Klusumā Gvineta vēroja viņa rokas kustības un prātoja, vai arī viņš pūlas aizturēt sev neraksturīgās asaras. Viņa saņēma vīra brīvo roku savējā un pielika to pie lūpām. Noskūpstījusi visus pirkstus pēc kārtas, Gvineta pielika viņa roku pie savas sejas.
Saimon…
Viņš joprojām nepacēla acis, taču svešādā balsī sacīja: "Henrijs nokau- nināja mani. Kad tu aizgāji, viņš nokaunināja mani." Saimons nokrem- šļojās, taču viņa balss joprojām bija nelīdzena. "Viņš ieskatījās man acīs un teica, ka man nebija tiesību runāt par uzticību. Viņš runāja par tevi…" Beidzot Saimons paskatījās uz viņu, un Gvineta ieraudzīja vīrieti, kuru mīlēja. Viņā vairs nejautās skarbums, itin kā pievilcība būtu atgriezusies un viņa seja no akmens atkal būtu pārvērtusies par miesu. "Viņš sacīja, ka viņa uzticība man ir nieks salīdzinājumā ar tavējo. Viņš sacīja, ka nebūtu tā rīkojies, ja tu nebūtu palūgusi. Un palūgusi nevis sevis, bet manis dēļ." Viņa skatiens meklēja viņas acis, itin kā tajās viņš atradīs patiesību. Viņa pamāja, skatīdamās viņam acīs, taču klusēja. "Viņš sacīja, ka, lai gan es varbūt pelnu viņa uzticību — lai gan viņš ir man uzticīgs —, tavu uzticību es neesot pelnījis, Gvinet." Viņš atkal apklusa un nolaida acis, noliekdams galvu, līdz tā atdūrās uz galda dēļiem. "Un viņam ir taisnība."
Viņš to pateica tik klusi, ka Gvineta tik tikko dzirdēja vārdus. Taču viņa zināja, kādas pūles viņam tie prasījuši. Viņa izstiepa roku, kuru viņš bija atlaidis, un nedroši pieskārās viņa matiem.
"Piedod man, Gvinet. Lūdzu, piedod."
"Saimon, es esmu nesusi ar tevi visu dzīvi, ko varu atcerēties." Viņa apklusa, norīdama asaras un cenzdamās elpot tā, lai varētu pateikt to, kas bija jāpasaka. "Un tu ar mani. Tu un es, mēs esam vadījuši viens otru dejā." Viņa palika roku zem viņa zoda un pacēla viņa galvu. Viņa palūkojās augšup viņas acīs.
Pa atvērtajiem logiem viņa varēja dzirdēt, kā tiek aizcirstas durvis un aizvērti vārti. Kā trokšņo lopi, kurus ieslēdz uz nakti, kā cilvēki visapkārt aizdara mājas, lai dotos pie miera. Viņa paskatījās uz Saimonu, atkal jau nodrebēdama. Viņai tas bija jāpasaka.
"Saimon, ne jau man ir jāpiedod tev. Ne jau man tu esi nodarījis pāri. Mēs abi esam bijuši stūrgalvīgi un skarbi kā vienmēr." Viņa apklusa, nespēdama turpināt aiz bailēm no viņa reakcijas. Tad, saņēmusi visu drosmi, cik nu viņai tās bija, Gvineta klusi piebilda: "Tu esi nodarījis pāri mūsu bērnam."
Saimona reakcija pilnībā pārsteidza Gvinetu. Viņš nolaida acis un nokāra galvu, pleciem drebot no šņukstiem. Gvineta uzlika roku viņam uz pleciem un ļāva izraudāties. Viņa nemēģināja mierināt viņu, ne arī apturēt asaru plūdus. Viņa bēdas — par sevi, par savu dēlu invalīdu un to, ko viņš bija nodarījis viņu mīlestībai, — nebija iespējams remdēt vai samazināt. Saimona šņukstos un mokās Gvineta saklausīja visas tās sāpes, ko pēdējos trīsarpus gados pati bija izcietusi sirdī. Viņa saklausīja vainas izpirkšanu un nožēlu. Viņa ļāva Saimonam raudāt.
Pēc laiciņa, kura mērs vairāk bija sirdspuksti nekā parastās, aukstās minūtes, sveču liesmas atvērto logu caurvējā sāka trīsuļot.
"Es aizslēģošu logus, Saimon," piecēlusies klusi teica Gvineta, lai viņš zinātu, ka viņa nedodas prom.
Vilkdama smagos koka rāmjus uz savu pusi, Gvineta smagi elpoja, un vējš pūta vakara gaisu viņai sejā. Nespodrajā gaismā, kad mēness mala spraucās starp samilzušajiem padebešiem, viņa varēja saskatīt, ka koki vējā sākuši līgoties, pavēršot lapu apakšu uz kustīgajiem mākoņiem. Rīt viss būs citādi. Viņā aizbultēja slēģus un pagriezās pret Saimonu.
Ar delnu virspusi slaucīdams asaras no acīm, Saimons līdzinājās sabārtam zēnam, kurš negaidīti padevies asarām un kuram nepatīk šis pierādījums, ka viņš vēl nav pieaudzis. Vērodama, kā viņš ar piedurkni pārbrauc pār noraudāto seju, Gvineta vairs nespēja izturēt viņa rūgtās elsas. Aizgājusi līdz solam, Gvineta atvilka viņa rokas no sejas un ar pirkstiem noglāstīja viņa valgo ādu, sajuzdama, ka viņa bārda ir mitra un no tās joprojām pil asaras.
Viņš palūkojās uz sievu, un viņu skatieni sastapās bez naida un skarbuma.
"Vai viņam joprojām ir slikti?" piepeši ievaicājās Saimons. Gvineta atklāja, ka ir samulsusi, ka uzreiz nesaprot, par ko Saimons runā. Viņš droši vien pamanīja viņas apjukumu, jo uzlika roku uz viņējās un maigi teica: "Tobiass — šķita, ka viņš ir nevesels. Vai joprojām tā liekas?"
Gvinetas prātā spietoja vārdi, taču viņa nejaudāja tos izteikt. Viņa nespēja atcerēties reizi, kad Saimons būtu saucis Tobiju vārdā. Un par viņa veselību… Gvineta nesaprata, vai brīnīties par to, ka Saimons pamanījis Tobija slikto stāvokli, vai par to, ka viņš tagad jautā par viņu.
"Viņš guļ," viņa atbildēja.
"Tad jau varbūt viņam būs labāk, kad pamodīsies."
"Tobijam nekad nebūs labi, Saimon."
Saimons novērsās un tad atkal ieskatījās viņai acīs. Norijis siekalas, viņš teica: "Bet varbūt viņš atkal var kļūt tāds, kāds bija."
Piepeši Gvinetu pārņēma neapdomība. "Saimon, nāc paskaties uz. viņu."
Viņš klusējot lūkojās uz viņu. Viņa sejas izteiksme joprojām bija atsaucīga un labdabīga, lai gan nu tajā jautās arī bailes.
"Viņš jau ir mūsu gultā." Viņa, joprojām piesarkusi, ielūkojās Saimonam acīs un saskatīja viņā nepieciešamību un negribēšanu. "Lūdzu, Saimon, nāc ar mani un paskaties uz mūsu dēlu."
Viņi abi piecēlās, un Gvineta, kuras roka atradās Saimona plaukstā, atšāva bultu un atvēra guļamtelpas durvis. Bija tumšs, un Gvineta devās atpakaļ, lai no galda paņemtu svečturi.
Atgriezusies viņa ieraudzīja, ka Saimons stāv pie gultas, neaizslēģoto logu nespodrajā gaismā lūkodamies uz dēlu. Turēdama sveces tik augstu, lai gaisma kristu uz guļošo zēnu, Gvineta paskatījās uz Tobiju. Viņa mati bija atglausti no sejas un pieres, kur viņa tos bija glāstījusi, un viņš izskatījās pēc zēna, kurš stāv vējā, aizvēris acis, lai tās nesūrstētu, un ar mierīgu seju, kas sasprindzināta spēcīgajā pūsmā.
"Tagad tu viņu redzi tādu, kādu redzu es," viņa sacīja, novērsusi skatienu no Tobija.
Saimons klusēja. Tad balsī, ko joprojām nomāca asaras un sāpes, viņš teica: "Es vienmēr esmu redzējis viņu tādu, kādu tu viņu redzi. Tikai tu to spēj izturēt, bet es ne."
Viņa samulsusi paskatījās uz viņu, šūpodama galvu un īsti nesaprazdama, ko viņš gribēja teikt.
"Rāmis, kuru tu izgatavoji…" tagad Saimons purināja galvu, skatienu vērsdams no viņas uz Tobiju un atpakaļ. "Tavuprāt, tas padara viņu līdzīgu mums — jo viņš var stāvēt un skatīties —, tu uzskati, ka tas viņam piešķir cienību." Saimons smagi apsēdās uz lādes gultas galā un palūkojās augšup uz Gvinetu, ar acīm lūgdams viņas izpratni. "Kad ieraudzīju, ka viņš ir piestiprināts pie tā…" Saimons apklusa, mēģinādams atrast vārdus, lai pateiktu, ko bija jutis. "Tas bija… Mani pārņēma šausmas. Tur, kur tu saskatīji triumfu un atvieglojumu viņa kroplajiem locekļiem, man tas šķita…" viņš atkal apklusa. "Es redzēju nomocīta cilvēka sāpju pilno skatienu, Gvinet. Ka viņam jāstāv tajā, kad visiem redzamas viņa nepilnības. Tas bija kā nāvessoda izpilde — itin kā manā mājā būtu uzslietas karātavas, lai visi redzētu cilvēka galīgo pazemošanu."
Gvineta apsēdās viņam blakus. "Bet viņš nesūdzas. Viņš neraud, kad mēs viņu liekam rāmī. Ja viņam tas nepatiktu, viņš raudātu."
Taču Saimons itin kā nemaz nedzirdēja.
"Es ieskatījos viņa neaizsegtajā acī, Gvinet, un es zināju, kā būtu juties, ja es būtu ievietots tajā uzpariktē. Un es nevēlējos, lai viņš to justu."