Viljams no Vikemas bija Vinčestras bīskaps, karalistes kanclers un mūr- niekmeistara Viljama Vinforda patrons. Koledža, iespējams, bija Vikema ierosināta un protežēta, taču to projektēja Vinfords.
"Vinčestras bīskaps uzskata koledžu par noslēgtu telpu," Saimons atbildēja, "par mazu pasauli, kurā netraucēti var mitināties zinātnes vīri. Lai Oksfordā būtu drošībā, ir nepieciešams nodrošināt nocietinājumus. Tāpēc Vinfords ceļ augstus mūrus." Aiz kuriem slēpjas Vikema zinātnieki, viņš būtu piebildis, taču to neizdarīja.
"Bet šī…" Ralfs norādīja uz topošo koledžu ar garu roku, kurai bija milzīgi pirkstu kauliņi. Saimons pagaidīja, kad viņš pabeigs domu, bet Ralfs bija gana daiļrunīgi paudis savu apjukumu un vairs neko neteica. Acīmredzot, Saimons nodomāja, lai gan tēvocis bija laimīgs pilnvarot Ralfu pārraudzīt koledžas celtniecības progresu, Deikrs uzskatīja par gudrāku pārāk daudz neapspriest savus plānus ar Ralfu. Tāpēc, kaut gan viņš varēja izstāstīt Ralfam, ka viņa un Deikra kopīgā iecere ir uzcelt koledžu, kas būtu pieejama pilsētniekiem, caurbraucama, lai viņi varētu redzēt zinātniekus strādājam, ēku, ar kuru varētu lepoties tāpat kā ar ģildes namu, Saimons tikai pateica: "Solsterā nevajag nocietinājumus. Koledžas vēl nav pieredzējušas pilsētas ļaužu vardarbību."
Viņi turpināja gājienu, un Saimons paraudzījās apkārt uz mūrniekiem būvlaukumā, kas sava patrona pilnvarnieka klātbūtnē strādāja čaklāk nekā parasti. Saimons teju tikpat stipri jutās atsvešinājies no viņiem kā toreiz, kad bija spiests nolīgt viņus pārbūvēt Deikra koledžu jaunajā vietā. Viņi vairs nebija brāļi mūrnieki, viņi, sagraujot uzcelto, bija pazeminājuši sevi par parastiem strādniekiem. Viņi uzskatīja celtnes nevis par dzīvām būtnēm, bet par vienkāršām akmens rindām, kas veido noteiktu formu; formu bez dzīvības, ko var tikpat viegli nograut kā uzcelt.
Edvīns Gors staigāja starp akmeņu kaudzēm un mūrniekiem, kuri kala akmeņos pārbaudes zīmes. Saimonam nekad nebija paticis priekšstrādnieks, tomēr viņš cienīja viņa prasmi un to mūrnieku pazīšanu, kas strādāja viņa pakļautībā. Viņam nebija drošu pierādījumu, vai Edvīns, tāpat kā citi meistari, bija piebiedrojies strādnieku un mācekļu dumpim, taču viņš bija izteicis savu vērtējumu. Edvīns Gors bija vienīgais cilvēks, kurš varēja pārtraukt dumpi, un, tā kā bija neiedomājami, ka viņš nav zinājis par to, viņa bezdarbība liecināja par viņa vainu.
Viņš saskatījās ar Saimonu un tad novērsās, pieliecis galvu vienīgi tik daudz, lai izrādītu nepieciešamo cieņu.
Kad viņi turpināja iet uz priekšu, Saimons ar acs kaktiņu pamanīja, ka Džons pagājis sāņus, lai pavērotu mūrnieku darbu. Tā kā bija spoža diena, daudzi akmeņkaļi bija atstājuši solus apmetnē un iznesuši akmeņus ārā, lai apstrādātu tos uz pagaidu steķu soliem. Saimonam tas nepatika, jo uz šādas neuzticamas darba virsmas bija lielākas iespējas pieļaut kļūmes un sabojāt kalumu, taču, kad viņi lūdza, bija vien jāpiekrīt, ka mūrniekiem ir vēlams ieelpot iespējami mazāk putekļu un ka āra gaisā putekļi nav tik biezā slānī kā apmetnes noslēgtajā tumsā.
Jauno mācekli, kuram blakus Džons stāvēja, jūtami satrauca patrona dēla klātbūtne. Viņš grozīdamies un stostīdamies atbildēja uz zēna jautājumiem un bez vajadzības turēja rokās āmuru un rīvi.
Džons pagriezās un pasauca Saimonu.
"Kaintona kungs, vai es drīkstu izmēģināt roku?"
"Akmeņu kalšanā?" Zēns lūdza darīt mācekļa darbu. Tas bija neiedomājami un tomēr… Saimons pārdomāja. Galu galā Džons bija Deikra dēls.
"Volter," Saimons sacīja, piegājis pie jaunā, stostīgā mūrnieka, viņa pēkšņajai virziena maiņai sekoja Anna un Ralfs. "Aizej un atnes Deikra kungam akmeni, lai viņš varētu pats pamēģināt."
Volters neizpratnē lūkojās uz Saimonu. Tikai mūrniekiem bija ļauts kalt akmeņus. Kā gan to varēja ļaut šim puikam?
"Tikai kādu šķembu, Volter, vai sabojātu akmeni, ja apmetnē tāds ir." Viņš velti mēģināja izspiest smaidu no apjukušā Voltera. "Lai viņš varētu izmēģināt instrumentus, nekam citam."
Kamēr Volters steidzās izpildīt meistara prasību, Saimons pagriezās un izskaidroja, kā akmeni apstrādā, lai tas kļūtu par kaltu celtnes bloku.
"Akmens apstrādāšanu pabeidz ar rīvi," viņš sacīja, paceldams platu riku ar daudziem zobiņiem. "Lūk, kā to izmanto." Viņš virzīja to pusapļos pār iztēlotu akmeni. "Tas nolīdzina kaluma vietas." Anna un Ralfs mazliet pamāja, nebūdami visai ieinteresēti, bet Džons paņēma instrumentu no viņa un pamatīgi to nopētīja.
"Vai rīve nebojājas, apstrādājot tik daudz akmeņu?"
"Bojājas, protams. Tāpēc mums šeit ir kalējs. Viņš izgatavo, labo un asina instrumentus."
Ar acs kaktiņu Saimons ieraudzīja pazīstamo, saraustīto Tobija pārvietošanos koka rāmī. Iedams Gvinetai mazliet pa priekšu, zēns gāja meklēt tēvu. Mūrnieki būvlaukumā joprojām uztvēra Tobiju ar piesardzību un aizdomām, un Saimons bija ieviesis paradumu sveicināt dēlu, kad tas kļuva redzams, lai signalizētu par viņa klātbūtni. Bērns bija priecīgs, ka tētis sagaida viņu tik atklāti, un mūrnieki, lai gan joprojām dotu priekšroku tam, ka Tobijs vispār neapmeklētu būvlaukumu, bija laimīgāki, zinot, ka viņa traucējošā klātbūtne nepārsteigs viņus negaidot.
"Un kā ar šīm rievām?" Džons jautāja tieši tai brīdī, kad Saimons bija pavēris muti sveiciena kliedzienam.
Jaunietis bija apgriezis bluķi otrādi un laida pirkstus pār gropēm sānos. Saimons atkal pagriezās pret viņu, apmierināts, ka dzirdējis Gvinetas rūpīgi pārdomāto saucienu: "Mūrniekmeistar, tavs dēls ir atnācis."
"Tās ir domātas javai, kas sasaista bluķus," viņš mazliet izklaidīgi teica, jo uzmanību novērsa Tobijs, kas nāca viņa virzienā. "Kalta akmens apšuvumā bluķi ir tik precīzi kalti, ka cilvēks tik tikko var saskatīt spraugu starp tiem, tāpēc jāizkaļ sprauga, lai būtu vieta javai."
Džons pamāja. "Un sprauga vietās, kur viens akmens guļ uz cita? Vai tās nav tik šauras?"
Saimons pasmaidīja. "Ir gan. Spraugas ir mazākas par astoto daļu collas. Tāpēc mēs izmantojam tepi — maisījumu, kas taisīts tikai no dzēstiem kaļķiem bez smiltīm. Un plāna kārta ir labāka par biezu — kaļķu java žūst un nosēžas ļoti lēni, un, ja ir bieza kārta, sienas kļūst nestabilas."
"Kas ir dzēsti kaļķi?" Džons Deikrs neizrādīja aizvainojumu par to, ka nesaprot Saimona vārdus, viņš tikai bija ziņkārīgs.
Saimons mazliet nošūpoja galvu. Viņš bija tik ļoti pieradis pie sava aroda paņēmieniem, ka bija piemirsis — citi neprot atšķirt kaļķus no smiltīm. Viņš pagriezās uz austrumiem un norādīja. "Redzi tur, upes krastā, lielas baltu akmeņu kaudzes?"
Džons pamāja. "Jā, es zinu, ka tas ir kaļķis, un zinu, ka ir cepļi, kur tiek dedzinātas smiltis."
"Jā. Dedzinot kaļķis kļūst pārdzēstu."
Viņiem aiz muguras Ralfs un Anna bija sākuši čukstus sarunāties. Volters, atgriezies no apmetnes, uz pleca turēdams šķembām pilnu abru, lai Saimonam būtu izvēle, stāvēja un gaidīja rīkojumus.
"Kaļķis ir nedrošs materiāls," Saimons turpināja, ignorēdams gan čukstētājus, gan Volteru. "Saskaroties ar ūdeni vai mitrumu, tas uzliesmo, radot karstumu. Dažkārt tas izraisa ugunsgrēku. Tāpēc tas jāpārvadā uzmanīgi. Kaļķi atved šurp, un mēs to dzēšot sagatavojam izmantošanai par saistvielu."
"Vai varu apskatīties?"
Saimons vilcinājās, ar acs kaktiņu skatīdamies uz Tobiju.
"Labi. Es tev parādīšu."
Uzlicis roku zēnam uz pleca, Saimons aizveda viņu uz būvlaukuma malu, kur toveros tika dzēsti kaļķi un tad izbērti uz metāla sloksnēm, lai atdzistu vai liesmotu vēl neizdzesētie pikuči. Kad viņi devās uz dzēšanas bedrēm, Tobijs, ieraudzījis, kurp dodas tēvs, mainīja virzienu un sāka sparīgi stumties rāmi uz priekšu, lai satiktos ar viņu pie dzēšanas toveriem. Saimons vēroja dēlu, manīdams, ka ar rāmja atbalstu viņa kustības ir brīvākas un mazāk saraustītas. Tobijs sagrāba roku āķus, itin kā arī tie viņu balstītu, un tagad, kad mugura bija nostiprināta, viņš varēja kustināt kājas krampjainā, nelīdzsvarotā gaitā, stumjot savu krātiņu, kas stāvēja uz stabilizējošām sliecēm.