Kā sapratīsiet no šīs pārsūtītās vēstules, kādam, šķiet, ir pieejams Jūsu abonentu saraksts.
Es pieļauju, ka tajā minētie apgalvojumi nav patiesi un ka fotogrāfija vēstules pielikumā ir vai nu digitāls viltojums, vai nevainīgāka, nekā rakstītājs liek domāt?
Starp citu, es mēģināju atbildēt uz oriģinālās vēstules elektroniskā pasta adresi, taču manu vēstuli vienkārši atsūtīja atpakaļ. Tā acīmredzot bija adrese, kas radīta tikai tālab, lai nosūtītu vēstuli un tūlīt to dzēstu. Kā Jūs domājat, vai tas ir policijas veikums?
Jūsu Pīters.
Fotogrāfijā, kas bija pievienota pārsūtītās vēstules tekstam, bija redzams, ka Edmunds Noriss spiež roku Demijai nepazīstamam vīrietim. Nobažījusies gan par Pītera vēstules toni, gan saturu, viņa pārlaida acis elektroniskajai vēstulei.
Nesen Jūs, tāpat kā daudzi citi Kaintona un Deikra koledžas absolventi, būsiet saņēmuši elektronisku vēstuli ar aicinājumu ziedot "No, Par un Ar" kampaņai. Kā kļūs skaidrs, lai gan kampaņas sākotnējais mērķis ir atbalstīt Gadskārtas skrējiena komandu, "No, Par un Ar" īstenībā ir aicinājums atbrīvot koledžu no nodokļu maksāšanas.
Pirms apsverat, vai dot naudu tam, ko, iespējams, uzskatīsiet par vērtīgu lietu, lūdzu, pāris mirkļu apdomājiet faktus par Kaintona un Deikra koledžas finansēm.
Pirmkārt: šķiet, ir vērts sīki izpētīt konkursu līguma noslēgšanai par kopmītņu korpusa būvniecību, kuras dēļ koledža teju bankrotēja. Veiksmi- gais uzņēmums bija Smith and Covvper — interesanta izvēle, ņemot vērā, ka šī firma nekad nebija veikusi tāda apjoma celtniecību. Jāatzīmē, ka starp šo uzņēmumu un koledžu pastāv ilga sadarbība — Smith and Covvper ir īstenojusi daudzus mazākus projektus Kaintona un Deikra koledžai — taču tas, šķiet, bija vājš attaisnojums, lai uzņemtos risku, kam bija tik katastrofālas sekas. Vai loģiskāk nebūtu bijis izvēlēties būv- niekus, kas saistīti ar nolīgtajiem arhitektiem, kā notiek parasti?
Tas rosina jautājumus vismaz par doktora Edmunda Norisa, koledžas direktora, saprātīgumu.
Otrkārt: Demija Milleres jaunkundze, jaunā Kaintonas un Deikra koledžas mārketinga vadītāja, ir izteikusi viedokli, ka koledžas nesenā kampaņa — kuras mērķis bija atrast finansējumu iepriekšminēto kopmītņu celtniecībai — tika nekompetenti vadīta. Tā kā viņas postenis ir pakļauts visām tām koledžas slavenībām, kuras pārraudzīja agrāko kampaņu, ir grūti paredzēt, kā līdzšinējai kampaņai "No, Par un Ar" var klāties labāk. Iespējams, arī šīs kampaņas rezultātā būs līdzekļu pārtēriņš, kura sekas būs vēl lielākas finansiālās grūtības.
Treškārt: pirms Ziemassvētkiem, kad koledža meklēja zemes dāvinājuma aktus vai dokumentus, lai būvuzņēmējiem varētu pārdot apdzīvotos zemes gabalus, tika atrasti viduslaiku dokumenti. Šie dokumenti — ieskaitot tādu retumu kā "pierādījumu par vecumu" un citus nekonkretizētus papīrus — tika atrasti Kaintona un Deikra koledžas statujā, kur tie glabājās kopā ar viduslaiku mūrnieka instrumentu komplektu.
Bez valdes apstiprinājuma un bez visu pārējo koledžas locekļu ziņas Edmunds Noriss slepenā darījumā ir pārdevis šos unikālos koledžas materiālās kultūras pieminekļus kādam vārdā nenosauktam kolekcionāram.
Var tikai minēt Norisa neparastās rīcības motīvus, īpaši pēc tam, kad komitejas, kas izveidota, lai glābtu koledžu no finansiāla kraha, protokolos atklājusies vienošanās, ka pirms jelkādu lēmumu pieņemšanas jālūdz izsoļu nama Sotheby'$ vērtējums.
To visu ir nepieciešams noskaidrot, iekams absolventi ziedo koledžai vēl vairāk naudas.
Vēstule beidzās pēkšņi. Demija nekustīgi sēdēja, pievērsusi acis monitoram un sirdij neprātīgi dauzoties no niknuma un itin lielām bailēm. Ar drebošiem pirkstiem viņa pavirzīja datorpeli un pārlasīja elektronisko vēstuli, neizlaižot arī Pītera Defrīza ievadu.
Neraugoties uz viņa minējumu, nešķita ticami, ka ieinteresējusies policija. Nezinādama, ko vēl iesākt, viņa izdrukāja vēstuli un izgāja no kabineta.
Noskaidrojusi, ka Eds Noriss visu ritu ir ieplānojis pavadīt ārpus koledžas, Demija brīdi aprunājās ar viņa sekretāri par elektronisko adrešu saglabāšanu un tad devās meklēt Džeisonu — koļedžas datorspeciālistu.
Pēc pamācošas trīsdesmit minūšu ilgas sarunas viņa devās uz Lielo zāli cerībā, ka vides maiņa iedvesmos jaunu domu gājienu.
Kad viņa iegāja zālē, lietainās, mākoņainās dienas tumsu izklīdināja restauratoru darba lampas, un Demiju uzreiz ieskāva spilgti kontrastējoši spožuma un ēnu plankumi. Viņu nomierināja restauratoru rūpīgais, nesteidzīgais darbs, veicot kustības, kas tikpat kā neiztraucēja rezonējošo klusumu, un viņa apsēdās atpūsties uz sola pretī zāles dienvidrietumu sienas ovāliem.
Kad viņa lūkojās uz māti un bērnu, kas bija ietinušies savstarpējas mīlestības apmetnī, Demijai ienāca prātā nesen redzētais attēls fotosalona logā: sieviete piespiedusi mazu, kailu bērniņu pie sava neapģērbtā ķermeņa. Tā kā fotogrāfija bija melnbalta un mātes un bērna locekli savijušies, pirmajā acumirklī bija grūti noteikt, kur beidzas mazulītis un sākas māte. Viņu skatiens, stingrs un bez smaida, vēl vairāk pastiprināja iespaidu, ka arī viņi paši īsti nezina robežu, kas viņus šķir. Nenosakāmajā veidā, kā šādi iespaidi tiek radīti, Demija bija sapratusi, ka bērniņš ir meitenīte. Māte un meita, bez smaida, koncentrētas. Apskāvušas viena otru.
Tagad ar acīm, ko Kaca bija ietrenējusi saskatīt gan nodomu, gan izpildījumu, Demija ievēroja, ka baltais autiņu vīkšķis, kas bija piespiests sievietes zaļajā uzsvārcī tērptajām krūtīm, atbalsojās viņas noliektās galvas baltajā galvassegā. Ja sievietes galvassegas augšējās līnijas un mazuļa autiņu apakšējo malu pagarinātu līdz punktam, kur tie saskartos, izveidotos elipse, kas ieskautu māti un bērnu vizuālā vienotībā.
Demijas acis pievērsās mūrniekam un zīdainim, kurš dīvaini parādījās dienasgaismā. Pat neatzīstot Nīla interpretējumu, šie divi ovāli sienas gleznojumā nepārprotami atainoja divus atšķirīgus veidus, kā raudzīties uz vienu un to pašu īstenību: dzimšanas šausmas, bailes un briesmas apvienojumā ar jaunās mātes mānīgo mieru.
Uz dzīvi vienmēr var raudzīties divējādi, viņa nodomāja; dažkārt vienlaikus, dažkārt secīgi. Ortodoksālais katolicisms un lolardu mācība. Novecojuši uzskati un jauni domāšanas veidi. Laiks raudāt un laiks smiet…
Demija uzskatīja, ka tagad ir laiks cīnīties; Čārlzs Nortrops uzskatīja, ka ir laiks padoties, pakļauties nenovēršamajam un izspiest no tā labāko. Vai iespējams, ka viņiem abiem ir taisnība? Vai cīņa un padošanās morālā ziņā ir vienlīdzīgas Kaintona un Deikra koledžas nākotnes gadījumā?
Viņas skatiens pievērsās izdrukai, ko joprojām turēja rokā.
Nav iespējama morāla vienlīdzība, ja viens viedoklis ir tāds, ka var mēģināt gūt uzvaru, izmantojot šādu anonīmu taktiku.
Apsverot pierādījumus un aizdomas, viņa izvilka pildspalvu no pūkām pilnās trikotāžas žaketes kabatas un apgrieza izdruku otrādi.
"1.," viņa uzrakstīja savā sīkajā, smailajā rokrakstā. "Nav iespējams ielauzties elektroniskā pasta adrešu sarakstā."
Centrālais adrešu saraksts nekad netika bieži lietots pirms viņas ierašanās, un tas glabājās drukātā formā direktora kabinetā. Savu sarakstu viņa glabāja nevis datorā, bet atmiņas kartē, lai novērstu vīrusa izplatīšanos uz visiem koledžas kontaktiem datora inficēšanās gadījumā. Viņa ar
Džeisonu bija vienisprātis, ka iespējami trīs saraksta iegūšanas veidi: vai nu kāds ir salīdzinājis savu personīgo elektronisko adrešu sarakstu, izmantojot — domājams — joti attīstītu Tobijas absolventu kontaktu tīklu; vai nu bija nokopēts sekretāres drukātais elektronisko adrešu saraksts; vai arī kāds bez viņas ziņas bija paņēmis un nokopējis Demijas pielīmējamo atgādinājuma lapiņu.