ieganstu…"
"Saimon…" Henrijs izstiepa rokas, itin kā atvairīdams Saimona uzbrukumu. "Strīdu atrisināja pirms vairāk nekā divām nedēļām. Celtniecība ir turpinājusies. Pārtraukuma nav bijis. Koplijs pat ir aizbraucis no Solsteras…"
"Jā. Lai noskaidrotu, kādu atbalstu var gūt no arhibīskapa, lai apturētu visus darbus Deikra koledžā…"
"Un kā mēs esam kļūdījušies, Saimon?" Gvineta, kuras dvēseli pildīja svina smags izmisums, palūkojās uz vīrieti, ko savulaik mīlēja vairāk par visu pasaulē. "Ko mēs esam izdarījuši? Vai tu mums pateiktos, ja mēs gaidītu, kad tu atgriezīsies?"
"Es jums pateiktos, ja jūs nebūtu iesaistījuši mēru!" Saimona skatiens viņas acīs līdzinājās pātagas plīkšķim. "Nikolass Brige rūpējas tikai par savām interesēm. Ja viņš pretojās Koplijam, tad viņam tas bija izdevīgi."
"Viņam draudēja ieslodzījums, Saimon. Es, tāpat kā Henrijs, pati savām ausīm dzirdēju Koplija draudus."
Gvineta paraudzījās uz audžudēlu, kurš piekrītoši nomurmināja, lai gan Saimons nenovērsa acis no sievas.
"Lai pierādītu savu varu, ne vairāk un ne mazāk. Jo, pirms iegāja ģilžu namā, viņš zināja, ka var paslēpties Deikram aiz muguras…"
"Saimon," Henrijs pārtrauca viņu, "bez. viņa mēs nebūtu sasaukuši sanāksmi. Atlikusī celtniecības sezona būtu gājusi zudumā…"
Saimons pagriezās pret viņu. "Mēs? Kāpēc tu saki "mēs", Henrij Ek- lend? Tu esi karaļa mūrnieks. Tava vieta ir karaļa pilī, nevis līdzās manai sievai un mēram. Tu pārāk daudz iedomājies, ja uzskati, ka vari runāt manā vārdā."
Henrija sejas krāsa kļuva lāsumaina no matu līnijas līdz atslēgas kauliem, un viņš paspēra soli uz Saimona pusi.
"Es nerunāju tavā vārdā, Saimon no Kaintonas! Es esmu pilntiesīgs mūrniekmeistars, man nevajag runāt tavā vārdā vai ar tavu atļauju. Šis strīds skāra mūs visus. Ikvienu mūrnieku Solsterā. Es runāju savā vārdā. Tiesa, es domāju atbalstīt tavu lietu. Taču vēl vairāk es vēlējos stāvēt līdzās Gvinetai." Viņš apklusa, mazliet atmetis galvu, lai ieskatītos acīs Saimonam. "Viņa tevis dēļ riskēja ar pazemojumu un vēl ko sliktāku. Un tāda ir atmaksa viņai." Viņš vēl brīsniņu raudzījās Saimonam acīs, tad pagriezās pret Gvinetu. "Manuprāt, tas ir izrādījies slikts darījums."
Pirms Gvineta paguva atbildēt vai Saimons attapās atcirst, durvis, kas vērās uz pagalma kāpnēm, tika viegli pagrūstas, un Elisone, kura bija aizvedusi Tobiju uz tualeti, ienāca pa tām, stumdama bērnu sev pa priekšu.
Saimona reakcija, pirmoreiz mūžā redzot dēlu stāvam taisni, bija pilnīgs riebums.
Gvineta zināja, ka viņa izdvestais lāsts nācis pār lūpām nedomājot, taču, tiklīdz tas bija izteikts, to vairs nevarēja paņemt atpakaļ. Viņa reakcija uz Tobija jauno stāvokli tajā brīdī kļuva nepārprotami skaidra viņai, viņam un, vissliktākais, Tobijam.
"Dievs žēlīgs, ko tas nozīmē?"
Gvineta ar šausmām saprata, ka prieks un optimisms bija aizvēris viņai acis uz Saimona iespējamo reakciju. Viņa nedrīkstēja pieļaut, ka Saimons nezinot ierauga Tobiju rāmī. Viņa ierastajam riebumam, ko izraisīja tikai skats uz dēlu, vajadzēja viņai parādīt nepieciešamību rīkoties uzmanīgāk, vispirms aprunāties ar viņu, pastāstīt, ka viņa ir izdomājusi, kā palīdzēt Tobijam, un ka tagad viņu dēls varbūt nepaliks kroplis, ka viņš varbūt spēs izmantot savus nepilnīgos locekļus.
Bet liktenis, būdams bezrūpīgs, bija noteicis, ka Tobijs jāieved istabā tajā mūža mirklī, kad viņam bija vismazākās iespējas iegūt tēva labvēlību. Saimons tagad redzēju tikai kaut ko pretdabisku. Viņam nebija sajūsmas, ka beidzot Tobijam ir iespēja turēties stāvus tāpat kā jebkurai citai dvēselei pasaulē, redzēt un būt redzamam. Nebija pēkšņa prieka, redzot, ka viņš pārvērties no nožēlojama vīstokļa, kas kā ievainots suns guļ un dienu no dienas tikai vēro, par zēnu. Iespējams, par mazu, kaulainu un salīkušu zēnu, tomēr zēnu.