"Nē! NĒ! Pārtrauciet! Es jums pavēlu pārtraukt!"
Saimona niknie kliedzieni nepanāca neko no dumpi iekarsušajiem mūrniekiem, vien drūmus skatienus un joprojām mitrās javas krusu savā virzienā. Bez domām par savu drošību vicinādamies ar kapli, Saimons zināja, ka tas ir bezcerīgi. Viņa mūrnieki, vienīgie cilvēki, kas paklausīja viņa izkliegtajām pavēlēm, bija aizsvilušies taisnīgās dusmās, iekams spēra kāju būvlaukumā. Vīri, kurus Saimons nepazina, bija ieradušies pirms aptuveni pusstundas ar dūrēs niknumā sažmiegtām nūjām un dēļiem, pieprasīdami nevis paskaidrojumus, bet atmaksu.
"Tu vairs neliksi akmeņkaļus pie akmeņu licēju darba," viens no viņiem kliedza, nostumdams Saimonu malā un ķerdamies klāt dienā uzbūvētajam. "Tu par daudz iedomājies, mūrniekmeistar. Tu neesi Dievs, lai vienam cilvēkam paredzētu darbu dotu citam."
"Akmeņu licēji nevar veikt akmeņkaļu darbu," cits ieaurojās, kamēr viņa biedrs sāka posta darbus, "tad kāpēc tu iedomājies, ka vari likt akmeņkaļus pie akmeņu licēju darba?"
Saimons metās pie sienas un nostājās, izpletis rokas un kājas. "Jūs to nedarīsiet! Ejiet prom! Lai Dievs jūs nolād ar elli — ejiet!"
Vīrieši, kurus viņš drosmīgi nolādēja, vilcinājās, iekams pielika viņam rokas un nostūma malā, nogrūžot uz zemes pusšķidrajos dubļos. Viens no viņiem, drukns vīrs, piespieda viņu pie zemes, uzlicis kāju uz krūtīm: "Esi rāms, mūrniekmeistar, un tev nekas nekaitēs." Viņš bija mierīgs kā cilvēks, kurš ir pārliecināts, ka rīkojas taisnīgi, ka šo atmaksu nepārtrauks tie, kuri to spēj.
Taču Saimons bija zaudējis gan bailes, gan veselo saprātu un pūlējās nogrūst vīrieti un piecelties kājās. Viņa pāridarītājs atsprāga atpakaļ, taču saglabāja līdzsvaru un, pagājis uz priekšu, iesita Saimonam pa galvu tā, ka viņš uz vietas tika notriekts gar zemi.
Būvlaukumā ieplūda arvien vairāk cilvēku, kuri nepievērsa uzmanību samaņu zaudējušajam mūrniekmeistaram; cilvēki, kuriem acīs spīdēja kāre pēc kautiņa un asinīm un elpā jautās alus smārds. Cilvēki, kuri mežonīgi skatījās apkārt, nezinādami, ko darīt, taču vēlēdamies postīt. Tie bija nevis mūrnieki, bet cilvēki, uz kuriem varēja paļauties, ka tie iesaistīsies jebkurā kautiņā, ja vien tas būs tā vērts. Pielieciet pie mūrniekiem, kuru lepnumu varēja viegli aizskart, piekukuļotu provokatoru, un radīt atriebīgu pūli būs pāris mirkļu darbs.
Un tagad Saimona mūrnieki, strādnieki, kas paši bija cēluši šīs sienas, mācekļi, kas bija veduši javu un nesuši akmeņus, pulcējās no rugājiem, lai nogāztu sienas un ar veseriem sadauzītu akmeņus putekļu kaudzēs.
Ilgu gadu darbs, viņa šedevrs, viņa ilgi gaidītā iespēja pierādīt savu vērtību krita to cilvēku naida priekšā, kuriem līdz šodienai viņš bija pavēlējis. Pretēji nojautai, saprāta un Gvinetas gudrajam padomam viņš bija gājis savu ceļu.
Briges un mūrnieku padomes kavēts un pazemots, Saimons bija pievēris acis uz iespējamām sekām un izvēlējies ticēt, ka, būdams koledžas mūrniekmeistars, var darīt savā būvlaukumā, ko grib.
Kāds bija izmantojis viņa tādējādi sniegto iespēju parādīt, cik ļoti viņš maldās.
Ričards Deikrs ieradās uzreiz, tiklīdz nelaimes bija notikusi, lai glābtu kas glābjams un izdarītu labāko iespējamo ar to, kas bija palicis. Ņēmis vērā gan Saimona, gan Pīrsa Motisa stingro pārliecību, ka dumpja izraisīšanā savu roku pielicis priors, Deikrs ātri aplēsa, kā vislabāk panākt savus mērķus, un paziņoja, ka atdāvinās zemi, uz kuras atradās koledža, Baznīcai un jaunu cels ārpus pilsētas mūriem.
"Mēs cīnījāmies par šo zemi un uzvarējām tiesā!" Saimons bija saniknots. "Un tagad tu bez kurnēšanas to atdod Baznīcai, lai gan tā ir saistīta ar visa mana darba izpostīšanu?"
"Tu taču pats teici, mīļais cilvēk," Deikrs atbildēja. "Viņi iznīcināja tavu darbu. Un, ja mēs turpināsim celtniecību priora acu priekšā, darbu atkal var iznīcināt. Taču ļauj viņam būt lepnam par savu uzvaru, ļauj viņam pieņemt šo dāvanu un pasniegt to Koplijam, un otrpus mūriem mūs neredzēs un par mums nedomās."
"Bet mūs, iespējams, redzēs franči, kad tie ieradīsies pa upi sirot un laupīt!"
Deikrs smējās un uzlika roku Saimonam uz pleca. "Tu esi tik anglisks, Saimon! Tu nekad nepriecāsies par saulainu dienu, ja debesīs būs kaut viens mākonītis!"
Saimons aizkaitināts atmeta ar roku. "Man nelabi metas no domas par padošanos bīskapam."
"Bet mēs nepadodamies. Mēs dodam viņam kukuli, lai tiktu aizmirsti. Mēs esam pārlieku izaicinājuši viņu, un viņš mūs ir brīdinājis. Ja mēs izliesim galvas un nepakļausimies viņam, mēs, iespējams, cietīsim pilnīgu neveiksmi. Ja pagriezīsimies sāņus un dosimies pa citu ceļu, mēs joprojām varam nonākt galamērķī." Viņa tumši zilās acis raudzījās Saimonā ar varenu spēku. "Un mans galamērķis ir koledža, kuru netraucēs Baznīca. Un tam, manuprāt, labāka vieta ir ārpus, nevis iekšpus mūriem."
Saimons joprojām bija noraizējies. "Bet īres maksa no veikaliem, kur mēs vēlamies sākt būvniecību, uzturēja mūsu darbu mūru iekšpusē! Kas uzturēs darbu, ja veikalu nebūs?"
Deikrs pārsteigts uzlūkoja viņu. "Neesi tik sīkumaini veikalniecisks, meistar Kainton. Tu par zemu novērtē manus resursus."
Saimons sajuta zem bārdas kņudinošu pietvīkumu. "Es nevēlējos norādīt, ka jums nav līdzekļu…"
Deikrs pasmaidīja un vēlreiz uzlika roku Saimonam uz pleca. "Nebaidies, Saimon, mani nevar tik viegli aizvainot. Apsēdies."
Saimons paklausīja, un Deikrs piegāja pie durvīm un pasauca. Ienāca sulainis, un Deikrs pieklājīgi lika viņam atrast Motisa kungu un palūgt atnākt pie viņiem otrajā stāvā.
"Tu redzēsi, Saimon," viņš sacīja, liedams abiem vīnu, "ka es esmu sagatavojis visu, lai mani mērķi netiktu kavēti."
Klusumā gaidot, Saimons slepšus vēroja savu patronu Deikru, kurš omulīgi sēdēja grebtajā ozolkoka krēslā. Viņš atgādināja Saimonam to, ko viņš savā patronā saskatīja pirmoreiz, kad viņi satikās: smalka taktika intelektu. Deikrs nebija tikai parasts tirgotājs. Viens viņa vārds ietekmēja ļaužu stāvokli, viņa padomus uzklausīja grāfi, un pat karaļi izrādīja viņam uzmanību.
"Ak, Pīrs," Deikrs savilka sazvērniecisku smaidiņu. "Redzu, ka esi atnesis dokumentus. Tu, kā vienmēr, apsteidz mani."
Motiss atsmaidīja un nolieca galvu, pateicoties par atzinību.
"Nāc, apsēdies pie mums un nomierini meistaru Kaintonu, ka mūsu koledža būs labi nodrošināta, vienalga, ar vai bez veikaliem."
Motiss atvilka vienu no smagajiem krēsliem un apsēdās pie galda blakus Saimonam.
"Deikra kungs," viņš sacīja bez ievada, "apzinoties, ka ir nepieciešami ienākumi uz vairākiem gadiem, ja grasāties droši būvēt, un apzinoties ari veikala lietu nepastāvību, ir paredzējis, ka pilsētas nauda neiespaidos koledžas nākotni." Viņš uzlika sauso plaukstu uz mazo pergamenta lapu kaudzītes. "Esmu sagatavojis zemes dāvinājuma dokumentus, kas piešķir koledžai vairākus zemes gabalus."
Saimons uzmeta Deikram ātru skatienu. Dot zemi kādai iestādei bija itin parasts: piešķirt to, pirms vēl sākta būvniecība, gan ne.
Deikrs lēnām pamāja. "Saproti, mans draugs? Varbūt šķiet, ka esmu padevies, taču es tikpat apņēmīgi kā vienmēr tiecos uz. savu mērķi. Nebaidies, Saimon, mēs uzcelsim šo koledžu."
Pāris nedēļu laikā viss bija nokārtots, un Deikrs atkal aizbrauca no Solsteras, šoreiz paņemdams sievu līdzi un atstādams dēlu Džonu sava skolotāja un brālēna Ralfa uzraudzībā. Džonam bija trīspadsmit gadu, un Deikrs acīmredzot uzskatīja, ka pienācis laiks zēna mācības papildināt ar izpratni par tēva veikala lietām.