"Lūdzu."
Aptvērusi, ka viņš vienkārši dod viņai laiku saņemties, Demija to pateicīgi paņēma.
"Vai vari man paskaidrot, kāpēc ar tik izmisīgu steigu jāatšifrē sienas gleznojums?" viņš nosvērti jautāja. "Man šķiet, lai gan, protams, neesmu speciālists, ka, no mārketinga viedokļa, neatrisināts noslēpums ir saistošāks nekā atrisināts?"
Demija klusi iespurdzās. "Taisnība," viņa teica. "Tiesa kas tiesa."
"Tātad…?"
Tātad… kā lai viņa izskaidro nepārvaramo tieksmi redzēt šo statuju, saprast būtību noslēpumiem, kas ieskauj koledžas pirmos gadus, — to, ka nevis Deikram, bet mūrnieka dēlam tika izrādīts augstākais gods?
Tomēr viņa saistīja savas emocijas ar koledžas tagadējo stāvokli.
"Ja mēs grasāmies reklamēt Kaintonu dzīvesstāstu," viņa teica, "mums jāzina, tieši kur iekļaujas sienas gleznojums, statuja, instrumenti un tā tālāk."
Noriss lēnām pamāja, joprojām viņu vērodams, un Demija saprata, — viņš zina, ka ir apvests ap stūri.
Trīsdesmit septiņi
Solsterā, 1393. gada augusts
Saimona Solsterā ir pilsēta, kas baro vārnas, tāpat kā suņa mugura baro blusas. Rensteles, kas pārpilnas cilvēku un dzīvnieku dzīves atkritumu un palieku, piesaista tās kā smirdoši magnēti, un to haotiskā spārnu plivināšana apdraud pilsētas ļaudis.
Viena no šīm vārnām, ja tā riņķotu ap pilsētu un palūkotos lejup, lai izspiegotu savus kaimiņus cilvēkus, tieši aiz pilsētas mūra redzētu no zemes paceļamies ēku krusta formā. Mazi, mērķtiecīgi stāvi rosās ap topošās koledžas karkasu, to apsvērtās kustības palēnina un padara neskaidras gaisa masa, kas šķir tos no lidojošā putna.
Kad stāvi pa grambām un takām, kas no staigāšanas ikdienā kļuvušas bedrainas, pārvietojas, veicot ierastos uzdevumus, tukšajam akmens krustam tuvojas ļaužu pulciņš. Iet četri cilvēki, kurus vada viens, kas nemitīgi griežas uz vienu vai otru pusi, šur tur izstiepj roku vai noliec galvu. Šie četri nestrādā, nepieliek savu roku ēkas būvniecībā, bet tikai staigā un lūkojas apkārt.
Vārna, ja tā lidotu zemāk un tai būtu cilvēka domāšana un zināšanas, iespējams, uzskatītu gājējus par ģimeni — slaids, labi ģērbts vīrietis, kuram tuvojas pusmūžs un kura vērība pret smalko, mazo sievieti viņam līdzās neapšaubāmi norāda, ka viņš ir tās vīrs vai pielūdzējs, un puisis, kurš jau teju sasniedzis vīra gadus. Vīrietis un sieviete pārvietojas tā, itin kā būtu saistīti ar neredzamiem pavedieniem, kas stiepjas vien tiktāl, līdz to gali atkal sakļaujas kopā, savukārt zēns brīvi klaiņā šurpu turpu, vīrieša, kurš viņus vada, rūpīgi uzraudzīts.
Lidojot vēl zemāk, tik zemu, lai varētu ieelpot gaisu, ko apakšā elpo cilvēki, putns saprastu, kāpēc sieviete tik bieži vēcina roku sejas priekšā un vāri klepo pie ceļabiedra pleca. Gaiss ir pilns ar būvniecības putekļiem, kas vienlaikus ir smaka degunā, garša uz mēles un sajūta uz ādas. Akmens putekļi un putekļi, par ko kļūst nedēļām ilgā saules tveicē sakaltuši dubļi, — putekļi ir visur, un tos nav iespējams neieelpot. Tie, kas tajos strādā, pārstāj tos ievērot, līdz tie iegulst viņu krūtīs, liekot tiem kāsēt un krekšķēt.
Neievērota uzlidojusi augstāk, vārna izvairās no būvlaukuma nevajadzīgajiem putekļiem, un, spārniem kulstot karsto un augšup kāpjošo gaisu, tā lido atpakaļ pie pilsētas bagātīgajiem atkritumiem. Lidojot tā redz citus stāvus dodamies šurpu turpu savās darīšanās. Viens no tiem, kas tai nešķita līdzīgs cilvēkam, pārvietojas kā stāvus saslējusies čūska, slīdēdams uz priekšu koka miesā. Tam blakus soļo sieviete, kas pielāgojas tā lēnajai gaitai. Vārnai viņi ir vienaldzīgi; tā jau ir redzējusi viņus abus — vārnai šie stāvi ir ne vairāk un ne mazāk svarīgi kā jebkurš cits augums, kurš staigā pa smirdoņu, kas pilsētā valda vasarās. Bet apkārtējie, steidzīgais pūlis vairās un pašķiras, itin kā tie divi pārnēsātu kādu infekciju.
Vārna, izmantodama šo vairīšanos, laižas lejā, lai paķertu nogrieztu vistas galvu. Tā joprojām ir silta, acis tik tikko sastingušas. Neveikli atkal pacēlusies gaisā, vārna uzmet savas ļaunās acs skatienu zēnam koka ķermenī. Puika atskatās uz vārnu, kā nu spēj, sejai neglīti sašķoboties no piepūles, ko prasa šī kustība, prātodams, kā tas ir — lidot.
Džons Deikrs bija tik atšķirīgs no sava varenā, harismātiskā tēva, cik vien Saimons varēja iztēloties. Džonam bija gaiši mati, turpretī Ričards bija tumšmatis, dēls bija īss un drukns, savukārt tēvam bija eleganti slaids augums, Džonam piemita runas un domāšanas vienkāršība, kas bija pilnīgi pretēja tēva intelektuālajam smalkumam.
Saimons prātoja, ja Tobijs būtu pie pilnas veselības, vai arī viņš varētu būt tāds pats rēbuss, kāds Džons noteikti ir savam tēvam? Par spīti visiem fiziskajiem traucējumiem, Tobijs izmisīgi vēlējās izpatikt Saimonam un pūlējās šā mērķa dēļ, līdz bezspēkā pakrita. Un lēnām, nemanāmi Saimons atklāja, ka dīvainā kārtā lepojas ar šo kroplo zēnu. Tobijs nekad nekļūs par mūrnieku — viņš varēja rokās noturēt āmuru un kaltu, taču viņš nekad nespēs izkopt nepieciešamo precizitāti, lai ar vienu trāpītu pa otru, nemaz nerunājot par to, ka pratīs izvēlēties pareizo spēku sitienam, — Saimons bija samierinājies ar to, un tomēr viņš lepojās ar Tobija sasniegumiem. Viņš ikdienu bija mudinājis Henriju un Elisoni izkopt un pilnveidot savus izraudzītos arodus, taču nekad nebija tā lepojies ar viņiem, kā lepojās ar lobija vienkāršajiem, tomēr smagi gūtajiem panākumiem.
Ja Tobijs būtu normāls zēns, vai viņš izrādītu tikpat mazu sajūsmu par tēva amatu, kādu Džons Deikrs acīm redzami izrādīja pret sava tēva arodu? Vai viņš kļūtu par zinātnieku, mūku vai priesteri?
Džons, sajuzdams, ka viņu novēro, pagriezās. Viņa acis, kuras ieskatījās Saimona acīs, bija tikpat tumši zilas kā tēvam, tomēr tām nepiemita tāda intensitāte. Vai Deikrs labprāt pieļaus, ka viņa dēls atstāj vīna tirgošanu brālēnam Ralfam?
"Vai jūs izdarīsiet mums pakalpojumu un izskaidrosiet, kā ēka ir būvēta?" Džons jautāja, vērdamies Saimonam acīs.
"Ko jūs gribat zināt — iekštelpu plānu vai to, kā ēka stāv?" Saimons vaicāja.
"Gan vienu, gan otru."
Kad viņš skaidroja celtniecības principus, papūloties, lai dzird ne tikai ziņkārīgais Džons, bet arī Ralfs un Anna, Saimons nespēja novērst skatienu no Annas Deikras. Maza un trausla, matus saspraudusi ar apzeltītu un pērlēm izrotātu sprādzi, viņa, kā šķita, laistījās būvlaukuma putekļos un gružos. Ralfs pūlējās nodrošināt, lai Anna saprastu visu teikto, un mēģināja izskaidrot mūrnieku instrumentus un valodu, neradot pārliecību, ka pats labi saprot.
Saimons prātoja, vai viņš vienmēr izturas pret Annu kā pret muļķi. Sieviete acīm redzami spēja saprast teikto bez nepieciešamības kaut ko iestarpināt; Saimons, jau sen pieradis skaidrot gan principus, gan praktisko pusi, bija labi ievingrinājies saskatīt izpratni. Ralfa uzvedība Gvinetu izvestu no pacietības piecu minūšu laikā, taču Anna Deikra, šķita, to neievēro, uzskatīdama to, iespējams, par tikpat maznozīmīgu kā komplimentu par savu kleitu, kas būtu attiecināms uz viņas šuvēju un statusu, nevis uz pašas dabisko skaistumu.
Ralfa jautājumi mazāk attiecās uz lietas būtību nekā viņa brālēna taujājumi, taču atbildes uz tiem prasīja lielāku vērību. Lai gan nebija labi iepazinis ēku, viņš uzskatīja, ka zina, kā koledžai jāizskatās.
"Kāpēc jūs būvējat to tik atklātu, meistar Kainton?" Ralfs vaicāja. "Kādēļ nebūvējat stilā, kādā celta Viljama no Vikemas jaunā koledža Oksfordā?"