"Es nemitējos teikt: " Kamēr ir dzīvs, tikmēr ir cerība!" Bet viņi purināja galvu." Tonijs darīja tāpat, pārdomādams viņu noliegumus. ""Nē. Nekādu cerību," viņi teica. "Viņš vienmēr paliks paralizēts, iespējams, nekad nezinās, kas notiek apkārt, būs tikai dārzenis.""
"Es nespēju to izturēt," Tonijs šņukstēja. "Es nespēju to izturēt, tikai ne Džimijs. Mans skaistais, ašais puika. Viņš bija tik dzīvīgs!"
Tēvs pievērsa meitai asinīm pielijušas acis, un Demiju šokēja nepazīstamas bailes, kas izskrēja caur visu ķermeni.
"Es negribēju, lai viņš šādi dzīvotu — viņš nedrīkstēja šādi dzīvot." Tonijs ar piepūli izteica šos vārdus. "Viņi man prasīja, vai es vēlos, lai viņi to izdara… bet es nespēju. Viņš bija mans puika…" Viņam aizkrita balss, un viņš vairs neko neteica.
Demijas acis saistīja tēva skatiena spēks. "Tu… tu atslēdzi aparatūru?" viņa nokrckstēja.
Tonijs pamāja, viņa tievais stāvs bija pamatīgi sasprindzis un drebēja no šņukstiem. "Man tas bija jādara! Es nespēju to izturēt… Es vienkārši nespēju to izturēt!" Tēvs elsoja, pa viņa seju tagad ritēja asaras, un Demija, tik tikko saprazdama, ko dara, satvēra un cieši saspieda viņa roku, murminādama: "Ir jau labi, tēt, ir labi…"
Pēc brīža, kas šķita kā garas stundas, tēvs, nu jau mierīgs, kad ļaunākais bija pateikts, atkal ierunājās.
"Zini, kas bija ļaunākais — vēl ļaunāk par to, ka vēroju, kā viņi izņem caurulītes un visu pārējo, lai es varētu turēt viņu, kamēr viņš mirst?"
Demija papurināja galvu, sajuzdama sāpes kakla muskuļos.
"Atstāt viņu tur, slimnīcā, kopā ar viņiem pēc tam, kad… es gribēju…" Tonijs sastomījās, un viņa pleci saguma. "Es gribēju paņemt viņu… un atvest atpakaļ uz šejieni… Apglabāt viņu augļu dārzā… nevis atstāt tur, Mija. Nevis vienkārši atstāt tur, lai kāds cits…"
Demija drūmi atcerējās, ka tēvu kratīja šņuksti un atkal tik ļoti pārņēma skumjas, ka viņš visu atlikušo dienu vairs nespēja parunāt. Nav brīnums, ka mums tik grūti pieņemt nāvi, viņa prātoja, mēs ļaujam tai kļūt par tādu kā sanitāras atbrīvošanās operāciju. Mēs paši nenoguldām mirušos, mēs nesēžam pie viņiem. Nav brīnums, ka nespējam samierināties, ka mīļoto cilvēku vairs nav mūsu vidū, mēs atņemam sev iespēju saprast, ka viņi patiesi ir aizgājuši.
"Viņš vēlējās apglabāt Džimiju augļu dārzā," viņa teica Nīlam, "zem kokiem, kur viņš mūždien mēģināja uzcelt tās stulbās koka mājeles, kas vienmēr sagāzās."
Nīla vaibstos pavīdēja tikko jaušams smaidiņš. "Jā, es atceros. Kaut ko uzcelt viņš galīgi neprata."
"Viņam nebija pacietības, viņš vienmēr gribēja, lai viss notiek piecās minūtēs, tas arī bija iemesls."
"Kur viņš tika apglabāts? Es nevaru atcerēties."
"Viņu neapglabāja. Viņus abus kremēja. Vai neatceries, ka kopienā izkaisīja viņu pelnus?"
Nīls lēnām pamāja, lai gan Demija nebija pārliecināta, ka viņš patiešām atceras.
Viņa sasvēra glāzi un izdzēra pēdējās vīna paliekas. Mazliet apreibusi no vīna vai no atmiņām par šīm ciešanām, viņa sacīja: "Ir jocīgi tagad, ņemot vērā visu to stāstu par Kaintonu kropli, apdomāt, kas būtu noticis, ja Džimijs dzīvotu. Nudien nespēju iztēloties viņu pilnībā paralizētu, piesaistītu braucamkrēslam ar elpošanas aparātu aizmugurē. Un, pēc ārstu vārdiem, tas būtu bijis labākais scenārijs."
"Acīmredzot ar Tobiasu nebija tik bēdīgi. Proti, viņam vismaz bija jāspēj pašam elpot vai arī viņš nespētu izdzīvot pat piecas minūtes."
"Jā, noteikti."
Nīls pastiepās pēc glāzes. "Vēl vienu?"
"Kāpēc ne. Bet šoreiz es aiziešu pakaļ."
Gaidīdama pie bāra, kamēr tiks pamanīta, Demija ļāvās prātojumiem, kā viņa tiktu galā ar bērnu invalīdu, ar bērnu, kurš nekad nespētu pārskriet pāri rotaļlaukumam, lai mestos viņai ap kaklu, kad viņa ierastos skolā tam pakaļ, ar bērnu, kurš nekad neizaugtu par normālu, patstāvīgu cilvēku, ar bērnu, kuram būtu vēl citas grūtības. Vai Tobiass bija gan garīgi, gan fiziski nepilnīgs — vai tādēļ priors nosauca viņu par "nolādētu"?
Ja Kaca bēga no kontinenta, vien izdzirdot domu, ka viņām varētu būt bērns, kas notiktu, ja Demijas dzemdētais bērns nebūtu nevainojams?
Kad viņa atgriezās ar dzērieniem, Nīls atsāka tematu par Džimiju, itin kā saruna nemaz nebūtu pārtrūkusi.
"Ja viss būtu citādi — ja tava mamma nebūtu nomirusi —, kā tu domā, vai tēvs būtu rīkojies citādi, vai viņš vēlētos saglabāt Džimiju pie dzīvības, lai tur vai kas?"
Demija raudzījās tālumā, atminēdamās pussagruvušās mājas un mazo zemes pleķīti, kur viņi bija izauguši.
"Vai cilvēkam braucamkrēslā kopiena nebūtu ideāli piemērota, ko?" viņa sausi jautāja. "Pat ja visi būtu motivēti un gatavi palīdzēt."
"Bet viņi tādi nebija," Nīls apliecināja.
"Viņi īstenībā nebija gatavi nekam, vai ne?" Demija pagriezās pret viņu, pieri saraukusi no vilšanās mūža garumā. "Šķita, ka viņi ir zaudējuši visu sparu un godkāri, kad izvēlējās to nedarīt, — viņi zināja, ko nevēlas, taču viņiem nebija nekādas lielās iespējas uz kādu alternatīvu."
"Tāpēc mēs devāmies prom." Nīls sardoniski uzsauca tostu un pacēla glāzi. "Bet vai esi atklājusi, ko tu patiešām gribi?" viņš jautāja, ar rādītājpirkstu un īkšķi kā ar pinceti notraukdams putas no augšlūpas.
Demija uzmeta viņam asu skatienu, taču ieraudzīja vien draudzīgu interesi.
"Jā," viņa atbildēja, neizskaidrojami apmulsusi par savām dedzīgajām jūtām. "Jā, esmu."
"Kaca?"
Demiju pilnīgi izsita no līdzsvara nevis vieglums, ar kādu viņš izteica šo pieņēmumu, bet fakts, kas tas bija nepareizs.
"Man šķiet, tu teici ko, nevis kuru," viņa pukojās, pār ādu skrēja ne- omulības skudriņas.
Viņš pastiepa roku un satvēra viņas plaukstu. "Piedod, Mija, es tā negribēju — gribēju vien jautāt, vai tad, kad atrodi īsto, nav jābūt tā, ka viss ap viņiem nostājas savās vietās? Lai kur viņi atrastos, viņi ir mājās un tamlīdzīgi? Kā tas nepārprotami nebija ar mani un Endžiju," viņš teica, veikli novirzīdams sarunu no viņas.
"Kaca lūdza mani doties uz Ņujorku un dzīvot ar viņu tur," Demija atklāja, pirms paguva apstāties.
Viņš izskatījās pārsteigts. "O!"
"Jā," viņa neizteiksmīgi atbildēja. "O!"
Trīsdesmit deviņi
Solsterā, 1393. gada augusts
Skumjš gājiens iziet pa Solsteras dienvidu vārtiem un uzkāpj uz tilta, kas šķērso Grelingu, un ieiet pilsētā. Šā drūmā pulciņa viducī četri vīrieši, kuru drēbes klāj biezi būvlaukuma putekļi, nes klūgu sastatņu pamatni, katrs turot to aiz viena stūra. Viņi virzās lēni nevis tāpēc, ka ar apmetni piesegtā nasta ir smaga, bet tāpēc, ka ap viņiem spiežas pūlis, kas dedzīgi vēlas zināt, kāda nelaime šoreiz ir piemeklējusi Deikra koledžu.
Ralfs Deikrs soļo pa priekšu brālēna uz ātru roku sameistarotajai gultai, viņam pie sāniem iet savainotā zēna pamāte. Abi ir bāli un klusi. Viņi neskatās viens uz otru, ne arī uz kādu citu dzīvu būtni.
Aiz nesējiem iet Gvineta un Saitnons, no kura rokām nokarājas viņu dēla nepaklausīgie locekļi. Arī viņi klusē, un viņu domas var vien minēt. Pirmoreiz mūžā krusti visapkārt netiek mesti viņu nepilnīgā dēla dēļ, lai gan daudzas acis pievēršas viņam, kad uzlūkojušas nāvīgi bālo Džona Deikra augumu.
"Kā viņš tika savainots?"
"Vai kroplis pielika savu roku?"
"Kam par to būs jāmaksā?"