Выбрать главу

Pēcpusdienā atgriezies būvlaukumā, Saimons ieraudzīja, ka vīri pārtrauc darbu un sapulcējas ap viņu.

Viņiem priekšgalā stāv Edvīns Gors, rokā turēdams pergamenta ga­balu. Viņš pameta to Saimonam: "Mēs visi vienojāmies par to."

Saimons to notvēra. Vārdi, rakstīti ar roku, kas nav pieradusi pie spal­vas viegluma, tomēr bija gan skaidri salasāmi, gan ar saprotamu nozīmi. Tobijs vairs nedrīkstēja nākt uz būvlaukumu. Bailēm, riebumam un māņ­ticībai par sabiedroto beidzot kļuva nelaime. Viņi bija apņēmušies vairāk viņu nepaciest.

"Un ja nu es nepiekrītu?"

"Šodien gandrīz nomira zēns. Viņa dēļ!" Edvīns atcirta. "Ja tu neņem vērā visus šeit klātesošos vīrus… jo te nav neviena, kurš nebūtu to parakstījis…"

"Es šeit esmu mūrniekmeistars," savukārt atcirta Saimons. "Vai tu man draudi, Edvīn?"

"Jā, tu esi mūrniekmeistars," viņa balss bija nosvērta, un viņš skatījās Saimonam acīs, "bet tavs" — viņam piepeši samežģījās mēle — "tavs dēls , ir nolādēts, tagad tas ir pierādījies, un viņš te vairs nespers savu kāju."

Nolādēts bērns. Bērns, no kura nav nekāda labuma. Tā Saimons savulaik domāja.

Viņš nevēlējās atkal tā domāt un tomēr, krēslā iedams mājās, nespēja atmest domu, ka Džons Deikrs nebūtu uz nāves sliekšņa, ja Tobijs todien nebūtu nācis pie viņa. Un viņš, Saimons, nebaidītos par savu nākotni kā Ričarda Deikra mūrniekmeistars.

No rīta pienāca vēstis. Džons Deikrs joprojām bija dzīvs, lai gan nebija atgu­vis samaņu un gulēja, it kā jau būtu miris, vienīgās dzīvības pazīmes bija sekla elpošana un vāji sirdspuksti.

Ceļš no Kaintonu mājas līdz koledžai nebija tāls, bet todien katrs solis padziļināja Saimona ļaunās priekšnojautas. Ričards Deikrs bija Francijā, kārtodams savas veikala lietas, bet Pīrss Motiss bija Solsterā, un Saimons ļoti labi zināja, ka advokātam bija uzticēts pieņemt Deikra vissvarīgākos lēmumus viņa vietā, neaprunājoties ar Ralfu.

Saimona zābaki uz ielas pie ragu apstrādātāja darbnīcas paspēra kaulu drumslas un smirdīgus gaļas gabalus. Viņam tūlīt pat sagriezās kuņģis, atceroties Džona Deikra galvas šķidro masu. Ātri un mehāniski pārmetis krustu, viņš prātoja, cik ilgi zēns varētu izdzīvot. Viņam taču sāksies dru­dzis no atvērtās brūces? Neviens neuzdrošinājās apsaitēt vai ieziest viņa galvu, uz kuras tik šausmīgi bija redzama pelēkā masa, kas vienlaikus bija vērtīga un pretīga; brūce droši vien pūžņos.

Tomēr, kamēr Džons bija dzīvs, celtniecība turpināsies, itin kā neviens neuzdrošinātos atzīt, ka viņam jāmirst. Saimons raustīja bārdu, mēģinā­dams izmest no prāta skatu, kurā zēns gulēja uz zemes pie dzesināšanas toveriem.

Viņu nogalināja paša ziņkārība — Saimons stūrgalvīgi kā kaķis nodo­māja. Ja viņš nebūtu lūdzis parādīt, kā tiek dzēsti kaļķi, viņš nebūtu toveru tuvumā un viņu nepakļautu briesmām nekādas māņticīgas bailes.

Tomēr Saimons zināja, ka paša tālredzības trūkums liedza viņam pare­dzēt, ka strādnieks pie toveriem, kurš acīm redzami nebija dzirdējis Gvi­netas kliedzienu par Tobija ierašanos, pārbīsies, ieraudzījis zēnu.

Ja vien nebūtu tas sasodītais rāmis! Ja Gvineta būtu bijusi ar mieru nēsāt Tobiju tāpat kā viņš, tad bērns nebūtu parādījies viņu vidū tā, kā tas no­tika. Ja Gvineta tik ļoti nebūtu uzstājusi, ka viņam vajag to rāmi…

Bez rāmja, Saimons bija pārliecināts, Tobijs tagad staigātu. Tas tikai trau­cēja viņam mācīties un pieradināja viņu pie kustībām, kuru dēļ viņš bija atkarīgs no tā. Viņš nekad nestaigās, kamēr viņam būs rāmis.

Saimons izgāja pa pilsētas dienvidu vārtiem un nomurmināja sveicie­nus cilvēkiem, kas tur slaistījās. Tie tikai klusējot raudzījās uz viņu.

No vārtiem viņš varēja saskatīt koledžu, kuras akmeņi vīdēja balti uz zaļo lauku fona. Būvlaukumā valdīja rosība, mūrnieki kustējās turpu šurpu, veicot ikdienas darbus, un Saimons atkal uzelpoja. Lai gan mūrnieki bija izvirzījuši ultimātu pret Tobiju, viņš bija baidījies, ka viņiem ar to nebūs gana, lai pavisam neatteiktos no Deikra nelaimīgā projekta. Ar to, ka viņi tagad bija šeit un strādāja, bija gana. Rīt lai notiek kas notikdams.

Bet rītdiena vai nāve, ko tā pieredzēs, savilka mākoņus pār šodienu. Saimons ilgi bija baudījis mūrnieku kluso cieņu, bet klusums, kas tagad ieskāva viņu, bija sajūtams. Tas smacēja viņu kā smags apmetnis saulainā dienā, un, lai kurp viņš būvlaukumā devās, viņš nespēja atbrīvoties no tā nomā­cošās klātbūtnes.

Tas, ka mūrnieki vainoja viņu Džona Deikra nāvējošajā ievainojumā, Saimonu nepārsteidza — īstenībā viņš pats vainoja sevi —, taču viņu nai­dīgums galēji nospīlēja viņa nervus. Ne viens vien vīrs sajuta viņa aso mēli niecīga vai nekāda iemesla dēļ, kad Saimons pūlējās nekaunīgi turpināt dienas gaitas.

Vairākas reizes pieķēris sevi lūkojamies apkārt, meklējot lobiju, viņš atklāja, ka skumst pēc dēla, kurš nenāca apraudzīt viņu. Dažkārt Gvineta nēsāja viņu, lai gan astoņas vasaras pat viņa kaulaino ķermeni darīja sma­gāku, nekā viņa jaudāja stiept. Ja vien viņa vakar būtu nesusi dēlu un at­stājusi rāmi mājās, nelaimes gadījums nebūtu noticis.

Taču Tobijs savā rāmī vairs nenāks uz būvlaukumu.

Zēns bija ilgi un skaļi raudājis, kad Saimons pateica viņam, ka nolēmis — koledžas būvlaukums ir pārāk bīstams un viņš vairs nedrīkst iet uz turieni.

"Nebiju domājis, ka viņš to tik ļoti ņems pie sirds," Saimons sacīja Gvi­netai, tiklīdz Tobijs bija aizmidzis.

"Viņš ir nobēdājies kopš nelaimes gadījuma," Gvineta teica. "Viņš zina, ka noticis kas briesmīgs, viņš zina, ja ir lauzti kauli un izlietas asinis, kaut kas ir nogājis greizi. Un viņš saprata skatienus, klusumu un pūļa nemieru, kad mēs nesām Džonu uz viņa tēva māju." Viņa apklusa un palūkojās uz Saimonu. "Varbūt viņš nesaprot visu tik labi kā citi bērni viņa vecumā," viņa sacīja. "Tas nav zināms, jo viņš mums nevar izstāstīt. Bet es zinu, ka viņš saprot, ko nozīmē nāve, un to, ja kaut kas ir pagalam, tad tas ir galīgi un viņš to nekad vairs neredzēs."

"Mūrniekmeistar!" spalga balss pārtrauca Saimona domu gājienu un atsauca viņu būvlaukumā. Apgriezies, lai palūkotos uz runātāju, viņš pama­nīja, ka dienvidos savelkas tumši mākoņi. Viņiem būs jāpārtrauc darbs pirms darbadienas beigām un jāapklāj tikko uzmūrētās vietas ar klūgu pārse­giem, lai aizturētu lielāko daļu slapjuma.

Viņš paskatījās uz vīrieti, kas uzrunāja viņu. Tas bija viens no strādnie­kiem — Alfrēds, Aldreds? — Saimons nespēja atcerēties. "Jā?"

"Jums ir apmeklētājs. Lūk, tur." Viņš norādīja uz būvlaukuma ziemeļu pusi, kur stāvēja maza auguma cilvēks. Tas bija Pīrss Motiss.

Saimons lēnām aizgāja līdz vietai, kur advokāts viņu gaidīja, ik uz soļa zinādams, kālab Motiss atnācis, un baidīdamies no viņa vārdiem.

"Labdien, Saimon." Motisa acis bija skumjas un balss klusa.

"jūs man novēlat labu dienu?" apvaicājās Saimons. "Vai tad neesat at­nācis, lai atnestu vēsti par zēna nāvi?"

Advokāts pamāja, joprojām raudzīdamies Saimonā, kurš klusējot šū­poja galvu, nezinādams, ko lai saka.

"Saimon, celtniecība jāpārtrauc. Vismaz kāds laiks jāvelta sērām. Ne­klātos turpināt būvniecību, it kā nekas nebūtu noticis."

Saimons zināja, ka gan paraža, gan cieņa pret Deikru lika pārtraukt darbu būvlaukumā. Vajadzēja būt tā, kā Motiss teica, un tomēr viņš baidījās, ka pēc pārtraukšanas darbs nekad netiks atsākts.

"Un pēc zēna apglabāšanas?" viņš vaicāja, baiļu dēļ kļuvis cietsirdīgs.

"Mums jāsagaida, kad atgriezīsies Ričards…"

"Tā saka Ralfs!"