"Mērs…"
"Tas ir parlamenta likums," ātri pārtrauca jaunākais vīrietis, "ko mērs nedrīkst nepiemērot."
"Tad viņš to var piemērot," Saimons noraidīja viņus aizgriezdamies, "amatniekiem, kuri nav atkarīgi no laika apstākļiem. Man šī saule ir tikpat nepieciešama kā ražai. Ejiet pārliecināt audējus un ādmiņus — vai kalējus, lai viņi vienreiz mūžā dabū tulznas uz rokām."
Ierēdņi, spiesti sekot viņam, ļoti aizdomīgi izvēlējās ceļu pa kaļķiem piebārstīto būvlaukumu, itin kā viņu kurpes varētu sabojāties, ja viņi neuzmanīgi spers soļus.
"Jāierodas visiem strādniekiem un mācekļiem," jaunākais vīrietis iebilda Saimonam aiz muguras. "Mēs nevaram izvēlēties. Jāiet visiem."
"Šodien ne." Pēc Saimona balss varēja spriest, ka vairāk vārdu nebūs, lai gan viņš nepagriezās pret viņiem. "Šodien man jābūvē, un man vajag visus manus vīrus."
Pirms dienas vidus, veicot ceļojumu, kāds tikai vēstīm ir pa spēkam, koledžas būvlaukumā bija kļuvis zināms, ka Saimona strādniekiem un mācekļiem ir pavēlēts nolikt instrumentus un ņemt rokās sirpjus, bet pārējiem Solsteras mūrniekiem ne. Mūrnieki karaļa darbā strādāja kā parasti, savukārt attiecībā uz tiem, kas strādāja klosterī, acīmredzot sprieda — vismaz bīskaps un priors —, ka viņus neskar pilsētas noteikumi.
Saimons, bezmēra saniknots, devās gan uz klosteri, gan uz pils strādnieku apmetni, pieprasīdams abu būvlaukumu meistariem nosūtīt savus izvēlētos pārstāvjus uz mūrnieku padomes sanāksmi.
"Brige izdomāja, ka jābūt mūrnieku padomei," caur sakostiem zobiem norādīja Saimons, kad Henrijs Eklends stāvēja un nedeva padomu, kas bija mēles galā. "Tagad palūkosim, kā viņam patiks, ja mūsu viedokli aizstāvēs visi mūrnieki. Viņš nepanāks, ka mani mūrnieki novāc ražu viņa labā."
Henrijs, kurš bija vērojis, kā nepacietība un vilšanās vasaras laikā bija novedusi Saimonu līdz galējai nesavaldībai, saprata, kā viņš jūtas. Saimons tik ilgi bija gaidījis iespēju turpināt darbu, ka tagad to, ka atkal jāpieredz kārtējā būvniecības atlikšana, viņa spēkos vairs nebija izturēt. Lietus nebija viņa varā, taču neatraidāma mēra pavēle Saimona pārziņā esošajiem mūrniekiem nolikt malā instrumentus, kuru izmantošanu viņi bija gaidījuši nedēļām ilgi, un strādāt kādas kopīgas lietas labā bija par daudz. Taču Henrijs baidījās par Saimona aicinājumu saviem biedriem mūrniekiem. Jo Saimonu uzskatīja par neveiksminieku, un neviens mūrnieks nevēlējās labprātīgi uzkraut sev nelaimi.
Sanāksme bija paredzēta tās dienas vakarā, un Saimons, nevēlēdamies iesaistīt mēru, bija uzstājis, ka tai jānotiek koledžas strādnieku apmetnē. Bet, kad klostera zvans iezvanīja vakara dievkalpojumu, ieradās tikai viens no mēra ierēdņiem, kas bija atnākuši pie Saimona dienas pirmajā pusē.
"Jūs tiekat aicināts uz ģildes namu," viņš sacīja, ļauna prieka pilnā vīpsnā atklādams muti ar bojātiem zobiem. "Šis ir strīds par pilsētas noteikumiem, nevis par jūsu amatu…"
"Tā saka Brige," rūgti teica Saimons, saprazdams, kā ļāvis mēram apvest sevi ap stūri.
"Jūs nedrīkstat nostāties pret viņu, mūrniekmeistar," ierēdnis deva padomu, kad pagriezās, lai pavadītu Saimonu uz ģildes namu. "Daudzi ir mēģinājuši. Un visi ir cietuši neveiksmi."
Klusējot Saimons pagāja viņam garām un cēliem soļiem vienatnē ar savām dusmām soļoja uz ģildes namu.
Nikolass Brige, izteicis savu viedokli, pārnesdams sanāksmes vietu no Saimona valstības uz savējo, jau sākumā bija gatavs ieņemt samierniecisku nostāju. Viņš nemēģināja iejaukties, ļaujot Hjū no Lūisas — kurš Saimona prombūtnes laikā pērnajā vasarā bija iecelts par mūrnieku priekšsēdētāju — sākt sēdi. Nepaskatījies uz Saimonu, klostera mūrniekmeistars sāka runāt.
"Mēs esam sanākuši, lai uzklausītu lietu, kuru vēlas apspriest Saimons no Kaintonas, Ričarda Deikra mūrniekmeistars. Viņš lūdz atsaukt viņa strādnieku un mācekļu pieprasīšanu ražas novākšanai."
Par atbildi sekoja galvas mājieni un dažādi "jā", kuros jautās atšķirīgu pakāpju entuziasms, un Saimons pārlaida skatienu pilsētas mūrniekiem. Tie, kas bija no koledžas strādnieku apmetnes — Edvīns Gors, ilgstošs būvlaukuma priekšstrādnieks un meistarīgs amatnieks, un Alfrēds Moge, gados jaunāks vīrietis, kurš, tāpat kā Saimons, bija prasmīgs tēlnieks —, apņēmīgi atbalstīja Saimonu. Viņi sēdēja, pievērsuši skatienu viņam, un gaidīja, kad viņš sāks runāt. Neviens cits mūrnieks zālē nebija tik dedzīgs.
Šķita, ka pat Henrijs, jaunākais no klātesošajiem mūrniekmeistariem un viens no nedaudzajiem, kurš uzdrīkstējās ieskatīties acis Saimonam, nejūtas pilnīgi ērti.
"Situācija ir pavisam vienkārša," bez aplinkiem ierunājās Saimons. "Mērs pieprasa visiem strādniekiem un mācekļiem likt pie malas savu arodu un kļūt par ražas novācējiem. Bet, ja to nedara karaļa mūrnieki un klostera mūrnieki, sakiet man — kāpēc tas jādara maniem mūrniekiem?"
Ričards Oldmens, karaļa cietokšņa priekšnieks Solsterā, piecēlās kā saguris: "Mēs esam atbrīvoti no tā, jo mums jāsteidzas," viņš sacīja. "Nav jēgas novākt ražu, lai visu ziemu pabarotu cilvēkus, ja mēs nespēsim aizsargāties no frančiem uzbrukuma gadījumā. Mūri un dienvidu vārti jāpabeidz iespējami ātri." Viņš apklusa un ieskatījās Saimonam acīs. "Es esmu karaļa darbu uzraugs Solsterā, un man ir piešķirta rīcības brīvība. Karalis man uzticas, ka pieņemšu gudrus lēmumus," viņš joprojām skatījās uz Saimonu, "un es esmu nolēmis būvēt, kamēr nelīst. Man nekas nav pret jums, Saimon no Kaintonas, taču pirmām kārtām esmu uzticīgs karalim."
Karalis. Lai gan Saimons bija pievērsis acis Ričardam Oldmenam, kurš apsēdās, tomēr iztēlē viņš redzēja jaunā karaļa vectēva seju. Seju ar pārplīsušiem zemādas asinsvadiem. Seju, kas liedza viņam veikt karaļa pasūtītus darbus. Mūrnieki itin žigli pamanīja cita mūrnieka paaugstināšanu, un tenkas noteikti bija sagudrojušas duci iemeslu, kādēļ viņam nav karaļa aizbildniecības. Ričards Oldmens itin mierīgi varēja viņam — un visiem pārējiem — to atgādināt.
"Ļoti labi," Saimons piecēlās kājās un pagriezās pret Hjū no Lūisas. "Bet klosterī taču nav tik steidzīgu darbu, vai ne? Ja mani mūrnieki vairāk ir nepieciešami uz laukiem nekā būvlaukumā, kāpēc lai tas neattiektos arī uz jūsējiem?"
Hjū no Lūisas pierausās kājās, līdzinādamies kaķim, kas mielojies ar nozagtu zivi. "Klostera mūrnieki nav pakļauti parlamenta likumiem, kas saistīti ar darbu…" viņš ierunājās, bet Saimons saniknots viņu pārtrauca.
"Jūs taču nevarat iebilst, ka pilsētas ģildes noteikumi nav spēkā klostera sienās."
"To es netiku teicis," pašapmierināti sacīja klostera mūrnieks. "Mēs esam atbrīvoti ar karaļa atļauju."
Viņš atsprādzēja lielu kabatas portfeli, kas karājās pie jostas, un izvilka nelielu pergamenta vīstokli. Neatvēris viņš to pavicināja Saimona virzienā. "Karalis ļoti vēlas, lai joms tiktu pabeigts iespējami drīz." Saimons sajuta vīrieša triumfu, kad viņš izdarīja liktenīgo dūrienu. "Viņa augstība bija apmierināts, ka spēj piešķirt mūsu bīskapam īpašu atbrīvošanu, lai pasteidzinātu celtniecību."
Koplijs. Saimons iekšēji novaidējās. Šis parlamenta likums bija izsludināts pirms gada, un Koplijs acīmredzot bija paredzējis darbu kavēšanu un atlikšanu. Jaunā karaļa mākslas mīlestība bija plaši zināma, tāpat kā viņa bērnišķīgais garīgums; Ričardam būs šķitis, ka viņš parāda Koplijam pelnītu labvēlību.
"Tātad," Saimons noguris piecēlās, lai izdarītu pēdējo uzbrukumu nenovēršamajam, "jūs abi aizbildināties ar īpašu nepieciešamību steigties. Viens, lai pasteidzinātu aizsardzību, otrs, lai pasteidzinātu skaistumu." Viņš pārlaida skatienu biedriem meistariem: tikai Henrijs un viņa paša mūrnieki ieskatījās viņam acīs. "Vai ar mūsu mūrniekiem jāapietas citādi tikai tāpēc, ka mūsu patrons nav karalis? Vai jūs mierīgi izturaties pret to, ka jūsu strādnieki un mācekļi paliek pilsētā un steidzina darbus, kamēr nelīst, turpretī manējiem jāņem sirpji un jānovāc raža, atstājot darbus nedarītus, jo trūkst darbaroku?"