Jautājums karājās starp viņiem kā zirnekļa piliens tīkla sākumā.
"Nē."
"Pat ja, piekāpjoties tikai nedaudz," Deikrs mazliet paplēta īkšķi un rādītājpirkstu, "jūs varētu iegūt visu, par ko jelkad esat sapņojis?"
Saimons sažņaudza krēsla paročus. Tas bija pārāk smalki. Viņš elpoja dziļi un nemitīgi raudzījās uz Deikra seju, itin kā baidīdamies, ka, novēršot skatienu no vīrieša, pilnībā izzudīs viņa teiktā jēga.
"Es neesmu šķiedis laiku, domādams, kas būtu, ja es būtu citāds," viņš teica. "Es vienkārši gaidīju savu brīdi."
Viņš pusi mūža bija gaidījis, gaidījis dēlu, gaidījis šādu iespēju. Un tagad viņš bija neizpratnē. Vai viņš zaudēs šo iespēju — kas beidzot bija pienākusi, tāpat kā bija piedzimis dēls —, jo nespēja orientēties vīndara prāta labirintā?
"Un vai šī ir iespēja, ko esat gaidījis, Saimon no Kaintonas?" Deikrs jautāja, paceldams acis no sarkanās stikla glāzes, ko turēja rokās. "Vai iztēlojaties, ka, būvējot šo koledžu par spīti Baznīcas varai un autoritātei, jūs atriebsieties tronim?"
Saimons cieši raudzījās uz viņu. Viņš zināja, ka tiek kārdināts, bet, gluži kā aizmāršīgs zēns, kuru pārbauda katehēts, baidījās par iespējamo iznākumu, ja dos nepareizu atbildi.
"Es izvēlos būvēt," viņš lēni ierunājās, kā taustīdams ceļu, "es vairs neesmu spiests strādāt. Tā kā Henrijs acīmredzot ir darījis jums zināmu manu dzīvi visos sīkumos, jūs droši vien zināt, ka man ir līdzekļi ģimenes uzturēšanai?"
"Jā, jūsu muižas rietumos."
Zemes, kas bija tikušas tēvam Tomasam Mūrniekam par samaksas saistību nepildīšanu, kad pār viņa patronu bija nolaidies lielais mirstīguma līķauts. Muižas, kurās bija gan nepārspējamas aitu ganības, gan dziļas gatavu, apstrādājamu celtniecības akmeņu nogulsnes.
"Tātad es būvēšu nevis aiz nepieciešamības, bet tāpēc, ka man būs prieks redzēt, kā mani rasējumi apaug ar akmeni un dzīvo. Manuprāt," viņš lēni turpināja, "ēkai jābūt dzīvai būtnei, kas veidota tās mērķim — kā rīks, kā cilvēka ķermenis."
Viņš apklusa, acis pievērsis Deikram un pirkstiem izjuzdams, kā viņš kals šā cilvēka attēlu, kamēr prāts pūlējās rast apmierinošāku veidu, kā izteikt savas domas. Kā viņš izkals šos melnos, iesirmos matus, kam piemīt pulēta Pērbekas kaļķakmens tumšais spīdums. Kā lai uztver to enerģiju, kas liek tiem sprogās krist pār apmetņa augsto apkakli kā zēna matiem? Pats apmetnis būs viegli izkaļams — Saimonam bez grūtībām padevās apstrādāt akmens stingumu tā, lai tas iegūtu mīkstu drēbju izskatu —, bet Deikra matu sprogas un cirtas, vīrišķo sejas vaibstu glītums, kas Saimonam atgādināja kāda sena askētiska svētā pa daļai aizmirstu attēlu, — tam vajadzēja ģēnija rokas pieskārienu.
"Kā cilvēka raksturu var atklāt viņa sejā," viņš lēni turpināja, "tā arī ēkas raksturam jābūt redzamam tās projektā. Piemēram, klostera baznīcas joma projekts — cik cilvēku tur stāvēs, kamēr koris dziedās mesu? Divdesmit? Piecdesmit? Mazāks skaits nebūtu pietiekams tādai vietai, kur atrodas visi baznīcas atribūti, kur simt mūku balsis paceļas vienā vienīgā lūgsnā. Pieļautais mērogs ir precīzi atbilstošs — ierobežotāka telpa nederētu. Un turklāt, ja tāda baznīca ieskautu tikai vienu priesteri, kas ik dienu vadītu dievkalpojumu pulciņam draudzes locekļu, skats būtu jocīgs. Tādā gadījumā Dievs nevis tiktu slavināts ar tik plašu gaismas un akmens telpu, bet viņu sasmīdinātu baznīcas tukšums. Un tomēr…" Saimons, lai gan pamanīja smaidu, kas sašķieba Deikra lūpas, nesaistīja to ar saviem vārdiem, "proporcijas, kas padara skatu uz klostera baznīcu skaistu, ir tādas pašas kā tās, kas nosaka draudzes baznīcas aprises. Cilvēka prāts rod īpašu baudu noteiktās garuma, augstuma un platuma kombinācijās."
Un aiz mūrnieka paraduma neizpaust noslēpumus viņš neatklāja, tieši par kurām kombinācijām runā.
Abi vīrieši klusēja, apdomājot otra raksturu. Klusumu pārtrauca Saimons.
"Un jums, Deikra kungs, kāds jums ir mērķis?"
Deikrs veltīja viņam nosvērtu skatienu, taču neatbildēja.
Novērsies viņš vēlreiz ielēja abās glāzēs vīnu, ievilka elpu, itin kā grasīdamies atbildēt, tomēr turpināja klusēt. Saimonam kļuva skaidrs, ka Deikrs nezina, cik daudz var stāstīt mūrniekam.
"Zināšanas," vīndaris beidzot ierunājās, "Anglijā tiek turētas Baznīcas teritorijā. Šeit daudz lielākā mērā nekā Itālijā vai Francijā Baznīca uzrauga zināšanas kā despotiska māte, kas izmanto savu varu, lai regulētu ikkatru soli. Un, tāpat kā despotiskas mātes, Baznīca ir laidusi pasaulē atkarīgu un ortodoksālu bērnu."
Viņš apklusa un raudzījās uz Saimonu, kurš juta, ka mazliet pamāj, itin kā iedrošinot.
"Lai mācītos, kā jūs zināt, zēnam vispirms jāiekļaujas garīdznieku kārtā. Lai būtu zinātnieks, maģistrs, doktors, cilvēkam jāsaņem paaugstinājums Baznīcā — beneficijs —, lai varētu nopelnīt iztiku. Un tiem, kas ir ārpus šīm aprindām, norāda, ka viņi nevar, nedrīkst domāt neatkarīgi: ka tas jāatstāj koledžas teologu ziņā." Viņš nedaudz pieklusa. "Ķecerība, nepaklausība, nodevība — tas viss, kā mums saka, celsies no neapmācītas domāšanas."
"Taču patiesā Baznīcas dilemma rodas tad, kad pat izglītoti teologi pārāk daudz domā un pārāk maz tic dogmai," piepeši skaidri ierunājās Saimons. "Jo tieši to Viklifs izdarīja un kļuva par ķeceri. Vai ne?"
Deikrs ātri noslēpa pārsteigumu un dzedri pavaicāja: "Tātad jūs esat pazīstams ar Džona Viklifa darbiem?"
Saimons pasmaidīja, apmierināts, ka piemānījis viņu. "Es vismaz esmu pazīstams ar viņa idejām. Es biju Londonā, kad tur ieradās Vots Tailers, priesteris Džons Bols un viņu sekotāji. Runāja, ka Džons Bols sludina Viklifu. Man šķita, ka Viklifu ir vērts uzklausīt, ja viņš var pamudināt tādu cilvēku kā Džons Bols, parastu cilvēku, uz dumpi."
"Jā!" izsaucās Deikrs, dedzīga piekritēja sajūsmā pēkšņi paceldams balsi. "Un viņu vajāja viņa rakstu dēļ — to rakslu dēļ, kurus nosodīja Baznīca, — nevis tāpēc, ka viņam bija ķecerīgi uzskati par sakramentu!"
Viņi skatījās viens otram acīs, zinādami, ka ir pārkāpuši robežu, aiz kuras vairs nav atpakaļceļa. Deikrs, rokas salicis klēpī, īsu mirkli cieši pētīja vīna biķeri un tad, pieņēmis kādu lēmumu, negaidīti pacēla acis.
"Ja strādāsiet pie manis, Kaintona kungs," viņš sacīja, "jums jāzina, kāds cilvēks es esmu. Es arī dzirdēju Džona Bola sprediķi un piekrītu teju visam, ko viņš teica. Esmu bagāts cilvēks, taču tādēļ es nesaistu savu likteni ar visiem pārējiem, kas iemantojuši un tur cieņā bagātību. Bagātība jāizmanto gudri, un es, tāpat kā Džons Bols, saprotu, ka augstmaņu vidu un svētajā Baznīcā tā ne vienmēr notiek." Viņš apklusa un vēroja kaut ko, kas Saimonam nebija redzams.
"Es piekritu Džona Viklifa viedoklim, ka ikvienam cilvēkam pašam — bez samaitātiem un izvirtušiem priesteriem — jāatrod ceļš pie Dieva, un es piekritu ari, ka, lai to sasniegtu, Bībelei jābūt rakstītai mūsu pašu mēlē. Turklāt," viņš sacīja, lūkodamies uz Saimonu, "es uzskatu, ka cilvēkiem jāmācās dzimtajā, nevis latīņu valodā. Kā jūs droši vien zināt, man ir divas dzimtās valodas — angļu un itāliešu. Es zinu, ka pat man nav iespējams vienādi domāt abās valodās." Viņš nopētīja Saimona seju. "Anglijā un angļu valodā esmu apdomīgāks, apvaldītāks. Itālijā, runājot valodā, kuru iemācījos, sēžot mātei klēpi, esmu brīvāks…"