Выбрать главу

Valdes priekšsēdētājs uzmeta skatienu sēdošajiem cilvēkiem, kas smai­dīja vai rauca pieri: draugiem, kolēģiem, sabiedrotajiem un pretiniekiem.

"Sera Iana galvenais mērķis ir padarīt Nortgeitu par finansiāli drošu, veiksmīgu un augošu. Par biznesa impēriju." Viņš nopētīja viņu sejas, ska­tiena koncentrētajai intensitātei piešķirot vārdiem papildu uzsvaru. "Mūsu galvenais mērķis šeit, kā allaž esmu uzskatījis, ir veicināt visa indivīda izaug­smi, pilnveidot ne tikai studentu, bet ari aspirantu un docētāju personību. Es neuzskatu sevi par biznesmeni — sers Ians domā, ka tas ir mans vājums, neveiksme. Ja valde ir vienisprātis ar viņu, tad es, protams, atkāpšos…"

Vairākas aizvainotas balsis protestēja, tostarp sieviete, kuru Demija pazina un kuras vārds bija Leslija Kohreina, zinātniece gados, viņa bija in­tervētāju grupā, kas izskatīja kandidātus mārketinga vadītāja amatam.

"Ed, Dieva dēļ, nekļūsti smieklīgs!" Kohreinas sārtā seja bija piesarkusi. "Nevar būt ne runas par tavu atkāpšanos. Tikai tāpēc, ka Nortgeita izvēlas iet citu ceļu…" Viņa apklusa, skatīdamās uz valdes priekšsēdi.

Bērds izvēlējās šo mirkli, lai atkal iesaistītos cīniņā. "Nepārsteidzieties, domājot, ka atkāpšanās ir izslēgta," viņš sacīja. "Man ir zināms, ka šonedēļ trīs jūsu mācībspēki ir aizgājuši no darba, satraukušies par savu vietu, ja koledža tiks pasludināta par bankrotējušu."

Dažiem valdes locekļiem šie jaunumi acīm redzami bija šoks, tomēr Edmunds Noriss to atstāja bez ievērības. Demija prātoja, vai šie mācībspēki ir aizgājuši, lai nodrošinātu sev darbavietu. Vai Bērds viņiem izteicis tādu pašu piedāvājumu, kādu viņai?

"Jūs izdarāt kļūdu," viņš bija teicis, kad viņa piezvanīja, lai noraidītu piedāvājumu ieņemt posteni Nortgeitā. "Kad ieviesīšu kārtību Kaintona un Deikra koledžā — un man, bez šaubām, tas būs jādara —, es būšu ļoti izvēlīgs."

Demija jau pirms tam, kad viņš sāka izteikt draudus un viņa nolika klau­suli, zināja, ka ir nodedzinājusi visus tiltus. Bet zinātniekiem reputācija ir dzīvības vai nāves jautājums un darba zaudēšana Solsterā būtu katastrofa akadēmiskajai biogrāfijai.

"Jums nopietni jāapdomā, vai jautājums ir par uzticību…" Bērds mē­ģināja turpināt neatlaidīgi uztiept savu gribu.

"Nedomāju, ka mēs jau esam nonākuši tik tālu, ser Ian," Noriss sacīja, apvaldījis emocijas, ko izraisīja Bērda klajais mēģinājums destabilizēt viņa autoritāti. "Tie, kuri pazīst mani daudzus gadus," Noriss turpināja, "zina, ka vienmēr esmu stingri atbalstījis koledžu asociācijas iekārtu." Viņš ietu­rēja pauzi. "Vienmēr esmu uzskatījis, ka tā nodrošina aizsargvalni pret kaitīgiem spēkiem, kas varētu vēlēties nopirkt savu vietu Solsterā un iz­mantot šādu apšaubāmu leģitimitāti saviem mērķiem. Piemēram, koledža, ko nodibinājis un finansē miljardieris, fundamentālisma piekritējs, var iznīcināt gadsimtiem ilgo toleranci un dialogu starp dažādām reliģijām." Viņa skatiens klīda pa pretī sēdošo sejām, bet pirksti viegli uzgūla piezī­mēm, kuras viņš bija izdarījis, bet kurās šobrīd neuzskatīja par vajadzīgu ieskatīties.

"Koledža, kuras specialitāte ir biznesmeņu un privātuzņēmēju sagata­vošana un kura nekritiski sludina tās dibinātāja fllosofiju, nevis nodro­šina līdzsvarotas daudzu biznesa modeļu un ekonomisko teoriju studijas, būs vien ideoloģiskās apstrādes centrs."

Vairāki klausītāji uzņēma šo apgalvojumu ar galvas mājieniem, taču ekonomists Nortrops palika nesatricināms.

"Iestādei, kas nodarbojas ar bioloģiskajiem pētījumiem, nepieciešams, lai tās atklājumi netiktu apšaubīti, ja to finansē tikai milzīgi farmaceitiski uzņēmumi. Varētu domāt," Noriss sacīja, paaugstinādams balsi, lai apklu­sinātu arvien pieaugušo murmināšanu, "ka mani uzskati ir neadekvāti pesimistiski, taču jāparaugās tikai uz Amerikas Savietojām Valstīm, lai sa­prastu, ka es nefantazēju. Fundamentālistu priekšstati, kuri apstrīd empī­riskus pētījumus, rodas no tādas monolītas, monokulturālas un potenciāli nestabilas organizācijas, kādu, kā allaž esmu uzskatījis, nepieļauj asociācija."

Telpā tagad iestājās pilnīgs klusums. Šķita, ka pat purpinošo Bērdu pie­peši hipnotizējusi Norisa daiļrunība.

"Taču sers Ians ir parādījis man, cik maldīgs ir šāds domāšanas veids. Neviena nekavēta un netraucēta — jo īpaši mūsu, Tobijas valdes —, Nort­geitas koledžas uzmanība ir novērsta no plašām intelektuālām studijām un pievērsta finansiālo mērķu īstenošanai."

"Ja tā ir problēma…" Bērds ierunājās, taču Noriss viņu pārtrauca.

"Lūdzu, Ian, ļauj man pabeigt," viņš apklusa un skatījās uz piezīmēm, lai gan Demija, kura sēdēja viņam blakus, bija gatava saderēt, ka viņš ne­redz nevienu paša rakstīto vārdu.

"Nortgeitas koledžu," viņš piepeši atsāka runāt, "ir dibinājis veiksmīgs uzņēmējs, kurš augsti vērtēja izglītību, jo tā dod labumu sabiedrībai; ko­ledžu — manuprāt — ir sagrābuši tie, kuri uzņēmējdarbību un peļņu uz­skata par vienīgo vērtīgo pamatu, uz kā būvēt sabiedrību."

Noriss, izslējies un iztaisnojis plecus, vēlreiz saskatījās ar valdes kolektīvu. "Tādēļ es labprāt piekritu Iana Bērda ierosinājumam likvidēt mūsu divu koledžu apvienības statūtus. Mūsu apvienība nav ietekmējusi vai mai­nījusi viņa fllosofiju — es iesaku visiem apstiprināt viņa priekšlikumu."

Divdesmit deviņi

Solsterā, 1388. gada augusts

Kad Gvineta pamodās, jau tumsa. Tobijs aizvien vēl gulēja. Viņš visu dienu bija karsts, un viņam tecēja deguns, tāpēc Gvineta domāja, ka viņš ir sa­aukstējies, un priecājās, ka viņš var gulēt un atpūsties. Apsegusi dēlu, viņa stīvi piecēlās no gultas un sakārtoja savu galvassegu.

Viņa ielūkojās augšstāva istabas durvīs. Vai Saimons joprojām bija tur vai arī izgājis laukā? Ievilkusi elpu, lai nomierinātos, viņa pieglauda kleitu un pacēla aizšaujamo. Istaba bija gandrīz tumša, kamīnā gruzdēja vien ogles un 110 logiem spīdēja pelēcīga gaisma. Istabā gandrīz nejūtami ieplūda vēss gaiss, piepildot telpu ar tuvojošās nakts smaržu.

Palūkojusies apkārt, viņa ieraudzīja Saimonu. Viņš nekustīgi sēdēja pie galda, galvu atbalstījis rokās. Viņa būtu atgriezusies savā istabā un likusies atpakaļ gultā, taču atklāja, ka nespēj pakustēties.

"Aizdedzināsi sveces?"

Saimons nepacēla galvu, nepalūkojās uz viņu, taču viņa balss tonis bija tāds, kādu viņa atcerējās no seniem laikiem, pirms viņu sāka smacēt dus­mas, pirms piedzima Tobijs. Viņai sirds dauzījās krūtīs, kad viņa paņēma skalu un aizdedzināja to pie oglēm, viegli uzpūtuši, lai liesma iedegtos. Ar trīcošu roku aizsegdama liesmu, viņa aizdedza sienas sveces un tad vilci­nādamās piegāja pie galda, uz kura stāvēja četržuburu svečturis.

Kad viņa ar drebošu roku pielika skalu pirmajai svecei, Saimons iz­stiepa roku un pieturēja viņas plaukstu. Viņa silto pirkstu pieskāriens bija pirmais ķermeniskais kontakts ar Saimonu daudzu mēnešu laikā. Kad pēdējā svece bija aizdedzināta, viņš pievirzīja viņas roku savai sejai, nopūta skalu un apsēdināju Gvinetu līdzās. Klusējot viņš savija ar sievu pirkstus, bet ar otru roku glāstīja viņas apakšdelmu, no kuras bija atrotījusies pie­durkne.

Gvineta trīcēja pie visām miesām un pūlējās aizturēt asaras, kas bija sakāpušas kaklā. Skarbi vārdi nebija devuši neko, vien nocietinājuši viņas garu, taču šis Saimona maigums draudēja sagraut viņu pilnībā. Saimons atvēra muti, itin kā lai ierunātos, taču, šķiet, nespēja sākt, un tikai stingrāk saspieda viņas pirkstus un glāstīja viņu tik maigi, ka ar saviem tulznaina­jiem pirkstiem droši vien nemaz nejuta saskari.