Ja viņa būtu privātdetektīvs, Demija varētu staigāt apkārt, izjautājot agrākos Robinsona kaimiņus un meklējot dzimšanas, laulības vai miršanas apliecības Valsts ģimeņu arhīvā. Taču viņa bija mārketinga speciāliste, un, tā kā koledžas arhīvs izrādījās nederīgs, meklējot Elanu Robinsonu, pazīstamu arī kā Džeks, Demija mēģināja risināt problēmu ar mediju starpniecību.
Raidījums vietējā ziņu kanālā bija īss, taču, viņa cerēja, pietiekami intriģējošs, lai piesaistītu skatītājus un ikvienu, kam ir informācija.
"Un šovakar beigsim," paziņoja smaidošā, safrizētā raidījuma vadītāja, "ar atkārtotu Kaintona un Deikra koledžas apciemošanu. Nevis lai runātu ar streikotājiem, kuri joprojām protestē pret ierosināto zemes gabalu pārdošanu," (ai, Demija nodomāja, Norisam tas nepatiks) "bet lai ziņotu par kādu dīvainu pazušanu. Stāsta Ebija Denjelsa."
Kamera rādīja, kā Ebija Denjelsa lielajā zālē, itin kā netiktu novērota, dodas uz sienas gleznojumu pusi. Pagriezusies ar iestudētu nepiespiestību, viņa sāka runāt.
"Kaintona un Deikra koledžas pārvaldei šeit, viduslaiku Solsteras sirdī, ļoti patiktu — tāpat kā visiem mums — atrast apslēpto bagātību. Bet, kad tika atrasta bagātība, kas bija apslēpta četrsimt gadu, atradums izraisīja vairāk strīdu nekā prieka."
Pievērsusi skatītāju uzmanību trim no četriem vispievilcīgākajiem un noslēpumainākajiem "Grēka cikla" ovāliem, ko pavadīja labi pārdomāta kameras trīcēšana un čīkstoši skaņu efekti, Ebija prasmīgi sagatavoja lūgumu, kas, kā Demija zināja, sekos pārraides beigās.
Viņa intervēja restauratoru, kas tik azartiski bija runājis ar Demiju par kokapstrādi: "Vai taisnība, ka jums nav ne jausmas, ko pauž statuja?" — "Ko jūs visvairāk vēlētos uzzināt?" — "Vai koledža būs pietiekami finansiāli nodrošināta, lai rūpētos par šo unikālo mākslas darbu?"
Pēc tam viņa runāja ar Demiju: "Milleres kundze, šķiet, ka koledža ir zaudējusi statuju. Kā jūs nonācāt līdz šim pārsteidzošajam atklājumam?"
Demija nebūtu varējusi pati labāk uzrakstīt scenāriju. Viņa varēja īsumā pastāstīt par koledžas ieceri iesaistīt izklīdušos absolventus tagadējā koledžas dzīvē un izmantot mūsdienu tehnoloģijas, lai sasniegtu senu mērķi — nodrošināt Kaintona un Deikra koledžas mācībspēku un studentu kopienu.
"Viena no vismīļākajām mūsu studentu paražām tagad un pagājušajā gadsimtā ir un bija šī." Demija pacēla 1967.—1968. gada iegrāmatu un izskaidroja tās funkcijas.
"Un tieši šis sējums," Ebija atkal iesaistījās sarunā, "pievērsa jūsu uzmanību pazudušajai statujai?"
Demija to apstiprināja un turpinājumā pavēstīja — nenosaucot viņa vārdu — Pītera Defrīza iesaistīšanos un sarunu ar tagadējo dārznieku.
"Mūsuprāt," viņa nobeidza, "tā laika galvenais dārznieks Elans Robinsons, pazīstams ari kā Džeks, aizveda statuju, lai to notīrītu un atjaunotu, un pēc tam tā kaut kāda iemesla pēc tā arī netika atvesta atpakaļ."
"Šķiet mazliet dīvaini," pamācītā Denjelsas kundze norādīja, "ka koledža ir zaudējusi kaut ko tik nozīmīgu kā viduslaiku statuja."
Demija, kā viņas bija vienojušās, paskaidroja, ka statuja, ļoti iespējams, tikusi noņemta no nišas virs centrālā pagalma pirms itin ilga laika tāpēc, ka tās viduslaiku baismīgums atstājis satraucošu iespaidu uz mūsdienīgākiem prātiem, un pēc tam ir aizaugusi jaunajā, pieticīgākajā vietā dārzā.
"Tātad sešdesmitajos gados neviens, izņemot vienu vērīgu studentu, nezināja, ka tā tur atrodas?"
"Manuprāt," Demija palaboja, "citi zināja, ka tā tur atrodas, taču viņš bija vienīgais, kuru uztrauca tās pazušana."
"Vai tā varēja būt tik briesmīga?"
Demija pagriezās pret ovālu, kurā ieslodzītais, atmetis galvu un atplētis muti, itin kā izmisumā vaidētu, tiecas pretī izstieptajām rokām.
"Skats noteikti nav no patīkamajiem. Tātad kā cilvēki var palīdzēt atrisināt šo statujas pazušanas mīklu?"
Demija pagriezās pret kameru un izteica labi sagatavoto lūgumu agrākā
Kaintona un Deikra koledžas dārznieka Alana (vai Džeka) Robinsona kunga radiniekiem sazināties, lai noskaidrotu, vai pēc visa šā ilgā laika statuju iespējams atrast un atgādāt tās īstajā vietā.
Nākamajā rītā Demiju apciemoja Edmunds Noriss. Viņa bija gan pārsteigta, gan iepriecināta par viņa paradumu atnākt uz viņas kabinetu, kad viņš vēlējās aprunāties, un apjautāties, vai Demija var veltīt viņam pāris minūšu laika. Ja viņai lūgtu paredzēt kāda Solsteras priekšnieka darba stilu, viņa nevilcinoties liktu naudu uz modeli "tētis aicina padotos ar zvanu".
Kad abi bija apmainījušies laipnībām, Norisa seja ieguva to mokošo izteiksmi, kas Demijai saistījās ar ziņām, kuras viņš labprāt nepavēstītu.
"Baidos, ka Hedstova kungu pamatīgi aizkaitinājusi tava vakardienas parādīšanās televīzijā."
Demija sajuta grūdienu vēderā, kam sekoja pēkšņa pulsa paātrināšanās.
"Kāpēc?" viņa jautāja tik mierīgi, cik spēja.
Noriss apsēdās uz zemā dīvāna, un viņa, juzdamās neērti, jo pie rakstāmgalda raudzījās uz viņu no augšas, devās apsēsties viņam pretī.
"Man šķiet, viņš izteicās šādi: "Tātad jūs joprojām meklējat tos sasodītos dokumentus, lai varētu mūs nolikt pie vietas.""
Demija apvaldīja vēlmi rupji nolamāt Hedstovu. "Taču ne jau tādēļ mēs meklējam statuju!" Viņa saklausīja žēlabainu toni savā balsī un zināja, ka bija lieki to teikt.
"Viņš neuzskata par pārliecinošu viedokli, ka vēlamies atklāt sienas gleznojumu noslēpumu."
"Ko, pat pēc sanāksmes, kur runājām par Kaintonu dzīvesstāsta reklamēšanu? Statuja, instrumenti, priora vēstules…" Un Viklifa viņa klusi piebilda, pie sevis domādama par faksimilu, kas — kā zināja tikai viņa un Noriss — gulēja koledžas seifā.
"Baidos, ka viņš uzskata Kaintona dzīvesstāstu par tādu kā izdomātu aizsegu, lai noslēptu mūsu patiesos nodomus."
Demija lūkojās uz kafijas galdiņu starp viņiem, mēģinādama koncentrēties un izprast Hedstova aizdomu iespējamās sekas.
"Demij?"
Norisa balsī ieskanējās asums, kas lika strauji pacelt skatienu. "Jā?"
Piepeši šķita, ka Noriss kļūst domīgs. "Tu taču rīkojies bez viltus, vai ne? Tas nav kāds divkāršs blefs, kura galvenais mērķis īstenībā ir atrast dokumentus un pārliecināt valdi, ka Čārlzam ir taisnība un mums jāpārdod zeme?"
Demija sastinga. Kā gan viņš var tā domāt? "Nē!" viņa protestēja, saprazdama, ka aizstāvas un nebūt neizklausās pārliecinoša. "Nē, nepavisam."
"Piedod." Noriss aizvēra acis, itin kā lai pārtrauktu šo ainu un pieliktu tai punktu. "Man bija jāpajautā, lai pārliecinātos par savu veselo saprātu. Hedstovs bija tik pārliecināts," viņš apklusa un palūkojās uz Demiju, "un tu, man jāatzīst, tik ļoti vēlējies šo uzstāšanos televīzijā, lai atrastu statuju."
Viņš apklusa, aicinādams viņu aizpildīt klusumu, kas tik piepeši nolaidās, itin kā tas būtu pakļauts gravitācijai.
Demijas sirds joprojām dauzījās, atavistiski reaģējot uz sajūtu par personisku uzbrukumu. Nomierinoties viņa dziļi ievilka elpu, taču panāca vien to, ka apreiba galva. Viņa aizvēra acis un ar pirkstu galiem paberzēja pieri.
"Piedodiet," viņa nomurmināja. "Vienu mirklīti."
Nelūgts viņš piecēlās un atnesa minerālūdeni no maza ledusskapja blakus kafijas automātam.