Viņš redzēja, ka tas notika ar zēnu, kuram uzkrita virsū akmeņi, un tāpat notiks arī ar šo zēnu.
Kad viņš ir pietuvojies upes krastam, viņa uzdevums kļūst vieglāks; zeme atkāpjas, un viņam vairs nevajag izvairīties no augiem.
Paša radītie trokšņi viņam šķiet skaļi rāmajā bezvēja naktī. Viņš cenšas būt kluss, taču viņam tas neizdodas labāk nekā agrāk viņa astoņus gadus ilgajā mūžā. Kāju un roku locīšana izspiež no viņa rīkles skaņas, kuras viņš nespēj apvaldīt. Vienīgi mierīga gulēšana varētu tās apklusināt, taču to viņš nedarīs.
Viņš stumjas ar kailām kājām, saliektajiem kāju īkšķiem grimstot aukstajos dubļos. Tagad, pirms viņš gaidījis, ūdens apšļaksta viņa galvas virsu, kļūst arvien dziļāks, kad viņš slīd uz priekšu, līdz piepeši ar pieri sajūt auksto ūdeni. Viņš vēlreiz atsperas ar kājām, un galva iegrimst ūdenī. Pēc mirkļa tā atkal paslejas virs virsmas, un viņš izklepo no plaušām ūdeni, līdz beidzot stīvais un asiņainais ķermenis noveļas no applūdušā krasta un iekrīt upē.
Kad māte nesa viņu satikt Henriju un Elisoni, Tobijs redzēja zēnus peldamies šajā upītē un lielajā upē, kas atrodas pilsētas otrajā pusē. Viņš zina, ka ir iespējams turēties virs ūdens. Taču viņš ir redzējis arī, ka no upes tiek izcelts pelēks, uztūcis un miris zēns. Upe nogalināja viņu. Tobijs nezina, kā, taču ir gana ar to, ka upei piemīt šāda spēja.
Viņš dzird ūdens tecēšanu un burbuļošanu un grimstot aizver acis. Pret paša gribu Tobija ķermenis cīnās, pūlēdamies tikt virs ūdens. Piepūloties pēdējiem spēkiem, viņš atver acis un redz gaismu, kas plūst caur duļķaino ūdeni. Tobijs bieži ir prātojis, vai zivis, kuras viņš redz, redz arī viņu. Tagad viņš zina.
Viņš jūt, ka grimst un attālinās no gaismas, jūt, ka viņu pārņem aukstums, viņa rīkle rada skaņas, kuras ūdens apklusina, un ķermenis pūlas izklepot ūdeni. Uz acumirkli viņa galva atkal paslejas virs ūdens, un viņš redz mēnesi.
Tad viņš nogrimst pēdējo reizi, nu jau pieklusināti dzirdot ūdens tecēšanu un burbuļošanu, kad viņš pārstāj kustēties, juzdams, ka ūdens stindzina viņa atvērtās brūces un viņu ieskauj tumsa, un viņš vairs nekustas.
Četrdesmit divi
Solsterā, mūsdienas
Pelēkas un mitras dienas agrā rītā vecais kaķis nolēca zemē no žoga augšmalas un šķērsoja pagalmu. Kaķa gaita bija nevis piesardzīga kā svešam ienācējam, bet pašapzinīga kā īpašniekam; šis dārzs, kurā pastāvīgi nedzīvoja neviens kustonis, bija daļa no runča neapstrīdētās teritorijas.
Dārzs nodrošināja labas medības, daudz labākas nekā ārpuses nopļautā zāle, kas ieskāva māju, kurā runcis varēja ieiet pa durtiņām, ko turēja ciet magnēts, māju, kurā kaķis ēda barību bez spalvām un kauliem. Šeit nekoptā zāle bija izaugusi līdz pat dzīvžogam un savijās ar sīkām nezālēm; mezglainajā ziedošā ķirša pakājē, ķirša, uz kura sēdēja resni putni, zāle bija saaugusi kumšķos, kas bija mitri un nedzīvi; zāle iestiepās arī zem krūmu mudžekļa, kur kaķis dažkārt slēpās. Šis dārzs sniedza tādu aizsegu, kādu mīlēja mazas, ašas būtnītes, kuras kaķis, jebšu bija vecs, medīja noturīga instinkta pēc.
Kaķis devās uz māju, lai apskatītos, vai kaut kas ir palicis no maizes un sviesta drupačām, kas iepriekšējā dienā bija nomestas putniem. Maize runci nebija ieinteresējusi, bet no sviesta laizīšanas to bija iztraucējis cilvēka augums, kas iznāca no mājas. Tā kā ar cilvēkiem šajā mājā vēl nebija sadraudzējies, kaķis bija ņēmis kājas pār pleciem.
Tagad no treknā mielasta nekas nebija palicis pāri, to, bez šaubām, būs nokopis kāds cits naksnīgs mednieks. Vilšanās nemainīja kaķa gaitu, un tas devās neapgaismoto istabu virzienā.
Runcis apstājās pie stiklotajām virtuves durvīm un apsēdās, asti apvijis priekšķepām. Vērīgi un nosvērti, kā jau kaķi mēdz, runcis skatījās caur stiklu uz sievieti iekšpusē. Viņa nekustējās, tādēļ piesaistīja maz uzmanības; īstenībā viņa tik tikko bija redzama, nekustīgi sēdēdama piegaida un pētīdama kaut ko, kas uz tā atradās.
Ja kaķis spētu domāt vai pat salīdzināt, tas būtu ievērojis, ka šī ir tā pati sieviete, kura iepriekšējā vakarā iztraucēja kaķi, kad atvēra durvis, aizkūrām tagad tik nekustīgi sēdēja, un stāvēja, neko neredzošu skatienu raudzīdamās dārzā, asarām birstot no acīm un tekot pa seju. Kaķis būtu ievērojis, ka šī ir tā pati sieviete, kuru tas vēlāk bija redzējis nemierīgi staigājam pa apgaismoto māju. Viņa bija kā svītraina kaķene, kas neauglīgi meklē savus noslīcinātos kaķēnus, kamēr pasaule ārpusē apklust mednieka mēnesnīcā.
Sapratis, ka sieviete pārāk maz kustas, lai izpelnītos vērību, kaķis novērsās no viņas un sāka mazgāt ķepas. Atklājis, ka uz ķepām ir daudz sakaltušas zemes, kaķis atpleta ķepu spilventiņus un grauza sacietējušo zemi, ik pa laikam nolaizot ar sārtu un lipīgu mēli.
Kaķis bija tik aizņemts ar šo nodarbi, ka nemaz nepamanīja sievieti pieceļamies un pieejam pie iekšpuses durvīm, atstājot uzgaida datoru, kas bija pilnībā piesaistījis viņas uzmanību.
Kaķa skatienu koncentrē kustība; statiskas lietas to neinteresē. Pat ja tas būtu papūlējies paskatīties, drukātā vēstule ar nosaukumu "Jaunaisgads" neko nenozīmētu radībai, kuras redze nav piemērota divām dimensijām.
Četrdesmit trīs
Solsterā, 1393. gada augusts
Gvineta raudzījās uz auklu, ko bija piestiprinājusi pie otrā stāva ārdurvīm. Nedaudz to paraujot, attaisījās krampītis un durvis atvērās.
Tobijam tik ļoti bija paticis sēdēt tur, saules apspīdētajā pleķītī, ka Gvineta bija devusi viņam iespēju pašam atvērt durvis un ieraudzīt saules gaismu, kad vien viņš vēlējās.
Ja nebūtu tās kaņepāju auklas, viņa satriekta nodomāja, viņš nebūtu miris, jo bez tās viņš nekad nebūtu atvēris durvis.
Viņi atgādāja dēla mirstīgās atliekas, pirms klostera zvans iezvanīja trešo dievkalpojumu. Lai gan upe bija pārplūdusi, viņš nebija ticis tālu. Viņa krekls bija aizķēries aiz alkšņu saknēm upes krastā pie Romangeitas tilta.
Cerības izgaisa viena sirdspuksta laikā, kad viņi ieraudzīju dēlu. Viņš nepārprotami bija miris. Lai gan ūdenī viņš bija atradies tikai pāris stundu un tas vēl nebija atstājis uz viņa slīkoņa pazīmes, viņš bija ledusauksts un sastindzis nāves skavās. Saimons nesa viņu, acis pievērsis zēna sejai ikkatrā mājupceļa solī, tā ka Gvinetai bija jātur viņa roka, lai viņš nepakristu un abi nenogāztos zemē.
Atnesuši mājās, viņi noguldīja Tobiju uz savas gultas, un viņš gulēja tur, kā bieži mēdza, taču nekustīgs, tik nekustīgs. Lai gan miegā viņa nomocītie locekļi bieži vien atslāba, radot iespaidu, ka viņš ir vesels, Tobijs nekad ilgi neiztika bez raustīgām kustībām, uz tām viņu kaut kas iekšienē spieda, vienalga, vai viņš to vēlējās vai ne. Un tagad viņš vairs nekustēsies.
Gvineta atglauda matus no viņa bālās pieres, saviebdamās par saplaisājušo ādu, kas viņam vairs neizraisīs sāpes. Viņa maigi novilka saplēstās un asiņainās drēbes un nomazgāja dubļus ar siltu ūdeni, jo nespēja piespiesties lietot aukstu ūdeni uz viņa sabojātās ādas, kaut arī viņš to vairs nejuta. Liegi noslaucījusi viņu ar linu dvieli, viņa sakārtoja nedzīvos locekļus tā, kā viņš to nekad nebija varējis.
Iztaisnojusies viņa dzirdēja, ka Saimons kaut ko izvelk 110 gultas apakšas. Bāls un kluss, viņš visu šo laiku tur kaut ko bija meklējis. Kopš Tobija atrašanas viņš nebija izdvesis ne vārda.