Demija pētīja gleznu, mēģinot nepieļaut, lai kādas intelektuālas konstrukcijas ietekmētu viņas viedokli. Visumā viņai nepatika portreti, viņa deva priekšroku reakcijas brīvībai, ko sniedza abstraktās gleznas. Taču šis attēls tikpat maz līdzinājās pagājušo gadsimtu stīvajiem, pašapmierinātajiem galma portretiem vai bikli dumpīgajiem mūsdienu portretējumiem, kā bērna uzzīmēta māja līdzinās arhitekta rasējumiem.
Attēlotā sieviete, tukla pusmūža nēģeriete, bija uzgleznota pussēdus, viens no raženajiem pēcpuses apaļumiem bija novietots uz virtuves galda, kamēr viņa runāja pa tālruni, kura klausuli bija piespiedusi pie vaiga. Viņas neaizņemtā roka bija pacelta, kaut ko uzsverot, viņas seja laistījās priekā, bet platā mute bija iemūžināta izsaucienā.
Tas, ka šīs sievietes dzīvē lielu vietu aizņem saziņa, bija parādīts ar fonu: virtuves sienas skapīši, kuros juku jukām bija saliktas pastkartes, ledusskapis, uz kura pielīmētas piezīmju lapiņas, teksta magnētiņi un bērnu zīmējumi. Tālrunis un adrešu grāmata ar atliektiem lappušu stūriem, kas atvērta gulēja uz galda blakus viņai, un mobilais telefons, kas pāris collu tālāk bija iesprausts kontaktligzdā lādēties. Nekas, izņemot domas burbuli, kas būtu uzzīmēts virs sievietes teju apcirptās galvas un kurā būtu rakstīts "MAN PATĪK SARUNĀTIES", nevarēja vēl skaidrāk paust viņas sajūsmu par komunikāciju.
"Es domāju, ka glezna ir lieliska," viņa vienkārši sacīja. "Es labprāt iepazītos ar šo sievieti."
Slaidā blondīne pasmaidīja, ap viņas acīm izveidojās krunciņas, bet mutes kaktiņi nedaudz noslīdēja uz leju, itin kā apspiežot jautrību. "Varu iepazīstināt, ja vēlaties. Jūs saprastos. Arī Māršai ne visai patīk mūsdienu māksla."
Demija samiedza acis. "Jūs pazīstat viņu?"
"Jādomā gan, parasti es negleznoju pilnīgi svešus cilvēkus."
Turpmākajos gados Kaca bija tikusi tālāk par "sensācijas radīšanu" un kļuva par mākslinieci, kuru kāds laikraksta mākslas kritiķis nodēvēja par "mūsdienu britu portretu glezniecības glābēju". Viņu sāka augsti vērtēt, un vēl augstāka bija cena, ko noteica viņas darbs. Taču šie panākumi, Demija tagad kavējās pārdomās, nebija izgaisinājuši Kacas emocionālo nedrošību. Tie tikai bija paplašinājuši bezdibeni starp viņas cildināto, sekmīgo publisko personu un viņas saspīlēto, konfliktu nomākto personīgo realitāti.
Trīsdesmit viens
Solsterā, 1388. gada vasaras beigas
Lai gan kopš Tobija piedzimšanas Gvineta no sirds vēlējās, lai tēvs viņam kaut nedaudz pievērstu tēvišķu uzmanību, viņa atklāja, ka vīra piepešā, apsēstībai līdzīgā interese par bērnu ir nogurdinoša. Kā agrāk Gvineta bija gribējusi, lai Saimons patur dēlu rokās, tā tagad viņa nevēlējās atdot viņu pilnībā, un, lai gan Saimona cietsirdība ilgi raisīja viņā dusmas, viņai nebija jādalās ar Tobiju kā tagad. Viņa atklāja, ka, lai kāds būtu prieks, tas ir grūti. Viņai bija jākož sev mēlē ikreiz, kad Saimons neveikli aijāja bērnu vai rīkojās neizveicīgi un satraucoši.
Sākumā viņu dēls šķita izbrīnīts par Saimona piepešo uzmanību, bolīdams nepiesegto aci Gvinetas virzienā un činkstēdams pēc viņas. Tas plosīja Gvinetas sirdi: visi viņas aizsargāšanas instinkti, kas bija trīti un asināti trīsarpus viņas bērna dzīves gadus, prasīt prasīja izraut dēlu no Saimona rokām un paņemt pie sevis. Taču viņa zināja, ka nedrīkst. Viņa bija vēlējusies, lai Saimons atzītu viņu par savu dēlu, un tagad viņai bija pacietīgi jāgaida, kamēr viņš pieradīs pie Tobija.
Bet, ja viņa bija domājusi, ka, satuvinājies ar Tobiju un iepazinis viņa vajadzības, Saimons iemācīsies rīkoties tāpat kā viņa, Gvineta drīz vien saprata, ka tā nebūs vis. Jo Saimonam bija savi priekšstati par to, kā ar zēnu jāapietas un kā tas jāaudzina. Lai cik skarbi pagātnē viņš bija izteicis savus uzskatus par viņas izturēšanos pret Tobiju, šķita, ka tā viņš patiesi bija domājis, vadoties aiz nemiera par pārliekajām Gvinetas rūpēm.
"Kāpēc tu viņu tā nes?" kādu dienu Gvineta nespēja nociesties nepajautājusi, jo Saimons bija piespiedis zēnu pie gurna un rokas palicis zem viņa saliektajiem ceļiem, kad Tobijs mēģināja raudzīties pasaulē. "Viņš nespēj noturēt galvu, lai skatītos."
"Visu laiku ne," Saimons piekrita, "bet mēs abi esam atklājuši, ka tad, ja es viņu turu šādi, ar saliektām kājām, viņš spēj pievērst uzmanību tam, ko dara ar pleciem un galvu." Viņš pastiepa kaklu uz sāniem, lai palūkotos uz Tobiju, un bērns ar acīm redzamu piepūli pacēla galvu. Tajā brīdī Saimons pārsteidza Gvinetu, aši apliekot otru roku ap Tobija ķermeni, lai savaldītu viņa svaidīgās rokas. Viņi, tēvs un dēls, saskatījās, Tobija sejai nevaldāmi viebjoties, kad viņš mēģināja izrunāt skaņas, un tad Saimons viegli atlaida bērna rokas un uzlika plaukstu uz Tobija pieres, atbalstot to, lai galva atkal nekristu uz priekšu.
"Redzi, Gvinet," viņš sacīja, itin kā skaidrotu viņai kādu celtniecības principu. "Tā kā viņš nespēj vienlaikus kontrolēt visu ķermeni, tu viņu visu laiku nēsāji tā, ka viņam nevajadzēja kontrolēt nevienu ķermeņa daļu. Tāpēc viņš ir saglabājis šādu stāvokli…" Gvineta kodīja lūpu, taču klusēja, vērodama Tobiju. "Bet mums jāredz, vai viņš iemācīsies savaldīt vienu ķermeņa daļu, ja par pārējām būsim parūpējušies." Viņš apgrieza Tobiju otrādi un piespieda viņu ar muguru sev pie krūtīm. Viņš maigi atspieda zēna galvu pret savu ķermeni un tad novāca roku. "Saproti?" viņš vaicāja Gvinetai. "Es varu būt viņam rāmis."
Rāmis. Saimons joprojām nespēja skatīties uz Tobiju rāmī un, kad ņēma dēlu līdzi, nēsāja viņu rokās. Itin kā viņš nespētu atbrīvoties no pretīguma, ko viņam, pirmoreiz to ieraugot, izraisīja Gvinetas taisītais rīks.
Taču Gvineta stingri turējās pie sava, un, kad viņa devās uz koledžas būvlaukumu izmaksāt mūrniekiem algu par nedēļu, Tobijs vairs negulēja cisās viņai pie kājām, bet, ievietots rāmī, centīgi kustējās pa apmetni un staipīja rokas priekšmetu virzienā, kamēr acis šaudījās, sejai nevaldāmi šķoboties ekstātiskā priekā par šādu nebijušu brīvību. Sapratusi, ka viņš ar savām svaidīgajām rokām nespēj satvert priekšmetus, Gvineta bija piestiprinājusi rāmim divas mazas skavas, kas bija novietotas Tobijam priekšā. Skavu saturētas, viņa rokas vairs nesvaidījās un varēja sākt ilgo mācīšanos sniegties, satvert, turēt un grozīt priekšmetus, lai varētu tos apskatīt.
Nospriedis, ka dēlam jāredz labāk, Saimons atteicās no pārsēja, ar ko Gvineta bija aizsegusi Tobija vairāk šķielējošo aci, un uztaisīja ādas aizsegu ar siksniņu, kas precīzi iederējās acs dobumā un neslīdēja nost, kā mēdza notikt ar pārsēju.
"Izskatās, it kā viņam uz galvas būtu uzmesti autiņi," Saimons bija sūdzējies Gvinetai par apsēju. "Viņam vajag kaut ko labāku."
Un tā nu ar aizsegu uz acs un jaunām drēbēm, kuras Saimons bija lūdzis Gvinetai pašūt, lai apslēptu viņa vājo, kārno ķermeni, tēvs nēsāja Tobiju uz būvlaukumu un pirmoreiz atklāti atzina dēla eksistenci.
Gvineta zināja, cik smagi Saimonam ir uzcelt Tobiju uz gurna un staigāt ar viņu citu mūrnieku vidū. Viņa zināja, cik ļoti viņš ienīdīs līdzjūtību, bailes un māņticīgo zīmi, ar ko atvaira ļauno aci. Viņa zināja, cik grūti viņam ir staigāt ar kroplo dēlu uz rokām to vīru vidū, kuriem pašu pieaugušie dēli ir viņu mācekļi.
Un tomēr Saimons to darīja. Vai nu nožēlodams grēkus vai piepeši un novēloti iemīlēdams bērnu, Saimons negaidot kļuva par tēvu savam dēlam, kā nebija noticis, kad Tobijs piedzima. Un šķita, ka atrašanās pasaulē, kur ir tēvs, Tobijam palīdz tā, kā mātes aizsargājošā mīlestība un rūpes nespēja līdzēt.