Kad veikali bija atbrīvoti, bija jau pienākusi ziema, un celtniecība nebija iespējama, taču Saimons bija apmierināts, ka var sagatavot būvlaukumu saskaņā ar sākotnējo projektu, jo to vairs neierobežoja iela un upe. Ārpus pilsētas sienām valdīja nekārtība, un viņš varēja rakt pamatus, kur vien vēlējās.
. Pienāca pavasaris, un Deikrs ar sievu atgriezās no Londonas, lai apstiprinātu darba sākšanu un apraudzītu citas lietas Solsterā. Pēc mēneša vai diviem Deikrs aizbrauca vai nu uz Londonu, vai uz Eiropu — neviens nemācēja teikt —, atkal atstādams sievu Solsterā ar Džonu un Ralfu. Taču Ralfs mazāk nekā agrāk pavadīja laiku kopā ar savu tanti, būdams pastāvīgi ielūgts šur vai tur tēvoča veikala lietās. Ļaudis atsāka locīt mēles ikreiz, kad viņš atgriezās Solsterā, un aizdomīgu sieviešu acis rūpīgi uzmanīja Annas vidukli, taču Ralfa prombūtnē ļaužu valodas cēla neslavu un cildināja citus.
Un tā tas turpinājās gadiem ilgi. Priors Roberts, lai gan ne pēc kādām mērauklām nebūdams labvēlīgi noskaņots pret celtniecību, bija vismaz godīgs satiksmē ar Saimonu. Deikrs turēja vārdu un nedz iejaucās, nedz apgrūtināja mūrniekus ar pārāku biežu parādīšanos, tādējādi radot neskaidrību, pret ko mūrniekiem jābūt lojāliem.
Koledžas būvniecība zēla, un, abiem pārmaiņus rūpējoties par Tobiju, bija skaidrs, ka Gvineta pievērsīs domas grūtajam uzdevumam — uzcelt koledžai stikla jumta izbūvi. Nepagāja ne diena, kad viņa, saraukusi pieri, nesēdētu pie paraugu grāmatas, ko Saimons bija viņai nokopējis Īli, un, studējot to, viņai kļuva skaidrāki principi un prakse, un viņa sāka ticēt, ka varētu paveikt uzdevumu, ko Saimons bija devis.
Trīsdesmit seši
Skats no putna lidojuma (skatīt grāmatas atvērumā) uz Kaintona un Deikra koledžu rāda koledžas zemes plānu, kas ir teju līdz collai precīzs taisnstūris. Tajā atrodas simetriska krustveida ēka, kuras izvirzījumus veido korpuss ar divdesmit četrām istabām, kas izvietotas trijos stāvos. Starp izvirzījumiem ir arkas, kuras ir gana platas, lai pa tām izbrauktu kariete, un kuras ved uz nesimetrisko astoņstūraino centrālo pagalmu, kurā stāv lielais Kaintona un Deikra Astoņstūris…
…Starp krustveida ēkas centru un taisnstūra stūriem atrodas koledžas dārzi, kurus ieskauj akmens sienas. Sākotnēji tās bijušas apmestas, lai būtu pieskaņotas Vīldenas kaļķakmenim, no kā celtas koledžas ēkas, tagad sienas ir kailas, atklājot savas uzbūves skeletu. Šīs sienas, kurās ievietoti jardu augsti gotiski velvēti logi, kas paver skatu uz dārzu iekšpusē, slēpj mieru, kādu koledžas pirmie iemītnieki droši vien nebūs pazinuši, būdami aizņemti ar pienākumiem dārzā, audzējot dārzeņus, augus un augļus audzēkņu un skolotāju pārtikai. Tā kā katru dārzu uz pusēm sadala celiņš, kas ved no ielas uz astoņstūri, izveidojas astoņi zemes gabali, kas pēc formas ir trīsstūrveida.
Ieeja dārzos (atļauta tikai brīvdienās) ir caur velvētu eju ar vārtiem koledžas ēkas gaiteņu galā. Pametot skatienu pa gotiskajām logu velvēm vai durvīm, redzama intīma, klusa vieta, ko mācībām vai atpūtai ļoti iemīļojuši koledžas jaunieši. īpaši jāatzīmē vispārēji atzītā paraža, ka ziemeļaustrumu dārzs, kura dienvidrietumu stūri klāj mauriņš un kurš ir īpaši iekārtots, lai atvieglotu mācīšanos, ir paredzēts tikai mācībām klusumā…
Fragments no grāmatas "Solsterā: skats no putna lidojuma",
publicēta 1968. gadā.
"Un jūs esat pārliecināta, ka statuja atradās šajā dārzā?" Demijai vaicāja koledžas dārznieks Džonijs Ņūbigins.
"Jā, puisis, kurš mums izstāstīja par statuju, teica, ka tā esot bijusi paslēpusies aiz rododendriem. Kad viņš atgriezās 1967. gada rudenī, nebija vairs ne rododendru, ne statujas."
"Dievs mī|ais, jā!" Džonijs izsaucās. "Tie nolāpītie rododendri — atvainojiet, kundze."
Demija atmeta ar roku, liekot saprast, ka atvainoties nevajag, un pamāja ar galvu, lai viņš turpina.
"Ak Dievs — pirms četrdesmit gadiem! Nu, vienalga," viņš saņēmās, "toreiz es biju gandrīz vēl puišelis, tomēr aizgāju no skolas un sāku šeit strādāt par trijiem Šiliņiem nedēļā vai tamlīdzīgu jokainu algu. Es atceros to vasara — tajā man bija ellīgi daudz darba, lai izravētu rododendrus, kam bija velnišķīgi sīkstas saknes. Tiem bija jāpazūd," viņš paskaidroja. "Tie lēnām, bet noteikti sāka aizņemt visu dārzu. Studenti ieradās pie vecā Džeka Robinsona — īstenībā viņu nesauca Džeks, viņa vārds, manuprāt, bija Elans, bet visi viņu sauca par Džeku uzvārda dēļ. Lai nu kā, viņi ieradās pie Džeka un teica: "Robinsona kungs, vai varat kaut ko darīt ar tiem rododendriem, tā vairs nav joka lieta." Tāpēc Džekam un vientiesim, kas jūsu priekšā, bija jāpavada puse no saulainajām brīvdienām, izrokot tās nolāpītās puķes un pēc tam rakumus pārklājot ar velēnām."
Demijas acis sekoja viņa uz stūri pamestajam skatienam. Zāliens bija īsi apcirpts un biezs, bez pazīmēm par postījumiem, kas pirms četrām desmitgadēm bija nodarīti zemei. Viņa prātoja, vai no gaisa būtu redzamas postījumu pēdas, kā tas ir ar arheoloģiskiem reliktiem?
"Tātad jūs neatceraties statuju?" formas pēc apjautājās Demija, no viņa atmiņām secinādama, ka no dārza atjaunošanas viņam palikuši prātā tikai rododendri.
"Jā, protams, atceros! Tagad, kad pateicāt par rododendriem, es to atceros skaidri kā diena."
"Kas ar to notika?"
Džonijs pacēla cepuri un pakasīja galvu. "Tā pazuda," viņš vienkārši teica, "kopā ar Džeku Robinsonu."
Izrādījās, ka Robinsons pārāk mīlēja iedzert un nereti ieradās darbā pilns kā mārks.
"Taisnību sakot," Džonijs teica, "manuprāt, mani pieņēma darbā tikai tādēļ, lai es uzmanītu viņu un padarītu smagākos darbus, kad viņš nejutās labi."
Tomēr, neraugoties uz Džonija pūlēm, Robinsona dzeršanas izraisītās problēmas saasinājās, un kādu dienu, kad pēc rododendru izravēšanas viņi pārklāja ar velēnām izraktās vietas, Robinsons uzsāka kareivīgu strīdu ar kādu filosofijas aspirantūras studentu par to, vai viņš, Robinsons, nav pārāk piedzēries, lai būtu spējīgs strādāt. Šis strīds beidzās ar gana spēcīgu uzbrukumu, lai jaunajam cilvēkam nāktos doties uz vietējo traumatoloģijas punktu. Koledža piekrita pārliecināt studentu neizvirzīt apsūdzību, ja Robinsons bez brīdinājuma nekavējoties tiek atlaists no darba.
"Bet kāpēc statuja pazuda kopā ar viņu?"
"Viņš to bija aizvācis no dārza, kad mēs nodarbojāmies ar rododendriem," Džonijs paskaidroja, laiski izraudams nezāli un nokratīdams zemi no tās kapilāriem līdzīgajām saknēm. "Viņš teica, ka aizvedis to mājās un mazliet uzspodrinājis — tā bija ķērpjiem noaugusi. Džeks uzskatīja par negodu, ka tā tiek slēpta tur, sacīja, ka koledžā visiem ir nospļauties par to. Bet viņam, teica, tā rūp. Viņam tā ir mīļa."
"Un tā bija ieslodzītā statuja, līdz kaklam krātiņā ieslodzīta cilvēka statuja?" Demija vaicāja, nespēdama noticēt, ka tāds tēls, kāds bija attēlots sienas gleznojumā, kādam var izraisīt mīļumu.
")ā, laikam. Jāsaka, es prātoja, vai krātiņš ir kaut kāds moku rīks, jo seja, kas nebija pārāk glīta, bija sāpju izķēmota."
Demija atcerējās, ka Pīters Defrīzs bija solidarizējies ar ieslodzīto, un atkal prātoja, kādas sāpes cietis jaunais students.
"Tātad, kad viņu atlaida no darba, viņš tā arī neatdeva statuju, vai tā tas notika?"
"Apmēram. Pat ja koledžas pārvalde zināja, ka statuja pazudusi — par ko es, taisnību sakot, šaubos —, tad, manuprāt, neviens tik un tā nevēlējās uzmeklēt Džeku, lai dabūtu to atpakaļ, jo visi gribēja noklusināt ap uzbrukumu sacelto kņadu. Džeks nebija nekāds maigais tips. Ja viņi to uzmeklētu, lai atdabūtu statuju, viņš būtu sacēlis skandālu — uz to var likt dzīvību."