Gvinetas sirds krūtīs atkal sāka dauzīties. "Bet tu taču saki, ka viņš nejūt tāpat kā pārējie. Kā tu izskaidrosi, ka viņš jūtas tāpat kā tu?"
"Tu, Gvinet, vari priecāties par veselu garu tik kroplā miesā. Tu vari līksmot, ka vismaz daļa no mūsu dēla ir vesela. Taču man," Saimons sažņaudza dūres virs ceļgaliem, "doma, ka prāts — tāds kā man vai tev — ir ieslodzīts šādā miesā, tāda doma man ir neizturama. Ka kādu dienu viņam būs tāda cilvēka kā es, Gvinet, ieceres, vēlmes un spars, bet viņš nekad nespēs tās paust, nekad nespēs piepildīt savas vēlmes…" Viņš pašūpoja galvu un apklusa. Un Gvineta beidzot saprata.
"Un tā ir mana vaina," viņš atsāka, iztrūcinādams Gvinetu no pārdomām. "Es lūdzos dēlu pēc savas līdzības. Kādu sodu esmu viņam piespriedis?"
Gvineta piecēlās, uzvilkdama kājās arī Saimonu. "Nāc. Pieskaries viņam. Noglāsti viņam galvu, Saimon, patausti, cik tā mīksta. Sajūti, cik silta ir viņa dzīvībiņa."
Viņa vēroja, kā Saimons ar trīsošu roku pieskaras Tobija galvai un noglāsta to, ar pirkstu galiem pārbrauc viņa sejai. Pēc piepeša impulsa nepilnīgajā miesā bērnam uznāca spēcīga spazma, viņa gurni pašāvās gaisā, ķermenis izliecās, rokas paslējās gaisā, itin kā padodoties aiz mokām.
Saimons atsprāga atpakaļ un nobijies un apmulsis palūkojās uz Gvinetu. Viņa mazliet papurināja galvu. "Tas nekas. Viņš vienmēr nemierīgi guļ."
Nomierinājies, taču joprojām uzmanīdamies no dēla nekontrolējamās reakcijas, Saimons nedroši pastiepa plaukstu, lai satvertu Tobija roku.
Piepeši brīdī, kad viņš izdarīja kustību, vējš, kas nemitīgi pieņēmās spēkā, iepūta istabā brāzmu, sakustinot sveču liesmas un vienu nodzēšot.
Gvineta raudzījās uz kūpošo dakti un mēģināja iestāstīt sev, ka netic zīmēm.
Trīsdesmit
Mūsdienas, Httrovas lidosta
Demija atgriezās no Ņujorkas un atklāja, ka, aizritot vien nieka desmit dienām, angļu izruna Hltrovā šķiet sveša viņas ausīm. Ņujorka "brīvdienās" bija aizraujoša ar daudzajiem konkurējošajiem salavečiem un meno- rām, ķīniešu lukturīšiem un eļļas lampām, un bija lieliski atkal būt kopā ar Kacu, taču Demija atgriezās Anglijā ar iespaidu, ka gan viņa, gan viņas mīļākā karājas kaut kur ārpus ikdienas dzīves, itin kā viņas atpūstos ne tikai no darba, bet no savu attiecību realitātes.
Kad viņa iekāpa Hītrovas vilcienā, gaisu sabiezināja pelēks lietutiņš un padarīja neredzamu visu, izņemot vistuvāko apkārtni; tālumā bija redzamas vien neskaidras kontūras, taču nekam nebija ne formas, ne satura. Tieši tāpat skaidrības trūka viņas nākotnei, mazliet vīlusies, viņa nodomāja. Viņa devās uz Ņujorku, lai skaidri un gaiši visu izrunātu ar Kacu un pateiktu: "Es vēlos būt kopā ar tevi, taču tev jāsaprot, ka gribu arī bērnu un ka agrāk vai vēlāk man būs bērns; tev jāzina, ka tas ir noteikti un nav apspriežams…"
Tas palika nepateikts; vēl sliktāk, viņa nezināja, kāpēc.
Atvērusi lidostā nopirkto romānu, kuru visu nedēļu mēģināja lasīt, Demija pūlējās domāt tikai par tēliem, kuru dzīves tik acīm redzami virzījās uz laimīgām beigām, līdz nonāca Londonas centrā un iekāpa autobusā uz Solsteru.
Viņas mazais namiņš Paundstrītā, būdams desmit dienu neapdzīvots, šķita auksts un pamests. Pirmoreiz mūžā Demija sajuta vajadzību pēc kaķa. Tas būtu mierinājums, ja viņu sagaidītu dzīva radība, pat ja sveiciens aprobežotos ar kūtru izstaipīšanos un nesaprotami pārmetošu skatienu, ko kaķi uzskata par sasveicināšanos.
Nometusi somas pie kāpnēm, viņa savāca lērumu pasta sūtījumu no aizdurves un ātri to izskatīja; pārsvarā reklāmas drazas, dažas Ziemassvētku apsveikuma kartītes un paziņojums no pasta, ka viņa nav bijusi mājās, kad zvanīts saistībā ar kādu sūtījumu.
Viņa to visu nometa uz tālruņa galdiņa un nocēla klausuli. Trīs balss ziņas. Apsēdusies uz grīdas, viņa atspiedās pret sienu un uzspieda kodu. Kaca, kura droši vien bija piezvanījusi pāris sekundes pirms tam, kad viņa izgāja no mājas, pārjautāja, cikos viņa ielido Ņujorkā; viņas agrākie kolēģi Gārdnera fondā aicina uz Ziemassvētku kokteiļu vakaru; Nīls sveic viņu mājās un piedāvā pagatavot vakariņas, ja viņa būs pārāk nokausēta atlidošanas vakarā.
Nopūtusies viņa devās ieslēgt centrālapkuri un pēc tam ielīda gultā pāris stundu nosnausties, cerēdama nomierināt pārlidojuma izraisīto ēstgribu.
Nīls cepa sīpolus un smējās par to, kā viņa raksturoja slidošanu ļaužu pilnā āra slidotavā.
"Tā vien šķita, ka visi pārējie ir slidojuši kopš dzimšanas. Pat Kaca," viņa sūkstījās. "Acīmredzot vietā, kur viņa dzimusi, pusaudži bieži uzturējās slidotavā."
"Nevis kā mēs, ko?" viņš plati pasmaidīja, sasvērdams pannu un maisīdams kā speciālists. "Mēs gandrīz vispār tā pa īstam neslaistījāmies, vai ne?"
"Es tik tikko turējos," viņa nomurmināja, omai sabojājoties tik piepeši, ka viņai kļuva skaidrs, cik nogurusi un satraukta jūtas.
Viņš pārsteigts palūkojās uz viņu.
Viņa novērsās. Dīvaini, lai gan gadu gaitā viņi bija no jauna veidojuši savu draudzību, viņi nekad nebija analizējuši kopā pavadīto laiku, nekad nebija salīdzinājuši savu attiecību trūkumus.
Vairākas minūtes klusējot vērojusi, kā viņš gatavo, Demija ierunājās sausā un svārstīgā balsī. "Nekad neesmu tev jautājusi, ko tu domāji, kad saņēmi manu vēstuli…"
Viņš palūkojās ar neizdibināmu sejas izteiksmi. "Kuru, to "Es esmu ceļojumā, ceru, ka tu atradīsi citu" vai "Atmet cerības, es esmu lesbiete"?"
Demija saviebās, zem viņa šķietamās nepiespiestības samanot senas sāpes.
"Tas bija pasmagi," viņš atzinās. "Man bija ieceres mums abiem."
"Man ļoti žēl."
Viņš noraidoši novilka: "Esmu ticis pāri."
"Tiešām?"
Viņš pacēla acis, viņa sejā valdīja pa pusei neizpratne un pa pusei apstiprinošs smaids. "Protams."
"Tikai…"
Viņa skatiens aicināja Demiju turpināt.
"Es tikai domāju, vai…"
Nīls ļāva klusumam turpināties mazliet ilgāk, nekā bija ērti. "Vai es joprojām mīlu tevi?"
"Apmēram," Demija nomurmināja, juzdamās muļķīgi.
Pievērsusi skatienu galda virsmai, viņa dzirdēja klikšķi, kad viņš izslēdza gāzi. Viņš atstūma krēslu un apsēdās viņai blakus. Sekoja klusuma brīdis, līdz viņa uzmeta Nīlam acis, pēc kā viņš uzlika roku uz viņas plaukstas.
"Es negrasos tev melot, Demij. Daļa manis vienmēr mīlēs tevi — vai nu tas ir vecais, labais stāsts par to, ka pirmā mīlestība paliek mūžam, vai arī tur ir kas vairāk, bet es domāju, ka daļa manis pieder tev un daļa tevis — man." Viņš apklusa, itin kā gaidīdams kādu piekrišanas apliecinājumu. "Bet, ja tu pasaki man, ka esi lesbiete un nevari būt laimīga kopā ar vīrieti, tad man jāsamierinās un tas jārespektē." Viņš atkal apklusa, taču viņa atkal neko neteica. "Es nevēlos no tevis neko, ko tu nebūtu laimīga dot, Demij. Nekad neesmu vēlējies."
"Paldies," Demijai aizžņaudzās rīkle, un vārds izskanēja kā ķērciens.
"Palabo, ja kļūdos, taču man radies iespaids, ka tavas attiecības ar Kacu nav pilnīgā kārtībā, vai ne?"
"Kas ir ļaunākais, kas var notikt?" viņš jautāja, kad viņa bija paskaidrojusi un viņš atkal bija ķēries pie gatavošanas.
"Mums būtu bērns, Kaca nospriestu, ka tā nemaz nebija tik laba doma, viņa mani pamestu, un es paliktu viena ar bērnu."
"Tev nepatīk vientuļās mātes rūgtais kumoss?"
"Es vēlos ģimeni, Nīl."
Viņš pamāja.
Piepeši viņa mainīja tematu. "Kāpēc tu pašķīries ar Endžiju?"