Saimons novērsās no celtniecības darbiem un izbrauca ar pirkstiem caur matiem, kurus arī neklāja cepure. Tie varbūt vairs nav tik biezi un skaisti kā
Hjū 110 Lūisas, viņš pieķēra sevi domājam, taču vēl neesmu vecs vīrs, un, ja man būs iespēja, es uzcelšu kaut ko tādu, kas pārspēs šo baznīcas jomu.
Saticis Ričardu Deikru, Saimons saprata, kādēļ Henrijs Eklends tik dedzīgi pierunāja Saimonu, ka viņam jābūvē Deikram koledža. Henrijs tā arī nebija atmetis savu ubagzēna godbijību pret bagātajiem un dižciltīgajiem.
Aptuveni pus plaukstas tiesu garāks par Saimonu, Deikrs bija vīrietis ar olīvkrāsas seju un elegantām, pieklājīgām manierēm, kas norādīja — vismaz Saimonam —, ka viņš ir no dienvidiem, kur jūras ūdens, kā zināms, ir silti zilā krāsā kā Vidusjūrā, nevis vēsi pelēks kā dzimtajā pusē.
Taču Deikra apģērbs bija no lieliska angļu auduma, un, lai gan smalki piegriezts, tas bija apģērbs praktiskam cilvēkam, kuram nepatīk doties darba darīšanās galma tērpā, kuru jābaidās nosmērēt.
Parūpējies, lai viesis ir apsēdies un pacienāts ar vīnu un kūkām, Deikrs sāka tiešu valodu.
"Jūsu rasējumi mani pārsteidza, Kaintona kungs. Es zinu no Henrija Eklenda, ka jūs esat ilgi gaidījis, kad varēsiet uzbūvēt kaut ko nozīmīgu, taču pat Henrijs — kurš jūs sauc par vienu no labākajiem mūrniekiem Anglijā —, pat viņš nesagatavoja mani tam, ko redzēju jūsu rasējumos."
Piepeši viņš apklusa. Kamēr slavēja Saimonu, viņš bija novietojis elkoni uz krēsla paroča, bet zodu atspiedis pret dūri. Viņa acis, kā Saimons pamanīja, bija neparasti tumšzilas, gluži neatbilstošas viņa dienvidnieciska- jai sejas krāsai.
"Kur esat ceļojis un redzējis šādas ēkas?"
"Neesmu bijis ārpus Anglijas," Saimons lēni ierunājās.
Deikrs pacēla tumšu uzaci. "Tad jūs esat vēl neparastāks cilvēks, nekā Henrijs bija gatavs jūs raksturot. Visi angļu mūrnieki, kurus jelkad esmu pazinis, ir apmierinājušies ar to, ka izdarījuši kaut ko mazliet citādāk, nekā darīts iepriekš."
"Tāpēc jau mēs izgatavojam lietas," Saimons sacīja bez aplinkiem. "Ceļot ēkas, nevar atļauties kaut ko pārlieku atšķirīgu — tās var sabrukt. Jābūvē tā, kā ir celts agrāk."
"Bet jūsu rasējumi," Deikrs no grīdas blakus krēslam paņēma papīra sloksnes un pamāja ar tām Saimonam, kurš pazina savu darbu, "tie noteikti neievēro šo principu — tie ir pilnīgi jauni."
"Nē. Tajos ir jaunā veidā izmantoti vecie paņēmieni…"
"Bet šī astoņstūru ēka?"
"Vai esat bijis Iii, Deikra kungs? Vai esat redzējis katedrāles baznīcas astoņstūru stikla torni?"
Deikrs pakratīja galvu, un Saimonam bija jāatgādina sev, ka amatbrāļi var neievērot amatnieka brīnumdarbu.
"Te nav nekā jauna, izņemot lietojumu, kādā salikti visi elementi," viņš piesardzīgi sacīja.
Deikrs viņu caururbjoši nopētīja. Saimons juta, ka tiek spiests pateikt vairāk, paust kādu paziņojumu. Viņš klusēja.
"Eklenda kungs apgalvo, ka jūsu spējām nav dots plašs vēriens," Deikrs pēkšņi sacīja. "Kāpēc jūs visus šos gadus atteicāties no karaļa pasūtītiem darbiem, Kaintona kungs? jūs taču savulaik bijāt karaļa mūrnieks, vai ne?"
fa viņš bija gaidījis izvairīšanos un aizvainojumu, tad Deikrs vīlās; šo runu Saimons bija sagatavojis.
"Es esmu neatkarīgs meistars, Deikra kungs, jautājumā par to, kā jābūvē ēka, es nevienam neklanos, pat savam patronam ne. Pēc tam, kad viņš ir redzējis manus rasējumus un uzticējis darbu, viņam jāļauj man vaļu strādāt. Pat ja viņš ir karalis."
"Bet jūsu tēvam bija tāds pats viedoklis, vai ne, un tādēļ jums abiem tika liegts karaļa mūrnieka tituls? Un tas bija agrākā, nevis tagadējā karaļa laikā?"
Saimons sakoda zobus, juzdams, ka seja zem bārdas pietvīkst no kauna. Tātad Deikrs rotaļāsies ar viņu kā kaķis ar peli. Ja viņš jau ir dzirdējis šo stāstu no Henrija, kālab atkal ar to uzmākties?
"Mans tēvs tika sodīts par to, ka neprata uzvesties kā džentlmenis," viņš atklāti paskaidroja. "Viņš nezināja, ka tad, ja karalis pauž viedokli, ka ēka jāceļ saskaņā ar viņa untumaino gribu, nevis ievērojot principus, lai tā nesabruktu, celtniekam jāsaka: "Lieliski, jūsu augstība!" un, tiklīdz karalis ir aizgājis, jāturpina darbs kā iepriekš. Mans tēvs viņam laipni paskaidroja, kāpēc nav iespējams būvēt ēku tā, kā karalis ierosināja."
"Pēc kā karalis vēlējās uzzināt vēl kāda viedokli un jautāja jums?"
jajūs zināt, kāpēc vaicājat?
"Jā."
"Un jūs bijāt vienisprātis ar tēvu?"
"Jā."
"Kāpēc?"
Saimons ar raupjajiem pirkstiem paberzēja seju, atbrīvodamies no neierasti piesardzīgās sejas izteiksmes.
Viņš atminējās šo ainu, kuras sīkumi bija dzīvi iegūluši atmiņā jau divdesmit gadu: strīdīgo ēku, torņu kontūras, kas viņam tik dārgi maksāja, ieplīsušie asinsvadi vecā karaļa tumšsarkanajā sejā, kad viņš stāvēja, lai tiktu apmācīts celtniecības paņēmienos. Saimons juta, ka viņā karsti un neganti mutuļo asinis un dusmās trīc rokas, kas turēja vīna kausu. Divdesmit gadu ir ilgs laiks cilvēka mūžā, taču tikai acumirklis, ja vērtē pēc viņa ceļa pretī piedošanai.
Kāpēc?
Tāpēc, ka karaļa vienkāršais jautājums viņam — "Vai arī jūs tā domājat?" — vienlaikus bija pavēle: "Uzņemies kaunu atzīt manu labojumu vai riskē iemantot karaļa nelabvēlību." Saimons bija tēva māceklis un līdzstrādnieks; tajā brīdī viņš bija meistara biedrs, bet pirmām kārtām viņš bija viņa dēls. Neviens cilvēks nedrīkst likt dēlam atteikties no uzticības tēvam.
"Jā, ari es tā domāju."
Ja viņš būtu bijis samierinošāks, mazliet mīkstinājis savu nepakļaušanos ar "jūsu augstība" un "man ļoti žēl", viss varēja būt citādi. Ja viņš nebūtu pārdroši skatījies karalim acīm, stāvot plecu pie pleca ar tēvu, vai viņš būtu lūgts projektēt karalim, vai viņš būtu saņēmis atļauju izmantot zināšanu un iztēles salikumu, kas bija radījis skices, kuras vēl nesen bija izmētātas uz viņa rakstāmgalda strādnieku apmetnē?
Prāts atmeta tik nevajadzīgus jautājumus. Lai cik ļoti viņš divdesmit un vairāk gadu bija sūkstījies par sev uzspiesto nenozīmību, viņš nenožēloja, ka palika uzticīgs tēvam.
Saimons domās novērsās no nelaiķa karaļa un ieskatījās acīs Deikram. "Ja patrons manam tēvam būtu bijis jebkurš cits cilvēks," Saimons lēni sacīja, "viņš vienkārši būtu pateicis viņam, ka tas, ko viņš ierosina, nav iespējams. Bet karalim viņš veltīja laiku un izskaidroja, kādēļ tas nav iespējams, izstāstīja viņam dažus aroda smalkumus." Viņš mazliet pasvārstījās. "Karalis nesaprata, kādu laipnību mans tēvs viņam izrādīja."
"Karaļiem jau no bērnības māca sagaidīt laipnību no visiem," Deikrs saudzīgi teica. "Karaļa audzināšana, iespējams, nebija piemērota, lai viņš saprastos ar mūrniekmeistariem. Jo jūsu aroda vīri — jūs, celtniekmeistari, ingenia- teurs" — viņš to izrunāja pa franču modei — "jūs ticat sev bez mēra, vai ne?" Viņa tonis bija laipns, taču acīs zem tumšajām uzacīm bija asa izteiksme.
Apmaldījies Deikra motīvu labirintā, Saimons nosprieda, ka smalku izteikšanos atstās vīndara ziņā. "Dažs teiks, ka mūsu amats dara mūs lepnus," viņš atzina, "bet vai tad jūsu arods nesniedz jums lepnumu?"
Deikrs pasmaidīja, itin kā priecātos, ka Saimons guvis virsroku ar šo pretjautājumu, un mazliet paliecās uz priekšu, atbalstījies uz izstrādātā krēsla paroča. Gvineta, Saimons nodomāja, zobotos par šādu izsmalcināti sarežģītu sarunu.
"Jā, Kaintona kungs, bet es, iespējams, negrieztu savu lepno plecu pret cilvēka seju, kā jūs to varētu darīt. Cilvēki nevar celt ēkas bez mūrniekmeistariem. Ja mēs vēlamies, lai tiktu uzceltas ēkas, kas kalpos mūsu mērķiem, mums jāpieņem jūs darbā uz jūsu noteikumiem. Noteikumiem," viņš turpināja, "kas pauž: "Ņemiet mani, kāds esmu, vai atsakieties, es nepiekāpšos, lai labpatiktu jums."" Viņš apklusa. "Vai jūs piekāpjaties, lai labpatiktu, Saimon no Kaintonas?"