Nīls sataisīja nožēlas pilnu sejas izteiksmi, ieliekot pannā gaļu un samaisot to ar dārzeņiem. "Nonākusi tiešas izvēles priekšā starp došanos uz Solsteru ar mani vai palikšanu Londonā bez manis, viņa izvēlējās Londonu."
"Raugoties no otras puses, tu izvēlējies Solsteru, nevis palikšanu Londonā ar viņu."
Viņš lēnām pamāja. "Manuprāt, mēs abi sapratām, ka tad, kad jāizšķiras, karjera mums nozīmē vairāk nekā mūsu attiecības."
Demiju pēkšņi pārņēma panika; vai tas pats notika ar viņu un Kacu? Vai Kaca baidījās, ka mātes loma, tāpat kā kopdzīves tabu, var pavājināt viņas radošās spējas?
Itin kā nolasījis viņas domas, Nīls ievaicājās: "Kāpēc Kaca nevēlas bērnus?"
Demija piepeši piecēlās, jo radās nepieciešamība kaut ko darīt ar adrenalīnu, kas ieplūda viņas ķermenī. Viņa nebija domājusi tovakar dzert vīnu, taču vai nu aiz nepieciešamības attaisnot savu piepešo piecelšanos no galda, vai aiz neapzinātām alkām pēc emocionālas atsāpināšanas, viņa pasniedzās pēc vīna pudeles nelielajā statīvā uz virtuves letes.
Nīls noskatījās viņā bez. komentāriem.
Korķis izsprāga ar apmierinošu paukšķi, un vienā no sienas skapīšiem Demija sameklēja divus otrreizēji pārstrādāta stikla kausus, kurus bija nopirkusi pēc ievākšanās. Viņa bija plānojusi iegādāties lētas, viegli aizstājamas glāzes, kuru saplēšana nebūtu jānožēlo, taču viņu bija iekārdinājis zaļā stikla vijīgais, burbuļveidīgais raksts.
Viņa ielika glāzi Nīla rokā un pacēla savējo, lai saskandinātu.
"Kaca apgalvo, ka neesot gatava," viņa pēkšņi sacīja. "Taču es domāju, ka tas saistīts ar bailēm. Un mīlestību." Demija bieži un daudz bija pakļauta konsultācijām un psihoterapijas seansiem; viņa uzskatīja, ka guvusi skaidru ieskatu par mīļākās izvairīšanos no dzemdēšanas.
"Tu taču zini, ka viņa ir adoptēta, vai ne?"
Nīls pamāja. "Biiu piemirsis, taču zinu."
"Viņas vecāki — viņas audžuvecāki — izmitināja savā mājā viņas īsto māti, kad viņa bija pusaudze stāvoklī. Viņa dzīvoja pie viņam līdz Kacas piedzimšanai un pēc tam vienkārši pazuda, atstājusi zīmīti, kurā bija teikts — viņa zina, ka viņi labāk parūpēsies par bērniņu nekā īstā māte."
Pārbaudījis rīsus, viņš pievērsās Demijai. "Un kopš tā laika viņa nav devusi ziņu?"
"Nē. Nekad."
"Un, cik atceros, Kaca nesatika ar saviem audžuvecākiem?"
Demija nopūtās. Viņa nekad nebija tikusies ar Kacas vecākiem, tomēr viņa bija sliktās domās par tiem.
"Viņi bija labi, kamēr viņa bija maza — viņiem pašiem bija seši bērni, visi vecāki par Kacu, tādējādi viņa uzauga idilliski lielā ģimenē. Bet, kad viņa sasniedza pusaudzes gadus, viņi visi bija pametuši mājas, tāpēc starp Kacu un vecākiem vairs nebija aizsargvaļņa un viņi ellīgi kašķējās. Vēlāk, kad viņa atklāti pateica, ka ir lesbiete, viņi vienkārši vairs nespēja sadzīvot. Vecāki ir pārliecināti katoļi, un viņi to uzskatīja tikai un vienīgi par grēku."
"Vai viņa joprojām sazinās ar viņiem?"
Demija iemalkoja vīnu. "Ne gluži. Ziemassvētku kartītes, apsveikuma kartītes dzimšanas dienās, vēsts par adreses maiņu. Tas arī viss."
"Drūmi."
"Hm."
"Kur stāv šķīvji? Ēdiens ir gatavs."
"Tātad tu uzskati, ka Kacas problēmas ar bērniem ir saistītas ar pašas adopciju?" Nīls vēlreiz atsāka šo tematu, kad viņi jau bija krietni pamielojušies ar ceptu vistu un dārzeņiem.
"Nu, ja tava miesīgā māte pamet tevi pāris mēnešu vecumā un vēlāk tavi audžuvecāki saka: "Mainies vai dodies prom", ir grūti nesākt domāt, ka vecāki ir kretīni."
"Bet viņa varbūt tāda nebūs." Nīls saprātīgi norādīja.
"Tomēr risks pastāv, vai ne?" \
"Labi, viņa var ļaut, lai tev ir bērni, un pati palikt kā tuvākais cilvēks."
"Tieši šādā stāvoklī bija viņas audžuvecāki — rūpēties par bērnu, kuru tie pieņēmuši, bet kurš ģenētiski nav viņu bērns." Demija īgni pabikstīja zaļā pipara gabaliņu un brīnījās, kādēļ viņa nejūt izsalkumu. "Un ir vēl kas."
Viņa juta Nīla skatienu, taču nepacēla acis no ēdiena. Tas, ko viņa grasījās teikt, mēnešiem ilgi bija plosījis viņas sirdi; viņai vajadzēja cita cilvēka acīm redzēt tā iespaidu.
"Man šķiet, ka viņa drīzāk vispār šķirsies no manis, nekā dalīs mani ar vēl kādu."
Demijas un Kacas simpātijas bija abpusējas un tūlītējas.
"Vai pazīstat mākslinieci?" jautāja slaida sieviete ar iesārti blondiem matiem, kura stāvēja blakus Demijai, kad viņas pētīja gleznu Ketrionas M. Kempbelas jaunajā izstādē.
"Nē, zinu tikai, ka viņa ir radījusi sensāciju un tiek nekavējoties izķerta," Demija atzinās.
"Ko jūs domājat par gleznām?" slaidā sieviete vaicāja savā iepriecinoši valdzinošajā Liverpūles izrunā.
"Man tīri labi patīk, taču es ne visai labi orientējos mūsdienu mākslā."
"Nav laika vai vēlēšanās?"
"Man šķiet, ka mazliet gan viens, gan otrs."
"Ja būtu vēlēšanās, atrastos arī laiks."
"Labi," sacīja Demija, kuru sāka kaitināt sievietes provokatīvā attieksme, "ja vēlaties dzirdēt taisnību, es uzskatu, ka mūsdienu māksla lielākoties ir plaģiāts. Kraut visādus atkritumus kaudzē, veidojot "skulptūru",— to prot pat bērnudārznieks, vai ieslēgt un izslēgt gaismu, kamēr tiek rādīta draņķīga videofilma. Es jūs lūdzu! Pati protu filmēt draņķīgus videogabalus, un gaisma manā vannas istabā nekad nav darbojusies nevainojami."
Blondīne vieglītēm piesita sev pie pakauša un skaļi iesmējās. "Jēziņ, kāpēc jūs vienkārši nepasakāt taisnību?"
"Piedodiet," Demija neatvainojās 110 sirds, juzdama, ka sievietes smiekli ļauj viņai nebūt nožēlas pilnai. "Es vienkārši strādāju jomā, kurā pastāvīgi trūkst naudas, un, kad redzu, ka cilvēkiem maksā lielu naudu par blēņām, kad citi burtiski mirst, jo mēs nesaņemam dotācijas, man sāk šķist, ka mūsu prioritātes kādā brīdī ir kļuvušas aplamas."
"Tātad jūs uzskatāt, ka valstij nevajag uzturēt māksliniekus."
"Nē."
"Vienkārši nē? Nekādā gadījumā?"
"Vienkārši nē. Nekādā gadījumā. Ja neviens nevēlas pirkt viņu radīto, tad tas acīmredzot nav gana labs."
"A, bet, ja vadāties pēc šādiem principiem, vai jūs nedomājat, ka, ja cilvēki vēlas pirkt viņu radīto, pat ja runa ir par zibošām spuldzēm un sliktu video, tad tas noteikti nozīmē, ka radītais ir labs? Vai gana labs?"
Demija pagriezās pret viņu un pasmaidīja. "Pati uzprasījos. Bet vai jūs nedomājat, ka ir jābūt kaut kam, pēc kā noteikt, vai tā ir īsta māksla vai nav?" viņa jautāja. "Proti, nopietni runājot, vai vispār jebkas var būt māksla?"
"Varbūt ar mākslu ir tāpat kā skaistumu — katram savs vērtējums."
"Ja kāds ko nosauc par mākslu, tad tā ir māksla?"
Blondīne paraustīja plecus. "Tas ir viedoklis."
"Vai tas ir jūsu viedoklis?"
Sieviete aizgriezās un palūkojās uz gleznu, pie kuras viņas stāvēja. "Es uzskatu, ka mākslas noteicošā īpašība ir kaislība," viņa vienkārši sacīja. "Ja tā ir tikai intelektuāla konstrukcija, tad, lai cik tehniski labi veidota, tā, manuprāt, nav māksla."
"Un, lai cik slikti radīta, bet, ja tā radīta ar kaislību, tad tā ir māksla?"
"Ja tā ir kaislība paust ideju, tad jā."
Demija blisināja acis, kad šīs svešinieces pārliecinošā definīcija ielauzās viņas līdz galam neizveidotajā viedoklī par mākslu un talantu vai vismaz par uztveri. "Tātad ko jūs domājat par šo?" Viņa pamāja uz gleznu pie sienas.
"Sakiet jūs. Jums ir stingri uzskati. Mani bezcerīgi kompromitē tas, ka esmu pārāk daudz iesaistīta mūsdienu mākslā."