"Vai nepietiek, ka tev viņš vienmēr jātur manu acu priekšā, Gvinet? Vai tev jāpaceļ mans kauns stāvus un jāiestiprina šajā… neķītrajā rīkā? Paskaties uz viņu, Gvinet, viņš izskatās pēc raganas uz slotas — pēc lupatu saiņa, kas piesiets pie mieta, lai tas labāk degtu!"
Šis tēls karājās gaisā, tvarstīdams viņus ar saviem zobiem. Gvineta, kad viņai izmisīgā, mokošā panikā sāka griezties galva, satvēra krēsla malu, uz kura sēdēja.
"Saimon…"
"Gana." Un, pateicis šo beidzamo vārdu, Saimons izgāja no istabas.
Divdesmit seši
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
"Tobiass no Kaintonas, dzimis šajā ceturtdienā pirms klusās nedēļas tūkstoš trīssimt astoņdesmit piektajā gadā. Par liecinieku esmu es, Saimons no Kaintonas, mūrniekmeistars, viņa tēvs.
Par liecinieku esmu es, Henrijs Eklends, mūrniekmeistars, Tobiasa krusttēvs.
Par liecinieci esmu es, Elisone Iknīlda, Tobiasa krustmāte, izšuvēja un Saimona no Kaintonas un viņas sievas Gvinetas, namdarmeistares, audžumeita."
"Un Elisone Iknīlda ir pievienojusi arī lūgsnas," Nīls sacīja, pirms to izlasīja. "Lai pateicība Dievam par tik svētīgu atbildi uz lūgšanām divdesmit gadu garumā."
Viņš pacēla skatienu no dokumenta nepazīstamā oriģināla un tulkojuma no viduslaiku angļu valodas.
"Ko tas nozīmē?" Demija vaicāja. "Vai tas ir kaut kas līdzīgs dzimšanas apliecībai? Nē." Viņa atbildēja, pirms viņš paguva to izdarīt. "Tolaik nebija dzimšanas apliecību, vai ne?"
"Nebija gan."
Nīls noņēma lasāmās brilles un notīrīja tās ar krekla stūri. "Tas ir vecuma apliecināšanas dokuments," viņš sacīja, nolicis brilles uz galda viņiem pa vidu. Demija nerunāja, gaidīdama, kad viņš turpinās.
"Tādus izmantoja strīdos par mantojumu — vecāki saņēma vecuma apliecinājumu, ko apzvērējuši cilvēki, kas labi pazina jauno cilvēku un varēja pateikt, ka viņam ir mantošanas vecums. Tas, ka šāds dokuments tiek iepriekš parakstīts, nebija tik izplatīti, un parasti tas notika tikai tad, kad varēja rasties strīds par mantojumu."
"Kāds strīds?"
Apsverot viņš ievilka gaisu caur degunu. "Parasti par to, vai bērns ir likumīgais mantinieks, piemēram, ja bērns ir dzimis pēc tēva nāves un atraitne vēlējās, lai netiktu apšaubītas viņa mantojuma tiesības."
Demija palūkojās uz notraipīto un saburzīto pergamentu. Tas bija ietīts ādas vīstoklī, kurā bija ievietoti mūrnieka rīki un kurš neatvērts sešus gadsimtus bija gulējis Tobija statujā. Ja tā malas nebūtu uzmanīgi paliktas zem vilnas drēbes, tas saritinātos un atgūtu uztūkušo, cilindrisko apveidu.
"Tātad tu uzskati, ka ir bijušas kādas domstarpības par Tobiasa likumīgo statusu?"
"Tas nešķiet ticami, ņemot vērā, ka Saimons ir parakstījis vecuma apliecinājumu."
"Kas tad?"
Nīls atlaidās krēslā. "Saimons droši vien bija krietni gados — te ir minētas," viņš atkal uzstutēja brilles un noliecās pār dokumentu, uzlikdams kokvilnas cimdā tērpto pirkstu uz attiecīgā fragmenta, "lūgšanas divdesmit gadu garumā. Šis bērns ir acīm redzami vēlu dzimis. Saimons no Kaintonas, iespējams, bija nobažījies, ka nomirs, iekams dēls sasniegs pilngadību."
"Un tad kāds apstrīdēs mantojumu?"
Nīls atkal atspiedās pret atzveltni, noņēmis brilles un skatīdamies uz viņas pusi, bet ne tieši uz viņas seju. "Saimona un Baznīcas sarakstē priora vēstules ir itin naidīgas," viņš lēni sacīja, itin kā ļautu vārdiem panākt domas. "Saimons, iespējams, sargājās no kādām Baznīcas viltībām nākotnē, piemēram, no mēģinājumiem iedzīt Tobiasu nabadzībā, uz kaut kāda juridiska sīkuma pamata atņemot viņam zemes īpašumus un tādējādi piespiežot viņu pakļauties…"
"Vai Baznīca mēdza tā rīkoties?"
"Vai cilvēki, kuriem ir vara un kuri vēlas to saglabāt, dara visu, kas viņiem ir nepieciešams?" Viņš neatlaidīgi raudzījās uz Demiju. "Kā tu domā?"
Kad Demija atgriezās Tobijā, pa pirmā stāva durvīm lielajā zālē iegāja tūristu pulciņš. Tagad, kad semestris bija beidzies un lielākā daļa studentu aizbraukuši mājās Ziemassvētku brīvdienās, tūristiem bija ļauts apskatīt Astoņstūri.
Viņai radās impulsīva vēlme sekot. Viņa uzlēkšoja pa akmens kāpnēm un panāca tūristus, kad tie pa spirālveida trepēm kāpa uz bibliotēku.
Sekodama viņiem pa kāpnēm, kas cieši vijās gar tumšās akmens ejas sienām, Demija klausījās gida vārdos par jaunās bibliotēkas būvniecību deviņpadsmitajā gadsimtā. Mūsdienās bibliotēkā virs zāles piegādā tikai ar klasisko filoloģiju saistītus darbus, vēstures grāmatas un pētījumus par agrīno angļu valodu. Darbi par citām tēmām atrodas jaunajā bibliotēkā otrpus Lēdiju pastaigu takas.
Gida aizrautīgā balss plūda garām, un Demija prātoja, vai tolaik, kad tika celtas šīs vītņainās akmens kāpnes, Tobiass, būdams bērns, skraidīja pa būvlaukumu. Vai viņš vēroja darbu, kad tika izveidoti un ievietoti stāv- bloki, vai varbūt viņam vairāk patika jumta baļķu ēvelēšana un savienošana, varbūt viņu interesēja darbs ar koku?
Demija prātoja, vai Tobiass vēlējās sekot mātes paraugam un kļūt par namdari, nevis mūrnieku kā tēvs. Viņa iztēlojās, kā tas ir — apstrādāt izžuvušu koku, kas ir daudz organiskāks materiāls: pieskaroties tas ir silts, nevis auksts un ciets kā akmens. Noteikti patīkamāk būtu veikliem vēzieniem noēvelēt koka kārtas, nevis šķelt un lauzt akmeņus.
Viņa prātoja par vārdiem, ar kuriem tika apstiprināts Tobija vecums. "Saimons no Kaintonas, mūrniekmeistars, un viņa sieva Gvineta, nam- darmeistare."
Viņa palūkojās uz jumtu ar stikla izbūvi, ar ko Tobija bija pamatoti slavena. Doma, ka šo jumtu varētu būt uzcēlusi sieviete — ka līdz tam nepazīstama amatniece spēja projektēt un uzbūvēt vienu no slavenākajiem kokdarbiem Eiropā —, Demijai šķita tikpat pārsteidzoša, cik negaidīta bija vecuma apliecināšanas dokumenta un kalšanas rīku atrašana.
Vai šos rīkus ir turējušas tās pašas rokas, kas bija uzrakstījušas "Par liecinieku esmu es, Saimons no Kaintonas, mūrniekmeistars, viņa tēvs"? Vecuma apliecināšanas dokuments šķita apstiprinām, ka statuja, kā vēstīja nostāsti, ir Tobijs Kaintons, ka koledža patiešām nosaukta viņa vārdā un ir nesusi viņa vārdu vairāk nekā sešus gadsimtus. Vai viņa tēlu izkala tēvs? Vai varbūt Henrijs Eklends, Tobiasa krusttēvs un Saimona kolēģis, pasniedza statuju kā dāvanu Kaintoniem sakarā ar koledžas pabeigšanu?
Kāpēc statujā līdz ar dokumentu bija atstāti instrumenti?
"Vai pateikt, ko es domāju?" Nīls bija jautājis.
Demija iedrošinot bija pamājusi.
"Manuprāt, tas ir līdzīgi kā spēlētāja numura iemūžināšana amerikāņu futbolā — kad slavens futbolists atstāj sportu, viņa numurs tiek iemūžināts un ar to neviens cits nedrīkst spēlēt, tas pieder šim spēlētājam uz mūžīgiem laikiem."
Demija uzreiz uztvēra teiktā domu. "Tu gribi teikt, ka viņš iemūžināja savus rīkus? Ka, izkalis statuju, viņš vairs nevēlējās lietot šos instrumentus?"
"Jā, tā teikt: "Tas ir labākais, kas ar šiem rīkiem ir paveikts, es nevēlos, lai pēc šā veikuma ar tiem tiktu uztaisīts kas mazvērtīgāks.""
"Statuja ir apbrīnojama," Demija sacīja, iztēlē aplūkodama zēna dedzīgo stāju un maigi krītošo tuniku.
"Ir vēl viens izskaidrojums," Nīls piesardzīgi ieteicās. "Tas arī izskaidro, kādēļ statujā atrodas dokuments."