"Katrai strādnieku apmetnei ir jāieceļ trīs meistari. Tie kopā veidos mūrnieku padomi. Tā pieņems visus nepieciešamos lēmumus un izšķirs visus strīdus."
Saimons pamāja: "Tātad viss ir izlemts un paveikts."
Pēc Saimona toņa bija grūti saprast, ko viņš domā, un Henrijs vēlreiz vaicājoši palūkojās uz Gvinetu. Taču viņai nebija ko teikt.
"Jā," Henrijs teica. "Mēs izdarījām visu, kā uzskatījām par piemērotu, un viss ir izlemts un paveikts."
Iestājās klusums, kad abi vīrieši raudzījās viens otrā. Piepeši Saimons izstiepa roku Henrija virzienā: "Es biju netaisns pret tevi…"
"Saimon, tu…" Henrijs mēģināja pārtraukt, bet Saimons pamāja ar roku, lai viņš klusē.
"Es sacīju, ka tev nebija tiesību rīkoties manā vārdā. Tas bija netaisni. Ja kāds cilvēks zina manas domas, tad tas esi tu." Viņš apklusa, satvēris Henrija roku, un viņu skatieni sastapās, Henrija vajadzēja raudzīties augšup, lai ielūkotos Saimonam acīs. "Tu esi pierādījis, ka esi man uzticīgs kā dēls, Saimon," viņš sacīja, "un es to neaizmirsīšu."
Gvineta novērsās no Henrija lepnā smaida. No Saimona vārdiem viņai sametās salti ap sirdi. Jo dēla uzticību tēvam Saimons turēja par svētu. Vēl lielāku komplimentu Henrijam viņš nevarēja pateikt. Taču viņa vārdi netieši atzina arī, ka Henrijs aizņem īstā dēla vietu, un to Saimons visus šos gadus, kad zēns kopš pašas bērnības dzīvoja ar viņiem, bija atteicies darīt.
Gvineta vairs nespēja klausīties to, ko Saimons varēja vēl pateikt. Viņa pagriezās, izgāja no istabas, nespēdama piespiest sevi pat atsveicināties no Henrija, un devās uz savu istabu, kur gultā gulēja Tobijs, seju pagriezis uz logu un aizvēris acis. Šķita, ka viņš ir gluži parasts trīsgadīgs bērns, kurš varētu pamosties, izlēkt no gultas un skriet rotaļāties.
Taču viņš nevarēja vis. Ja rāmis iemācīs viņam stāvēt un vēlāk staigāt, viņam tas nekad nebūs tik viegli. Viņš varētu vairāk iemācīties savaldīt galvas kustības un paust skaņas, ko prot, taču viņš nekad nepļāpās par deviņiem mēmiem, kā mēdz darīt bērni. Ja viņš vispār iemanīsies runāt, viņa teikto būs tikpat grūti klausīties kā viņam runāt.
"Ak, Tobij," viņa klusi teica, "esmu pievīlusi tevi."
Gvineta apgūlās gultā blakus viņam un aizmiga, glāstot zēna mitros, sprogainos matus, kamēr pār viņas seju klusi ritēja bezcerīgas asaras.
Divdesmit astoņi
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Valdes sanāksme
Nu, tagad frontes līnija ir novilkta pamatīgi un pa īstam. Šodien Bērds ieradās uzrunāt valdi, ar PovverPoint programmu sagatavojis prezentāciju, un grasījās spert zem jostasvietas ar skaitļiem un tendencēm, finansējumu, mācību maksu, ēkām, demogrāfisko situāciju un Austrumu (proti, Ķīnas) izaicinājumu. Viņš bija iecerējis pastāstīt mums, kāpēc vēlas likvidēt asociācijas statūtus un panākt, lai Nortgeita funkcionē neatkarīgi. Taču īstenībā viņš ieradās izsmiet Norisu, kurš — viņš domāja — par visu vari pretosies viņam, lai saglabātu status quo. Bērda plāns acīmredzot bija pateikt: "Paskatieties uz savu vaditāju — viņš ir iestidzis pagātnē, aizsargādams nenosargājamo. Atsakieties no viņa un nāciet pie manis, jo man ir ceļa mērķis, bet viņš tikai grasās lēkt no ūdenskrituma!"
Taču Noriss pavērsa situāciju viņam nelabvēlīgi…
Bērds ieradās uz valdes sēdi kā cilvēks, kurš paredz, ka diezin vai pret viņa argumentiem būs iebildumi. Viņš ieradās, kā pats skaidri un gaiši pateica, nevis lai atvainotos par saviem mēģinājumiem atdalīties no asociācijas, bet lai gūtu tiem atbalstu. Nepateiktas, taču visiem vienlīdz, nepārprotamas bija viņa ieceres. Ja viņš kļūs par apvienotās koledžas direktoru, viņa akcijām būs tik augsta vērtība, ka ievēlēt kādu citu par Solsteras universitātes koledžu apvienības priekšsēdētāju būtu neiedomājami.
"Pasaule mainās," viņš sacīja pēc prezentācijas, iedams uz galda galu, "un arī Solsterai jāmainās. Mēs nevaram atļauties būt sentimentāli; mēs nevaram atļauties turēties pie tradīcijām tikai tāpēc, ka mums tās patīk; mēs nevaram atļauties nebūt darbības centrā tam, ko darām un kā darām. Kaintona un Deikra ir vadīta ne visai labi, un tai ir lielas nepatikšanas."
Viņš palūkojās apkārtējo sejās, itin kā meklētu pazīmes par nevienprātību vai piekrišanu. Noriss, pār kura plecu viņš runāja, pilnīgi vēsā mierā kaut ko pierakstīja, radot iespaidu, ka viņš ir vienaldzīgs pret Bērda mērkaķošanos apgalvojumos par statusu.
"Tāpēc mana koledža vairs nevar atļauties būt saistīta ar Kaintona un Deikra koledžu un tāpēc tā vairs nebūs ar to saistīta.
Ja rodas sajūta, ka šī koledža ir sagādājusi vilšanos — vai, precīzāk, ka vadība ir sagādājusi vilšanos —, tad steidzīgi jādomā par iestāšanos citādā apvienībā ar Nortgeitu. Par divu koledžu saplūšanu vienā — Nortgeitas, Kaintona un Deikra koledžā. NKD — manuprāt, tas izklausās mūsdienīgi."
Viņa viltīgais smīns Demijai izraisīja .vēdergraizes, kuru iemesls bija bažas un dusmas. Bērds acīmredzot prātā jau drukāja pelēkas kokvilnas sporta kreklus ar ziliem, izšūtiem burtiem — kvadrātveida "NKD", kas veidotu taisnstūra augšdaļu, bet lejasdaļu — diskrētāks uzraksts "Solsteras universitāte". Krekli būtu dabūjami arī tumšzilā un sarkanā krāsā.
Ko viņš darīs ar koledžas jumta kori — ievietos Tobijas mucu ar krust- veida līmeņrādi un cirkuli savas koledžas stilizētajā versijā par veco Nortgeitu? Vai varbūt dizainerim jau ir nodots pasūtījums radīt piemērotu divdesmit pirmā gadsimta emblēmu?
Neteicis ne vārda, Edmunds Noriss piecēlās kājās, tik asi atgrūzdams krēslu, ka piespieda Bērdu piesardzīgi atkāpties, lai viņš netiktu nogāzts no kājām. Demija apspieda nervozu ieķiķināšanos; Bērda valdonīgā poza tika sašķiebta ar vienu īsu, veiklu kustību.
"Tobijas dāmas un kungi," Noriss ierunājās, pārlaizdams visiem skatienu. "Man šķiet, ka mums tiek piedāvāta kļūdaina dihotomija."
Viņa tonis, Demija nodomāja, atgādināja filosofijas lektoru, kurš diemžēl atklāj, ka ir spiests kritizēt tāda studenta piezīmes, pret kuru izturas labvēlīgi, bet kurš pašlaik maldās.
"Sers Ians mums piedāvā vienkāršu izvēli. No vienas puses, pieņemt mūsdienīgumu un izdzīvot; no otras puses, saglabāt mūsu tradīcijas un piedzīvot lēnu panīkumu vai, vēl sliktāk, bankrotu un negodu."
Viņš apklusa, ļaudams klausītājiem izsvērt šīs divas nākotnes iespējas, un tad satriecošā mierā paziņoja: "Es neuzskatu, ka mūsu priekšā ir šāda izvēle."
Viņš ieskatījās acīs ikvienam kolēģim.
"Uzskatu, ka mums prasa izvēlēties starp ētosu, kas valda sera Iana Bērda koledžā, un to, kas mums ir šeit, Tobijā. Sera Iana Bērda filosofijas pamatā ir saistība ar biznesa vidi, korporatīvs ētoss un finansiāli motivēta filosofija, kas liegs eksistēt disciplīnām, kam nav acīm redzamas saiknes ar nodarbinātības pasauli." Viņš uz brīdi apklusa, pirms turpināja. "Tobijas ētoss ir izmantot mūsu resursus, lai nodrošinātu vidi, kurā jaunieši var nobriest, iemācīties neatkarīgi domāt un kļūt toleranti, līdzjūtīgi cilvēki, kuru rūpes ir ne tikai pašu mantiskais stāvoklis, bet visas sabiedrības labklājība.
Sers Ians var teikt, ka tā ir liberālā tradīcija, kurai, lai gan savā ziņā apbrīnojamai, nav vietas mūsdienu pasaulē." Viņš atkal brīdi apklusa, acīmredzot apsvērdams tik nepatīkamu domu. "Ja tā ir taisnība, tad mums ir neapšaubāms pienākums steigties palīgā mūsdienu pasaulei."