"2.," viņa atkal uzrakstīja. "Koledžā viegli iekļūt gan dienā, gan naktī."
Saimons no Kaintonas bija uzbūvējis koledžu bez aizsargmūriem vai noslēgta pagalma. Milzīgās arkas, kas atradās astoņstūru pagalma stūros, līdzinājās plati atplestām rokām, kas ārkārtīgi augstsirdīgi aicina visus ienākt. Kaintona un Deikra koledža varēja būt celta ārpus pilsētas mūriem, taču tās arhitektūra ieskāva pilsētniekus, kuriem ļāva un vienmēr bija ļāvuši staigāt caur tās teritoriju un novērot iekšpuses darbus.
Diemžēl šī brīvība pārvietoties pa ēnaino astoņstūru pagalmu nozīmēja arī to, ka tie, kuriem bija negodīgi nolūki, nevis tikai vēlme pavērot, varēja ieiet pagalmā, neizraisot aizdomas, un iekļūt tukšos kabinetos, ja vien pietiekami pārliecināti iesoļoja personāla ēkā.
"3. Vēstules mērķis — sagraut "No, Par un Ar" kampaņu."
Demija iekārtojās ērtāk un vēlreiz nopētīja attēlus uz sienas. Neapzināti knibinādama sausas ādas plēksni uz lūpas, viņa apvienoja pavirši noteikto faktu sekas tādā kā šokējošā sakarībā.
Piepeši viņa pielēca kājās no sola, atbrīvojās no spriedzes un mērķtiecīgi devās pie nākamā ovālu pāra. Prātā šaudoties šaubām un aizdomām, viņa lūkojās uz mazo, guļošo augumu. Ikvienu nabaga radības locekli un maņu aiztika un bakstīja ļaunie gari, kuru necilvēcību uzsvēra groteski palielinātās cilvēku iezīmes — zobi, rokas un acis bija nedabiska lieluma; gluži kā Sarkangalvītes vecmāmiņa — vilks, virspusēji šie ļaunie gari bija cilvēcīgi, taču būtībā — zvēriski.
Aizdomās turamais — šie vārdi izstrāvoja cauri smadzenēm — Roberts Hedstovs. Aizdomās turamais — Čārlzs Nortrops. Aizdomās turamais — Ians Bērds.
Bet… noteikti nd
Bērds, iespējams, bija gatavs ignorēt parastos lojalitātes smalkumus, godīgu spēli un pateicību, bet lai viņš ķertos pie nomelnošanas kampaņas?
Acīmredzot viņa nekustīgi blenza uz sienas gleznojumu. Pienāca tuvākais restaurators, lai padalītos ar viedokli.
"Skaisti, vai ne?"
Demija pacēla acis, izbijusies gan no viņa pietuvošanās, gan no tā, cik dziļi bija iegrimusi domās.
"Vai esat kaut ko izdibinājusi par statuju, kas atbilstu šim gleznojumam?" viņš jautāja, pamādams uz ieslodzīto krātiņā.
Demija pakratīja galvu, vainīgi apzinādamās, ka itin kā pastāvošo otru Tobijas statuju ir piemirsusi.
"Ja tā jelkad uzradīsies, man būs interesanti palūkoties, vai tā sauktā krātiņa konstrukcija ir tāda pati," viņš sacīja, ar acīm norādīdams uz ieslodzīto.
Demija agrāk nebija pamanījusi, ka krātiņa konstrukcija būtu ar kaut ko īpaši interesanta,
"Vai tad tā ir īpaši interesanta?"
"Nu, vienkārši bieži nav nācies redzēt no koka izgatavotu krātiņu. Un, ja tas ir iecerēts kā metafora, nevis burtisks atainojums," viņš turpināja, "tad ir vēl jo dīvaināk. Jādomā, ka metaforisku krātiņu attēlotu iespējami stipru — vai vismaz es tā darītu. No smaga, kalta dzelzs."
Demija pagriezās un paskatījās uz ieslodzītā krātiņu. Viņas neapmācītajai acij tas stipri līdzinājās karātavu groziem, kādos savulaik, nežēlīgākos gadsimtos, publiskai apskatei tika turēti pakārtu cilvēku līķi. Tāpat kā karātavu grozi, arī "Grēka cikla" ieslodzītā krātiņš bija tāds pats, kādos tur putnus, tā vertikālie stieņi augšdaļā savienojās, savukārt šķērseniski to saturēja horizontāli meridiāna stieņi. Taču atšķirībā no groziem, kuros izstādīja noziedzniekus, "Grēka cikla" ieslodzītā krātiņš neieskāva viņu pilnībā; krātiņš bija līdz pleciem, tā kā galva bija brīva.
Un viņai bija jāpiekrīt restauratoram — krātiņa stieņi noteikti nebija smagi, tie bija viegli un tievi, bet to brūnajai krāsai, kā viņai ienāca prātā, pēc ieceres bija jānorāda uz vecu metālu.
"Kā jūs zināt, ka tas ir no koka?"
Restaurators paspēra soli ovāla virzienā. "Šie salaidumi," viņš sacīja, izstiepdams pirkstu, lai parādītu, taču nepieskardamies tikko atjaunotā gleznojuma neskartajai virsmai, "tie ir kokapstrādes salaidumi. Īstenībā tie ir ārkārtīgi izturīgi kokapstrādes salaidumi, kādus izmanto kaut kam tādam, kam būs jāiztur milzīgs spiediens un saspringums, nevis tikai tādēļ, lai labi izskatītos."
"Un… ko? jūs negaidījāt, ka tie izmantoti šādai konstrukcijai?" Demija bija apjukusi gan no tā, uz ko tas vedina, gan no restauratora sniegtās informācijas.
"Nu, teiksim tā, šādus salaidumus — tādas kā pielāgotas ilkņu tapas — parasti izmantoja celtniecībā vai tādām patiesi izturīgām lietām kā vēršu rati." Viņš bikli pacēla skatienu. "Piedodiet, ka runāju par tādiem galdniecības sīkumiem — tātad šis tapas, manuprāt, iet caur koka riņķi, ko veido, iespējams, divas koka lokšņu kārtas ar parastiem tapu caurumiem un ilkņu salaidumiem, taču svarīgākajās vietās šīs tapas ir ievietotas tieši konstrukcijā un sastiprinātas ar mazākām tapiņām, kas ievietotas caurumā lielās tapas galā un neļauj tai izslīdēt." Viņš pacēla skatienu, lai paraudzī- tos, vai Demija saprot.
"Skaidrs," viņa lēni noteica, "tātad… kas par lietu, kāpēc koks?"
Restaurators ar pirkstu kauliņiem paberzēja zodu. "Nu, sienas gleznotāji atainoja to, ko zināja. Viņiem prātā bija vēstījums, un attēli to atspoguļoja, taču viņi vadījās tikai pēc savas pieredzes, fa šim puisim bija lielāka pieredze kokapstrādē nekā darbā ar metālu, tad, iespējams, viņš vienkārši izmantoja savu pieredzi un detaļas, kuras zināja."
Demija samiegtām acī palūkojās uz viņu. "Bet jūs tā nedomājat, vai ne?"
Restaurators mazliet piesarka, samulsis, ka svešs cilvēks tik viegli nojauš viņa domas. "Es nezinu. Taču šķiet, ka tā nav."
Demija atkal pievērsa skatienu ovālam ar cilvēku, kurš cīnījās krātiņā un kura virzienā stiepās rokas.
"Un kā jūs domājat, ko tas nozīmē?"
"Es nezinu, bet man šķiet dīvaini, ka krātiņš beidzas pie pleciem, — vai nebūtu iespaidīgāk, ja viņš lūkotos caur restēm?"
"Gars vēlas, bet miesa ir vāja?" viņa teica, citējot interpretāciju, ko izteica kāds viņas kolēģis.
Viņš pamāja, vairāk iedrošinot, nekā izsakot pārliecību. "Varbūt. Taču es labprāt apskatītu to statuju."
"Klausoties manos vārdos, viss šķiet ārkārtīgi traģiski," Demija atzina Norisam pēc tam, kad viņš bija izlasījis Pītera Defrīza pārsūtīto vēstuli un rāmā klusumā uzklausījis viņas aizdomas.
"Jā," viņš nosvērti atbildēja, "bet, lai būtu kā būdams, kāds ir nosūtījis šo elektronisko vēstuli visiem mūsu vecajiem locekļiem, kas pieejami internetā."
Tikpat lielā mērā, kā Demijai patiktu, ja Noriss aurotu, ārdītos un plēstu matus, viņa mierīgie vārdi vēl stiprāk apliecināja, ka viņa ir pie pilna prāta.
"Tātad," Noriss sacīja, "Bērds savervē Nortropu, Nortrops savervē Hed- stovu — katrs pieiet problēmai no sava viedokļa un ar savām spējām radīt jucekli." Stāvēdams pie loga, viņš pagriezās un palūkojās uz Demiju. "Vai mums ir kādi pierādījumi, ka viņi ir uz vienu roku?"
"Tikai lingvistiski," Demija nomurmināja.
Noriss bija klasiskais filologs un nodevās lingvistiskai analīzei; viņš jautājoši pacēla uzacis.
"Viņi abi lietoja vienu un to pašu frāzi, kad izteica komentārus par manu spēju sekmīgi reklamēt Tobiju," viņa lēnām paskaidroja. ""Apakš- šķira nonākusi pārlieku privileģētā stāvoklī." Savā ziņā tā ir tiesa." Viņa pašnoniecinoši sašķieba muti. "Nortrops to lietoja, lai glābšanas komitejas sēdē noliktu mani pie vietas pēc tam, kad jūs atteicāties atbrīvoties no maniem pakalpojumiem. Hedstovs to lietoja pirms vairākām nedēļām, kad mēs sarunājāmies pie streikotāju krāsniņas. Viņš to neteica, lai aizvainotu, taču lietoja tādā pašā kontekstā — izsakot komentāru par to, cik man droši vien grūti pielāgoties savam darbam. Un, ja Čārlzs un Hedstovs ir runājuši par mani," viņa piebilda, "ko gan citu viņi varētu apspriest, ja ne manu darbu?"