Выбрать главу

"Jā," advokāts nosvērti piekrita, "bet tā saka ari Pīrss Motiss. Mums jāizrāda pieklājīga cieņa, Saimon. Džons bija Ričarda vienīgais dēls."

Viņa skatiens ieurbās Saimona acīs, un Saimons sakustējās, juzdamies neērti. "Tas bija nelaimes gadījums, Pīrs! Nežēlīga neveiksme!"

"Es zinu, Saimon. Neviens nav teicis ko citu. Taču mums jāņem vērā nevis tas, kā nomira Džons, bet gan viņa tēva bēdas. Mums jāpārtrauc celt­niecība, līdz atgriezīsies Ričards." Viņš apklusa un palūkojās uz Saimonu daļēji ar līdzjūtību un daļēji ar niknumu. "Tuvojas lietus," viņš sacīja. "Jums tik un tā būs jāpārtrauc darbs. Maksājiet mūrniekiem, ja viņi citādi nepa­liks. Maksājiet viņiem pusi algas, kā jūs maksātu lietus laikā, un pagaidiet, kad atgriezīsies Ričards."

Abi vīrieši pāris mirkļu skatījās viens otram acīs.

"Labi."

Motiss pamāja un tad, tikko manāmi palocījies, devās prom.

Kad Saimons paziņoja par Džona Deikra nāvi, mūrnieku stūrgalvīgā klusē­šana pārtrūka kā tveice pirms pērkona, un sākās protestu un jautājumu vētra.

Puse algas bija par maz — tā bija Saimona, nevis mūrnieku izvēle, ka viņiem jāstāv dīkā, — viņiem jāmaksā pilna alga, kā tad, ja viņi strādātu.

Cieņas izrādīšanai viņi piekrita, bet kāpēc viņi nevar atsākt strādāt pēc bērēm?

Kad bija gaidāma Deikra kunga atgriešanās no Francijas?

Vai viņiem būs darbs, kad viņš atgriezīsies?

Lai cik viņi bija vīlušies un sadusmoti par nepieciešamību pārtraukt darbu un nenoteiktu laiku iztikt ar pusi algas, īstās mūrnieku bažas saistījās ar nākotni. Vai Deikram nenolaidīsies rokas pēc vienīgā dēla nāves? Vai viņš galu galā neuztvers to kā zīmi, ka Dievs nav apmierināts ar šo celtniecību? Vai koledža netiks pamesta nepabeigta?

Viņu jautājumi bez atbildēm un gala atbalsojās Saimona prātā.

Līdz laikam, kad Saimons atgriezās mājās, viņš jau teju bija zaudējis prātu no vilšanās, dusmām un bēdām.

Astoņi gadi! Astoņus gadus kopš dienas, kad Henrijs Eklends pievērsa viņa uzmanību tam, ka ir tāds Ričards Deikrs un ka viņam vajadzīgs mūr­niekmeistars, šī koledža nebija izgājusi viņam no prāta. Sarunu risināša­nas un projektēšanas gads — gads, kad piedzima Tobiass; vilšanās un nepiepildītu vēlmju gadi, kad koledžas uzbūvēšanu mēģināja izjaukt baz­nīca un Deikra ģimene, — gadi, kad viņu neatbalstīja paša sieva, kad viņa vienīgais palikušais draugs bija Deikrs, kura nekad nebija klāt; kompro­misa un darba atsākšanas gadi — gadi, kad koledža tika sagrauta pilsētā un 110 jauna uzcelta aiz mūriem, — gadi, kad viņš ar Gvinetu salīga mieru, — gadi, kad viņš atļāvās uzlūkot Tobiju tādu, kāds viņš bija.

Vai viņš bija rīkojies aplami? Ja viņš nebūtu laidis Tobiju būvlaukumā, kā bija ielaidis savā sirdī, Džons Deikrs būtu dzīvs un celtniecība turpinā­tos par spīti lietum.

Pat ja viss būtu tāpat, kā bija, nekas ļauns nebūtu noticis, nebijis Tobija rāmja. Ja Gvineta nebūtu uzmeistarojusi viņam rāmi, viņš nespētu sacensties ar tēvu, dodoties uz dzesēšanas toveru pusi, un nekādas māņticīgas bailes nebūtu pārbiedējušas strādnieku, kurš maisīja kaļķus.

Saimons prātā raudzījās uz dēlu, redzēja viņa seju, kas vaibstījās no piepūles, ko viņam prasīja kustības, redzēja, ka dēls arvien tuvojas viņam un toveriem. Saimons varēja dzirdēt rāmja slieču čīkstoņu un šļūkšanu, kad zēns to soli pa solim stūma uz. priekšu. Dzesinātājs to nebija dzirdējis, jo viņa dzirdi nomāca ūdenī degošo kaļķu šņākoņa, bet Saimons to varēja dzirdēt tagad — nopulēta koka čīkstoņu pa putekļiem un akmeņiem, skaņu, kas bija kļuvusi par daļu no viņa dzīves.

Prātā viņš redzēja, ka dzēsējs mazliet pagriežas, kad Tobijs tuvojas vi­ņam, — vai vīrietim kaut kas bija iekritis acīs, vai viņš kaut ko bija saklau­sījis? — redzēja, ka dzēsējs pagriežas un, ieraudzījis Tobiju, paceļ rokas, itin kā atvairot ļaunumu.

Taču ļaunums netika atvairīts. Degošie, liesmojošie kaļķi bija ielidojuši Džonam Deikram acīs, un viņš aiz sāpēm ietriecās jaunajā mūrniekā Volterā.

Kādēļ Volters sekoja viņiem? Sekot viņiem šādi, uz pleca nesot ar akme­ņiem pilnu abru, bija muļķīgi. Kaut kripatiņa veselā saprāta būtu pateikusi viņam priekšā, ka akmeņi būs vajadzīgi uz sola, nevis pie dzēšanas tove­riem! Bet, ja viņš — mūrniekmeistars Saimons no Kaintonas — būtu no­vērsies no Džona aizrautības, ja viņš būtu vien pamājis Volteram ar roku, sūtot viņu atpakaļ, zēns nebūtu miris.

Saimons atkal ieraudzīja skatu ar Tobiju, kas steidzas uz viņa pusi, sa­cenšas ar viņu. Nav brīnums, ka strādnieks pārbijās; skats uz Tobiju rāmī savulaik pašam Saimonam sagrieza kuņģi.

"Dievs žēlīgs, ko tas nozīmē?!"

Viņš nedomājot bija pateicis, pirmoreiz mūžā ieraudzījis Tobiju stā­vus. Pat neapsverot, ka Tobijs, lai cik daudz viņš saprastu, nodomāja, ka "tas" nozīmē viņu, nevis rāmi.

Pārradies mājās, Saimons uzskrēja pa trepēm ar ātrumu, ko pamudi­nāja viņa saspringtie nervi. Viņš atrāva vaļā durvis un ieraudzīja, ka Gvi­neta sabijusies iznāk no guļamistabas.

"Saimon!" Durvis palika vaļā, kad viņa tuvojās vīram. Saimons pama­nīja, ka dēls ar atplestām kājām sēž uz grīdas un saraustītām kustībām rotaļājas ar koka formiņām, kuras bija izgatavojusi Gvineta.

"Viņš ir miris. Vai zināji?"

"Džons? Jā." Viņa pamāja, uz mirkli aizvērdama acis. "Bija atnācis Pīrss Motiss, viņš domāja, ka tu varētu būt šeit."

Jā, Motiss neuzskatītu par piedienīgu, ja viņš atrastos būvlaukumā, itin kā nekas nebūtu noticis.

"Celtniecība ir pārtraukta."

"Līdz beigsies bēres…"

"Pārtraukta. Izbeigta."

"Bet kad atgriezīsies Ričards Deikrs…"

"Viņš atklās, ka viņa dēls ir miris. Un vainos mani. Ar mani ir cauri, Gvinet. Ar mums visiem. Džona nāve visam ir pielikusi punktu."

Viņš novērsās no sievas un palūkojās pa logu. Debesis bija satumsušas, un sāka birt smagas pērkona lietus lāses.

"Saimon…"

Viņš nepagriežas. "Daudzu gadu darbs, Gvinet. Beidzās vienā minūtē! Vēl mazāk — minūtes desmitdaļā."

"Tu nevari zināt Ričarda domas! Šī koledža viņam ir svarīga…"

"Un cik svarīgs ir dēls7 . Ričarda Deikra vienīgais dēls ir miris. Kā gan viņš to spēs piedot?"

Viņš atkal novērsās no Gvinetas. "Viņa dēls ir miris, bet mans, kurš vai­nojams viņa nāvē, dzīvo…"

"Tā nebija Tobija vaina!" Gvineta pagriezās uz guļamistabas pusi. "Tas bija nelaimes gadījums…"

Saimons apcirtās riņķī. "Nelaimes gadījums, kuru izraisīja mans dēls."

"Bet Deikrs nav atriebīgs — viņš nesodīs tevi par nelaimes gadījumu!"

"Cilvēks ir zaudējis dēlu, Gvinet. Savu vienīgo dēlu. Te runa nav par atrie­bību vai piedošanu, runa ir par sirdi." Viņš palūkojās uz sievu un pama­nīja viņas izmisumu, taču nespēja mierināt viņu. "Kā gan es varu izpirkt viņa dēla nāvi, Gvinet? Es nevaru. Es neko nevaru darīt." Viņš atkal pa­griezās pret logu, aiz kura gāzās lietus.

"Kad atbrauks Ričards Deikrs, mums būs jādodas prom, Gvinet. Ar mums te ir cauri. Esmu beidzis darbu pie koledžas. Ar mani ir cauri."

Viņš lūkojās ārā uz piepešo lietusgāzi, vēroja, kā ūdens līst uz zemes, ieelpoja siltās, izmirkušās zemes smaržu. Ja lietus ilgi nepāries, upe izies no krastiem un appludinās dārzu. Arī būvlaukums būs applūdis, taču tās vairs nebūs viņa rūpes. Nu jau ne, un nekad vairs nebūs.

Saimons staigāja uz riņķi, nespēdams rast mieru savām bēdām. "Gvi­net! Ja vien tu nebūtu uztaisījusi to rāmi…"

Viņa acis sekoja Gvinetas skatienam uz Tobija rāmi, kas, zēnam augot, jau bija trešais, ko viņa bija izgatavojusi, un kas stāvēja pie sienas, no lie­tošanas izstaipītās un par mīkstām kļuvušās siksnas brīvi karājās.