"Neesmu pārliecināts, ka viņš ir gatavs pielikt visas pūles Tobijas labā, tāpēc neuzticos viņam," direktors atzina. "Manuprāt, viņš jau iztēlojas, ka kļūs par apvienotās koledžas dekānu. Par NKD dekānu…" Pēdējos divus vārdus izrunājot, viņa balss pieklusa tiktāl, ka Demija nespēja noteikt, vai teiktais ir iznīcinošs vai izmisuma pilns.
Ne jau tikai tas, ka Nortrops izvēlējās apvienošanos ar Nortgeitu, bija iemesls Demijas sliktajām attiecībām ar viņu — naidīgums bija uzliesmojis jau intervijas laikā, kad Demija kandidēja uz mārketinga vadītājas amatu.
"Jūsu iepriekšējos darbos, šķiet, lielāks uzsvars bijis uz naudas vākšanu, nevis uz mārketingu," viņš atzīmēja pēc tam, kad Demija bija iepazīstinājusi ar Kaintona un Deikra koledžas mārketingu divdesmit pirmajā gadsimtā. "Kā, jūsuprāt, naudas vākšana bezpajumtniekiem palīdzēs jums saglabāt mūsu koledžai vietu starp labākajām mācību iestādēm pasaules tirgū?"
"Visefektīvākais mārketinga līdzeklis vienmēr ir bijuši mutvārdi — lūk, tieši to mutvārdu reklāmas mārketings cenšas izplatīt globālajā ciematā," viņa atbildēja, pāriedama uz viņa izvēlēto starptautisko lauciņu. "Un mutvārdi vislabāk iedarbojas, kad ir radīts patiesi spēcīgs zīmols un kopiena, kas identificējas ar šo zīmolu. Es vēlētos identificēt ieinteresētās puses ar Tobijas zīmolu" (viņa pamanīja, ka tiek pārmīti vairāki skatieni, kad viņa apzināti lietoja zinātāju nosaukumu) "un attīstīt viņos sajūtu par identificēšanos ar to. Tad mārketinga darbs jau pa daļai ir paveikts, un atliek līdzekļu vākšana. Tie, kas identificēsies ar kopienu, atbalstīs to. Mums nepieciešama uzticība zīmolam. Jo vairāk spēsim pārliecināt cilvēkus par viņu piederību un nozīmību, jo lojālāki viņi būs."
"Teorētiski tas izklausās ļoti jauki, bet praktiski, manuprāt, jūs varat atklāt, ka mums neizdosies iegūt naudu — ka uzticība zīmolam izsīks pēc mūsu aicinājuma…"
"Ā, nu, atvainojiet, ka pārtraucu, lūk, kur, manuprāt, ir atšķirība starp uzticības veidošanu un vienreizēju naudas diedelēšanu no cilvēkiem. Uzticības būtība ir dot un saņemt. Cik esmu iepazinusies ar jūsu aicinājumu, vienīgais, ko saņēma ziedotāji, bija pieminēšana koledžas žurnālā. Tā ir grūti iegūt ziedotājus. Man nepatīk kritizēt kolēģus profesionāļus, taču uzskatu, ka jūsu konsultanti līdzekļu piesaistes jautājumos ir pamatīgi pievīluši jūs." īso klusuma brīdi, kura laikā tika pārmīti skatieni, ātri nomaskēja cita intervētāja jautājums; Demija tikai vēlāk uzzināja, ka konsultantu nav bijis. Koledžas aicinājumu bija koordinējis Čārlzs Nortrops.
Pirmajā Glābšanas komitejas sēdē Nortrops jau teju pašā sākumā uzbruka Demijai. Tik tikko bija pabeigtas ievadrunas, kad viņš izteica iebildumus par darba kārtību.
"Runājot par komitejas sastāvu, direktor," viņš sacīja, itin kā viņu garlaikotu pats fakts, ka viņam jānorāda uz acīm redzamu lietu. "Vai Milleres kundzes dalība komitejā patiešām ir nepieciešama? Vai tad viņa jau nav īstenojusi visas savas idejas, būdama koledžas mārketinga vadītāja? Manuprāt, kamēr Milleres kundze nopūlas vaiga sviedros savā kabinetā, šai komitejai jāieņem pavisam atšķirīga pieeja. Varbūt mums vajadzētu nobalsot par komitejas sastāvu?"
Tie, kas nebija pieraduši strādāt ar Nortropu kā vienlīdzīgi, ieskatījās piezīmju grāmatiņās un vairījās saskatīties. Dekāna disciplinārā reputācija bija kā pašaizsardzības ceļa rullis — ļaundarus, kas bija gatavi pazemīgi nožēlot izdarīto, uzskatīja par gudriem.
Komitejas mācībspēki saskatījās un izmisīgi nobolīja acis.
Demiju, kas grasījās sparīgi aizstāvēties ar faktiem un skaitļiem par sava darba līdzšinējo "vaiga sviedru" panākumiem, apsteidza Edmunds Noriss.
"Čārlz, ikviens, kas sēž pie šā galda, ir manis personīgi aicināts. Šī nav oficiāli veidota komiteja saskaņā ar koledžas konstitūciju. To var izformēt, paplašināt vai samazināt pēc manas gribas." Krunciņās ap Norisa acīm pavīdēja smaidiņš, taču lūpas palika nekustīgas. "Ja domājat, ka nespēsiet sekmīgi sastrādāties ar Demiju un viņas pieeju, jums ir brīv atteikt savus pakalpojumus. Personīgi mani skumdinātu, ja tā notiktu, jo uzskatu, ka jūsu abu dažādie ieguldījumi būtu vērtīgi, taču, lūdzu, nejūtieties spiests palikt, ja jūtaties neērti."
Nortrops, kas sēdēja galda galā pretī Norisam, paskatījās uz viņu. Norisa skatiens deva mājienu, ka viņš gaida Nortropa atbildi.
"Skaidrs. Tātad apakššķira nonākusi pārlieku privileģētā stāvoklī."
Trīsdesmit trīs
Solsterā, 1389. gada vasara
Tā gada vasara izrādījās tikpat nepastāvīga kā daudzas pirms tās, un mākoņainās dienās bieži vien sāka līt. Celtniecība atkal un atkal tika atlikta, lai nenoskalotu apmetumu un akmeņos neuzsāktos mitrums, kā dēļ tie kļūtu neizturīgi.
Šādu nemitīgu traucējumu dēļ Saimona pacietība bija teju izsīkusi, un mūrnieki sāka vairīties no viņa.
Apmetnes nojumē bija sagatavots un novietots liels daudzums akmeņu būvniecībai, bet akmeņu licēji, lietus kavēti, nevarēja ķerties pie precīzi apkalto un atzīmēto bluķu kaudzēm, kas katru dienu auga augumā. Būdami nelabā omā, jo darbs nebija uzticams un tika maksāta tikai puse algas, kā bija panākta vienošanās par dienām, kad tika strādāts mazāk par četrām stundām, akmeņu licēji nesaprata iemeslu, kādēļ viņi nedrīkst darīt akmeņkaļa darbu. Daži saskaņā ar brīvmūrniecības noteikumiem, kas bija sastādīti iepriekšējā vasarā, mēģināja atrast meistarus, kas atzīs viņu iemaņas un pieņems uz dienas darbu, taču viņiem nesekmējās, jo akmeņkaļi uzskatīja, ka ir visprasmīgākie no amatniekiem.
Sāka pieaugt aizvainojums, ko Saimons, pats būdams izmisis, nespēja nomierināt. Vairākas dienas tika lietas asinis piepešā vardarbībā, kad aizvainojuma izraisītās dusmas bija pārāk sakāpinātas, un akmeņu licēji sāka nemitīgi aizplūst uz karaļa būvlaukumiem, kur tie atklāja, ka meistaru standarti nav tik prasīgi, jo neapstrādātu akmeņu pils mūri ir pavisam citāda radība nekā gluds, kalts apmetums.
Tad — kad šķita, ka brīnums ir noticis un beidzot ir pienākusi skaista, saulaina diena, — Saimons, Tobiju nesdams uz gurna, izgāja no apmetnes, lai satiktos ar diviem mēra ierēdņiem.
"Labdien, kungi."
Viņi atņēma sveicienu, viens no viņiem bija tievs, izstīdzējis pusmūža vīrietis, kurš raudzījās apkārt kā kantora darbinieks, kas pēta inventāru, bet otrs — jaunāks un izskatīgāks — ļoti cieši vērās Saimonā. Viņa kā cilvēka, kuram neparedzami mēdz uznākt dusmas, reputācija bija izplatījusies tālāk par būvlaukumu.
"Tātad?" Saimons mudināja, pārvirzīdams Tobija svaru un automātiski pieturēdams dēla patvaļīgās rokas. Abu vīriešu skatieni neviļus pievērsās bērna vaibstīgajai sejai, un Saimons juta, ka uznāk ierastais aizkaitinājums, kā dēļ rodas vēlme aizklāt Tobija seju, likt viņam nešķobīties, būt mierīgam. Viņš to apvaldīja un asi ieteicās: "Man jāstrādā, es nevaru tā vienkārši stāvēt. Ko jūs vēlaties?"
"Ir iestājies jauks laiks," pamudināts ierunājās jaunākais vīrietis, "šonedēļ, kamēr tas pieturēsies, jānovāc raža." Viņš sastomījās un apklusa.
Saimona acis mazliet sašaurinājās, kad viņš paskatījās uz vīriešiem. "Kāds man sakars ar ražu?"
Vīrietis ar pētīgo skatienu pārtrauca raudzīties apkārt un ieskatījās acīs Saimonam. "Visiem strādniekiem un mācekļiem ir pieprasīts likt pie malas savu arodu un doties novākt ražu."
Matiņi uz Saimona skausta sāka durstīt kā mazas adatiņas. "Kurš to pieprasījis?" viņš vaicāja, acis pievērsis vīrieša dzeltenīgajai, bakurētainajai sejai.