"Kāpēc viņš vispār lietoja latīņu valodu?"
"Garīdznieki to vienmēr lietoja. Un viņš droši vien nevēlējās, lai bīskaps uzzina, ka viņš nespēj izteikties latīniski, kaut gan viņš acīm redzami to nespēja."
"Nebija īpaši gudrs?"
"Pretīgi lišķīgs salašņa. Bet ko gan var gaidīt no cilvēka, kas ir gatavs kļūt par okšķeri?"
Lai kas statujā attēlots, tas nav Tobiass Kaintons.
Maza apziņas daļiņa vadīja Demiju pa Solsteras ielām un satiksmi atpakaļ uz Tobiju, savukārt lielākā tās daļa koncentrējās uz Nīla teiktā sekām. Ja statujā nebija attēlots Tobiass, tad kas? Un kāpēc koledžu tik ilgi dēvēja par Tobiju?
Pēc Nīla domām, šķita maz ticams, ka statuja bija veltīta Džonam Deikram, jo priora vēstulē viņš tika dēvēts par "jauno cilvēku", nevis zēnu, bet statujas tēls acīm redzami bija vēl pubertāti nesasniedzis bērns.
Jaunības un nevainības simbols? Diez vai, ņemot vērā viduslaiku domāšanu.
Un uz ko viņš skatās?
Ja viņš skatās pāris astoņstūrim uz grēcinieku krātiņā, kā grēcinieks iekļaujas šajā jaunajā scenārijā, kurā Tobijs Kaintons — nevis kāds parasts grēcinieks — bijis atbildīgs par Džona Deikra dīvaino nāvi?
Tobijs Kaintons. Kaintonu kroplis. Nolādētais kroplis.
Mazais Tims Krečits ar eņģeļa uzvedību un sīku, nožēlojamu kruķi; indiešu ubagi, kas velk sažuvušas kājas; pie braucamkrēsla piesaistītie ar amputētām kājām, ģērbušies rūtainās skrandās. Kāds kroplis bija Tobiass Kaintons? Iedzimts vai par tādu kļuvis?
Ja viņa "dēļ" bija nomiris cilvēks, tad, visticamāk, viņš nesēdēja stūrī pie kamīna, nespējīgs kustēties. Tātad ar kruķiem?
Vēstulē minētais datums ļāva viegli aplēst; Džona Deikra nāves laikā Tobiass būs bijis astoņus gadus vecs. Kā, viņa uzdeva sev jautājumu, astoņgadīgs invalīds var būt vainīgs cilvēka nāvē?
"Doktore Millere. Doktore Millere!"
Demija nogriezās no ceļa uz savu kabinetu un devās pie Boba, kurš viņu sauca 110 Astoņstūra.
"Sveiks, Bob, kas jauns?"
"Jums zvanīja. Par Džeku Robinsonu."
Demija paņēma spilgti dzelteno ziņojumu lapu un devās uz kabinetu, pa ceļam to lasīdama. Sajūsma pēc Boba vārdiem kļuva par rūgtu vilšanos; vēsts neatstāja nekādas cerības. Džeks Robinsons bija nomiris septiņdesmito gadu beigās pēc tam (kā izteicās cilvēks, kurš bija atstājis ziņu), kad viņš tika atlaists no darba koledžā un vairs nekad nestrādāja. Pēc anonīmā ziņu sniedzēja domām, Kaintona un Deikra koledža bija atbildīga par Robinsona nāvi, un pēc visa šā laika, kad tai bija vienaldzīgs viņa liktenis, koledžai nebija nekādu tiesību meklēt statujas. Pat viņa meita — turpināja Boba negrozītais ziņojums —, nabaga sieviete, nebija spējīga atgriezties Solsterā un ir pārbraukusi uz citu vietu.
Tātad Džekam Robinsonam bija meita.
"Kā tu grasies viņu atrast?" Nīls jautāja, malkodams alu. Viņi bija sarunājuši pēc darba satikties kafejnīcā Unicorn, kas atradās pusceļā starp katedrāli un Tobiju.
"Es vēl nezinu. Es vēl nedēļu nogaidīšu, varbūt parādīsies kas jauns. Ja ne, kaut ko izdomāšu."
Nīls vairs nerunāja par šo tematu, un viņi klusējot baudīja savus dzērienus, spiesti klausīties, kā pļāpā cilvēki, kas iedzēra pēc darba.
"Kā garšo vīns?"
"Nudien ļoti labi, paldies."
Viņa uztvēra Nīla skatienu, juzdama, ka atkal iekvēlojas viņu agrākā tuvība, un ar nožēlu sacīja: "Šajās dienās vīns ir manas vienīgās zāles."
Viņa smaids pārveidoja seju; atturīgais, atbildīgais katedrāles darbinieks izgaisa, un tā vietā staroja kvēlais, dedzīgais zēns, kuru pirms pus mūža viņa domājās mīlam.
"Kā tu domā, kāds kroplis bija Tobiass Kaintons?" Demija piepeši apvaicājās, pirms viņš paguva ierunāties.
Nils samāksloti blisināja acis un šūpoja galvu, tēlodams pēkšņu apjukumu. "Ko?"
"Sakropļots. Kādā ziņā?"
"Velns, Mija. Es nezinu!"
Demija vēlreiz iemalkoja vīnu, ar mazliet trīcošu roku pacēlusi glāzi. "Droši vien domājuši, ka Dievs ir viņiem nelabvēlīgs," viņa teica, lūkodamās uz Nila krekla apkakli, kas vidēja virs džempera, "visu to laiku gaidīt bērnu un tad…"
Viņa juta, ka Nīls skatās uz viņu, kad piekrītoši noņurdēja.
Pirms divdesmit gadiem! Pirms divdesmit gadiem — nē, viņa palaboja sevi, pirms divdesmit diviem gadiem — viņai bija ģimene; tēvs aiz sirdssāpēm vēl nebija padevies atkarībai, māte vēl nebija pārāk ātri iebraukusi liktenīgajā līkumā, lai nespētu nobremzēt veco busiņu, un Džimijs…
"Vai zināji, ka tētim bija jāatslēdz dzīvības nodrošināšanas sistēma Dži- mijam?" viņa teju vai starp citu pajautāja.
Ja Nīlu arī satrauca šis piepešais viņas domu gājiens, šoreiz viņš to neizrādīja. "Džimijs bija tavs brālis?"
Viņu acis sastapās. "Jā. Džimijs. Atceries, pēc avārijas viņš gulēja reanimācijas nodaļā. Pēc nedēļas ārsti atklāja tētim, ka viņš neatveseļosies, jo smadzenes ir pārāk smagi traumētas. Viņi varēja atstāt viņu pie sistēmas, taču viņš allaž būtu vien miesas blāķis bez spējas reaģēt."
"Viņi nevarēja…" Nīls sāka iebilst pret skarbajiem vārdiem, taču Demija viņu pārtrauca.
"Nē, protams, ka ne. Viņi to neteica šādiem vārdiem, taču doma bija tāda."
"Un viņi lika tavam tētim…"
Viņa vēlreiz iemalkoja vinu, to neizgaršodama, jo prātā atkal redzēja tēva seju, viņa netīrās, blondās sprogas, kas ieskāva bēdu un miega bada novārdzinātos vaibstus. "Nē, viņi nelika, tā bija viņa izvēle."
Toreiz Tonijs neizstāstīja viņai patiesību, viņš tikai pārnāca mājās no slimnīcas un skarbi paziņoja, ka viņas brālis ir miris. Tagad viņa atcerējās, ka tas tika pateikts ar pazīstamo grūtsirdību, itin kā arī tēvā kaut kas būtu nomiris. Tas nekad vairs neatgriezās: atlikušo mūžu viņš pavadīja pilnīgi bez jelkāda dzīvesprieka.
Stipri vēlāk, īstenībā pāris mēnešu pirms viņa nāves, lai gan tolaik viņi to vēl nezināja, Tonijs izstāstīja, kas Džimija nāves dienā notika slimnīcā.
"Tas mani nogalina, Mija," viņš sacīja, ar rokām sagrābis matus, "kad iedomājos, ka viņš tur gulēja un tad…"
Demija apsēdās lidzās tēvam, nu jau pieradusi pie viņa ciešanām, bet joprojām par to, kādā veidā viņam palīdzēt, zināja tikpat maz kā pirmajā dienā, kad policiste atnesa ziņas, kas sagrāva viņas pasauli.
"Viņi nemitīgi sacīja, ka nav cerību," Tonijs teica ar sāpju pilnu balsi un sejas izteiksmi, "ka, ja viņš izdzīvos, viņš būs pilnībā paralizēts — viņam vienmēr būs jāpalīdz it visā, pat elpot. Un tikai tādā gadījumā, ja viņš atmodīsies no komas, kas, kā viņi uzskatīja, diezin vai notiks — smadzenes bija pārlieku smagi traumētas…"
Demija atcerējās slimnīcas gultu, kurā brālis, pirmoreiz mūžā nekustīgs un kluss, bija gulējis, ar vadiņiem un caurulītēm turēts pie dzīvības. Džimijs, kura būtība bija aktivitāte, kurš nekad nekļuva mierīgs, līdz viņu no kājām negāza galējs pārgurums, gulēja ar ļenganiem sejas vaibstiem, dziļā bezsamaņā nereaģējot un nekustoties.
"Viņi teica, ka visžēlsirdīgākais būtu atslēgt viņu no aparatūras un pielikt visam punktu," sacīja tēvs, kura balsi bēdas bija vērtušas aizžņaugtā čukstā, kas pārbiedēja Demiju ar ciešanu stiprumu.
"Viņi atslēdza dzīvības nodrošināšanas sistēmu?" viņa vēlējās kliegt. "Kā viņi uzdrīkstējās? Kā viņi uzdrošinājās nogalināt manu brāli?" Taču viņa neko neteica, vien sastingusi un mēma sēdēja tēvam līdzās.