Hedstovs bija jurisprudences absolvents.
Viņš bija uzreiz — un pareizi — secinājis, ka koledža gatavojas pārdot zemi un ka neskaidru iemeslu dēļ tai nav nepieciešamo dokumentu, lai pierādītu īpašumtiesības. Tāpēc koledža lūdza tiem, kas apstrādāja tās īpašumus, sabojāt savu stāvokli un pierādīt koledžas īpašumtiesības. Hedstovs nekavējoties bija pavēstījis pārējiem iemītniekiem par savām aizdomām un izteicis domu, ka streiks par īres maksu piespiedīs Norisu sēsties pie sarunu galda. Klusā protesta demonstrācija pie koledžas un sabiedriskais nemiers, ko bija paredzēts izraisīt ar to, acīmredzot bija pēdējais spiediena izdarīšanas līdzeklis.
"Kāpēc jūs neesat gatavs sarunām?"
Norisa neomulība bija likusi viņai ar nepatīkamu skaidrību saprast, ka viņš joprojām nepavisam nav pārliecināts, vai Demija jāiekļauj lēmuma pieņemšanas procesā.
"Edmund?"
"Mēs esam aicinājuši visas atrodamās bijušo direktoru ģimenes atsūtīt visus ar koledžu saistītos dokumentus, kas varētu būt viņu rīcībā." Viņš apklusa.
"Un jūs cerat, ka parādīsies dāvinājumu akti vai dokumenti un tādējādi paziņojumi par statusu, kurus jūs lūdzāt iemītniekiem parakstīt, kļūs nebūtiski?" "lā."
Viņa būtu devusi priekšroku sarunām, taču tagad vismaz bija skaidrība par stāvokli.
Četri
Solsterā, 1385. gada maijs
Solsterā atradās četru dienu attālumā no Londonas, jājot ar zirgu. Maza pilsēta salīdzinājumā ar karaļa galvaspilsētu, taču plaukstoša. Mūku un garīdznieku, klosteru un koledžu pilsēta. Solsteru, kas bija uzcelta līdzenumā, kur saplūst divas upes, ieskāva pļavas, kas bija tikpat auglīgas kā pilsētas tirdzniecības dzīve.
Saimons, kurš sava nogurušā zirga mugurā mēroja pēdējo ceļojuma jūdzi, smaidīja.
Pilsēta uzbarojās no svētceļojumieni- Sākot ar tirgotājiem, kas svētceļniekiem pārdeva alvas emblēmas, un tiem, kas uz ielām tirgoja greznumlieti- ņas, un beidzot ar pašapmierināti smaidošajiem pilsētas viesnīcniekiem, nauda tika izvilkta no makiem un nonāca lādēs tik ātri un droši, kā to mēdz piesavināties nožēlojami zagļi. Saimons, pieradis pie londoniešu bezkaunības un prasmes apvārdot, tik un tā bija pārsteigts par ļaužu uzbāzību, lūdzot viņa uzmanību un naudu. Ņemot vērā diedelējošos un neievērotos ubagus un ielasmeitas, kas itin atklāti rosījās šaurās šķērsieli- ņās, varēja rasties iespaids, ka viņš staigā pa kādu sprediķojoša mūka lugu. Kārdinājums — kādam netikumam, kādam neatvairāmam grēkam mūsu svētceļnieks padosies, kas iztukšos viņa naudasmaku un piepildīs viņu ar kaunu?Tur varēja lolot un apmierināt gan alkatību, gan baudkāri, gan ne- sātību, gan patmīlību.
Palūkojies apkārt, Saimons, joprojām atrazdamies Londonā iegūto aizspriedumu varā, bija izbrīnīts par redzēto. Vai tiešām Solsterā bija vairāk akmens celtņu, nekā šāda lieluma pilsētām bija ļauts? Tur bija robustas, rindā uzceltas trīsstāvu ēkas, kuru pagrabstāvus aizņēma miesnieki, ragu apstrādātāji, ādas labotāji, maiznieki, galda piederumu meistari, sudrabkaļi, sveču lējēji, to durvis bija atvērtas, lai ielaistu gaismu un pircējus, rensteles ielas malās bija pārplūdušas ar viņu aroda atkritumiem un pārpalikumiem. Akmens baznīcas, kas stāvēja tik tikko divsimt jardu atstatu, apliecināja Solsteras senatnīgumu — jaunām pilsētām, pēc Saimona domām, pietiktu ar pusi no to skaita. Masīvie un vēl nepabeigtie aizsargmūri, kuru dēļ Henrijs bija ieradies Solsterā, slējās virs pilsētas, iekaļot to akmens bruņās un visapkārt nocietinot lepnās tirgoņu mājas, kuras nesen bija uzbūvētas vai joprojām tika celtas.
Saimons bija tik ļoti pieradis pie brīvības būvlaukumos, kur strādāja, ka sākumā nemaz nepamanīja mūrnieku drūmos skatienus, kas tika mesti viņa virzienā, kad viņš vērtējoši nopētīja apkārtni. Beidzot sajutis viņu aizvainojumu, viņš aptvēra, ka, ģērbies labās drēbēs, uz kurām nebija ne puteklītis no mūrnieka darba, turklāt jostā karājās tikai naudasmaks un nazis, — viņš ir nepazīstams. Viņš bija tikai kārtējais svētceļnieks, kurš, stulbi blenžot, apskata pilsētu.
Atrāvis skatienu no mūrniekiem un viņu darba, Saimons ļāva kājām nest viņu, tāpat kā ikvienu citu pilsētas viesi, uz klostera katedrāles baznīcu, kur atdusējās svētā un brīnumdara Dernstena pīšļi.
Baznīca, kā allaž tās piecsimt gadu ilgajā vēsturē, tika uzlabota. Bīskaps Roberts Koplijs, kura bēdīgi slavenās ambīcijas un pasaulīgums bija zināmi pat Saimonam, bija nolēmis, ka katedrāles baznīcai jābūt visaugstākajai Anglijā. Lai to panāktu, viņam pat bija izdevies piesaistīt karaļa galveno arhitektu, ģēniju un karstgalvi Henriju Jīvilu.
Iegājis klostera teritorijā, Saimons pievērsa skatienu lielās baznīcas jaunajam jomam, kuram bija uzslietas tikai ārējās sienas. Caur sastatnēm viņš varēja saskatīt balto Normandijas akmeni, kas spīdēja saules gaismā. Viņš iztēlojās, kā izskatīsies sienas, kad tiks noņemtas sastatnes, kā tās pacelsies virs apkārtnes, sliedamās milzīgā augstumā. Caurcaurēm būdams radošs gars, Saimons līksmoja par tik ģeniālu veikumu.
Garajās un tīrajās sienās, kuras gandrīz bez balstiem stiepās no vecās apsīdas kā pergaments, kura daiļais bālums plešas ap dārgakmens mirdzumu, pavērās vēl neiestikloti logi, kuru lielums pārsteidza Saimonu. Lūkodamies uz to pusapslēpto skaistumu, viņš sajuta prieka uzplūdu, saprotot, kā katedrāles baznīcas sānjomi pieplūdis ar gaismu lajiem, kas stāvot klausīsies, kā mūki dzied Opus Dei.
Tas joms, Saimons domāja, mainīs dievkalpojuma dabu. Laji, kas vairs nebūs iespiesti starp masīvajām sienām gandrīz vai bez logiem un milzīgajiem balstiem un kurus vairs nenomāks kupolveidīgie, velvētie jumti, pacelsies ar gaismu pielietā nojausmā par Dieva klātbūtni, un velves, ko ģēnijs novietojis tik augstu saules gaismā, virzīs viņu acis un dvēseles uz debesīm.
Kā piekalts Saimons vēroja mūrniekus un palīgstrādniekus, kas mērķtiecīgi darbojās, un redzēja mācekļus, kas skraidīja turpu šurpu ar uzasinātiem instrumentiem un streipuļodami nesa lielus akmeņus, kas tikko bija noslīpēti uz ēvelsola. Mūrniekmeistara priekšstrādnieks staigāja apkārt, atzīmēdams akmeņus, kurus pārbaudījis, un dodams pavēles kā cilvēks, kuram viegli padodas pavēlēt. Saimons lūkojās apkārt, taču nevarēja noteikt, kurš ir būvdarbu vadītājs. Tā kā līvils tik bieži bija prom, pildot karaļa uzdevumus, vajadzēja būt mūrniekmeistaram, kuram viņš uzticējis īstenot savus plānus.
Piepeši Saimons viņu ieraudzīja. Garš, ar pilnbārdu kā pats Saimons, viņš bija viegli atšķirams no zemākas kārtas mūrniekiem. Atšķirībā no apkārtējiem viņš nenēsāja cepuri vai galvassegu, un viņam bija gari, sprogaini mati. Vīrietis raudzījās apkārt, un Saimons aizgriezās, iekams tika pazīts. Viņš pazina šo mūrnieku: Hjū no Lūisas. Tātad Hjū bija atgriezies no Francijas, kur nosita laiku karaļa darīšanās vai dievszin ko vēl darīja. Saimonu ieintriģēja viņa atrašanās šeit. Viņam diez ko nepatika garīdznieki, un Saimons bija dzirdējis, ka viņš sastrīdējies ne ar vienu vien franču prelātu. Tomēr vīri bija gatavi paciest daudz ko, lai tikai strādātu ar Jīvilu.