Uzklājusi zēnam tīru palagu un atstājusi neapsegtu vien galvu, Gvineta pagriezās un palūkojās uz Saimonu. Viss viņā kliedza no sāpēm, un viņa nevarēja saprast, vai kustēšanās tās pastiprina. Ikviena prāta vai ķermeņa kustība bija mokas, un, ja viņa varētu apgulties blakus savam savainotajam zēnam un piebiedroties viņam nāvē, viņa labprāt to būtu izdarījusi.
Viņas acis, kas bija pievērstas Saimonam, uztvēra kustību istabā, un viņa paskatījās un ieraudzīja atnākušo Elisoni. Viņai pakaļ bija aizsūtīts kalpotājs. Meitenes seju bija izraibinājušas asaras, kas atkal izsprāga kopā ar žēliem šņukstiem, kad viņa ieraudzīja audžubrāli guļam zem palaga.
Viņa apskāva Gvinetu, un pirmo reizi, kopš viņa atklāja, ka Tobija cisas ir tukšas, Gvinetas sāpes guva atvieglojumu asarās.
"Kāpēc? Kāpēc? Kā tas notika?" Elisone vaicāja, kad viņas pēc krietna laika atbrīvojās no apskāviena. Viņa ar pirkstu galiem noslaucīja asaras.
Gvineta nostājās atstatu un uzstiepa roku. "Nāc." Ievedusi Elisoni istabā, viņa norādīja uz sadauzītajiem koka gabaliem, kurus bija nolikusi stūrī blakus logam.
"Skaties. Lūk, kāpēc."
Elisone mazliet nošūpoja galvu un apsārtušām acīm apmulsumā raudzījās uz Gvinetu.
"Paskaties uz to kaudzi," Gvineta sacīja nospiestā un drūmā balsī. "Tu zini, kas tas ir."
Elisone vilcinoties devās pie sadauzīto dēlīšu kaudzes un nopētīja to.
Viņa izstiepa roku, itin kā lai paņemtu vienu slieci, tad atvilka to un apgriezās. "Tas ir rāmis! Kas notika!"
"Saimons."
"Saimons to sadauzīja?"
Gvineta pamāja.
"Kāpēcr
"jo Džona Deikra nāvē viņš vainoja Tobiju."
Elisone izskatījās satriekta. "Viņš to sadauzīja, lai sodītu Tobiju?"
Gvineta nokāra galvu un atsāka raudāt. "Es nezinu," Elisone neskaidri dzirdēja viņu sakām, "bet Tobijs saprata, ka viņš ir zaudējis brīvību…"
Piepeši Elisone apjauta, ka Saimons stāv durvīs starp viņām un guļamistabu. "Nē," viņš nočukstēja, asarām birstot pa seju, "nē…"
No dusmām un ciešanām kliedzot, Gvineta metās viņam virsū. Saimons satvēra viņu aiz plaukstu locītavām un turēja atstatu no sevis. "Tā ir tava vaina!" viņa brēca. "Tu esi vainīgs viņa nāvē! Tava cietsirdība nogalināja viņu!"
Viņa pūlējās atsvabināties no tvēriena, bet viņš turējās pretī un kliedza: "Nē! Nē, Gvinet! Nāc, es tev parādīšu!"
Gvineta norima un stāvēja viņa priekšā, smagi elpodama, viņas plaukstu locītavas joprojām bija Saimona rokās. Saimons, atlaidis tvērienu, sāka klepot un iegāja guļamistabā, lai viņas sekotu.
Kad viņas iegāja pa durvīm, Saimons bija pieplacis zemei turpat, kur iepriekš, un viņam priekšā stāvēja kaste ar koka formiņām, kuras Gvineta bija izgatavojusi Tobijam. Kaste bija gara un plata, ar augstu malu apkārt, lai viņam būtu vieglāk tās satvert un lai formiņas neizbirtu, ja viņš kasti sašķiebtu.
Saimons pastūma kasti uz viņas pusi. "Paskaties," viņš nočukstēja. Gvineta un Elisone paraudzījās lejup. Visas formiņas bija samestas stūros — sešstūri vienā, kvadrāti otrā un trīsstūri trešajā. Tikai Gvinetas izgatavotie astoņstūri nebija salikti vienuviet stūrī. Tobijs bija izveidojis neveiklu torni no sešiem cits citam virsū saliktiem astoņstūrīšiem.
"Redzi?" Saimons vaicāja tik tikko dzirdamā balsī.
Gvineta skatījās uz viņu, un viņas sejā naids jaucās ar apjukumu.
"Tobijs no astoņstūrīšiem izveidoja torni — tā ir koledža. Viņš nemetās upē aiz izmisuma par dzīves ierobežojumiem — viņš apzināti atdeva dzīvību pēc paša gribas."
Klusumu starp viņiem piepildīja elpa, kas joprojām bija smaga, un galējā Tobija klusēšana.
"Viņš atdeva dzīvību, Gvinet," Saimons sacīja asaru pilnām acīm,"manis dēļ. Koledžas dēļ. Tobijs atdeva dzīvību, lai atlīdzinātu Džona zaudēšanu."
Gvineta paskatījās uz viņu, aiz bēdām un apjukuma saraukusi pieri; viņa izmisīgi vēlējās vienlaikus gan ticēt, gan neticēt viņam.
"Saimon," Elisones balss drebēja. "Ko tu saki? Dzīvību par dzīvību?"
Saimons atrāva skatienu no Gvinetas un paraudzījās uz audžumeitu. "Jā," viņš vienkārši pateica.
Gvineta piecēlās un apsēdās gultā līdzās Tobijam. Viņa ielika roku zem palaga, satvēra viņa mazo, auksto rociņu un ilgi lūkojās zēna sejā. Beidzot viņas lūpas pakustējās, un viņa klusi jo klusi sacīja: "Es pievīlu tevi, Tobij. Es nezināju. Nezināju, ka tu tik daudz saproti, nezināju, ka tik daudz jūti, manu bērniņ."
Pagriezusies pret Elisoni, viņa teica: "Vakar viņš sēdēja tur," viņa acīm norādīja uz vietu, kuru uz grīdas aizņēma Saimons, "kad es runāju ar Saimonu." Viņa sastomījās un pakodīja lūpu: "Par Džonu Deikru un aizbraukšanu 110 Solsteras. Un, kad Saimons izsamisa par koledžu un vainas izpirkšanu par Džona nāvi…" Viņa pacēla skatienu uz griestiem un dziļi aizturēja elpu, kamēr šņuksti aprima. "Man neienāca prātā mierināt viņu. Es nedomāju, ka mans zēns tik daudz saprot, vēl mazāk…" Beidzot viņa vairs nespēja aizturēt asaras. "Lai Dievs apžēlo mani, es mīlēju viņu, taču nesapratu, cik vesels viņš ir garā…" Un, itin kā spēcīgu sāpju pārņemta, viņa apgūlās gultā blakus mazajam, nekustīgajam augumam un apraudāja savas ciešanu pilnās bēdas.
Elisone pagriezās pret Saimonu, viņas sejā joprojām bija šaubas un aizdomas. "Vai tas ir iespējams? Vai viņš patiešām varēja saprast?"
Saimons pamāja uz formiņām kastē. "Vai redzi? Viņš saprata, kā tās sader. Ne visas formiņas saderētu, bet viņš izmantoja tās, kas sader — paskaties, kā viņš tās salicis." Viņš palūkojās uz audžumeitu. "To neviens viņam neiemācīja, viņš to pats izdomāja."
Kad? Saimons prātoja. Tikai pēdējos pāris mēnešos viņu dēls bija spējis savaldīt savas nepaklausīgās rokas, lai veiktu ko tādu — zināšanas, ka šīs formiņas veidos mozaīku, jau daudz agrāk bijušas viņam prātā. Neatbrīvotas zināšanas, tikai viņam vien noderīgas, kas bija atradušās viņa prāta ieslodzījumā.
Elisone joprojām skatījās uz viņu. "Vai viņš tik ļoti tevi mīlēja, Saimon? Pietiekami, lai piedotu tev par visiem tiem gadiem, kad tu izturējies pret viņu sliktāk nekā pret suni, — un lai mirtu tevis labad? Lai tu varētu uzbūvēt koledžu?"
Saimons neatbildēja, taču vērās savā audžumeitā, itin kā nepazītu viņu.
"Viņš domāja, ka koledžu es mīlu vairāk par viņu," viņš atklāti pateica, dzirdot, cik patiesi skan šie vārdi.
"Nabaga Tobijs," Elisone nenovērsa acis no Saimona. "Tik skaidri saprast un tomēr mīlēt tevi." Viņa aiz izbrīna un bēdām nošūpoja galvu. "Viņš bija pelnījis ko labāku, Saimon."
Viņš ieskatījās viņai acīs. "Un viņš to dabūs."
Četrdesmit četri
Kam: Demijarainbow@hotmail.com No: KacaKempbela@hotmail.com Temats:
Ko Tu gribi teikt ar "vēl ne"? Vēl ne, kamēr neesi izlēmusi, kā man pateikt, ka nemaz nevēlies braukt uz Ņujorku? Vai kamēr neesi pabeigusi kaut ko svarīgāku par braukšanu šurp, lai dzīvotu kopā ar mani? Vai arī kamēr neesi saņēmusi dūšu, lai pārtrauktu attiecības ar kādu jaunu mīļāko un atgrieztos pie manis? Ko?!
Kad, pārliekuši galvu pār tastatūru, Demija sirdīgi drukāja ar četriem pirkstiem, viņas niknums, ko beidzot bija nokaitējis Kacas egocentriskais īgnums, mutuļot mutuļoja. Viņas sirds dauzījās kā pēc paniska skrējiena, āda bija mitra no sasprindzinājuma, viņa nedz domāja, ko raksta, nedz apsvēra vārdus. Viņa zināja, ka nekad nenosūtīs šo dusmīgo atbildi, taču viņai tik un tā vajadzēja ļaut vaļu nodevības un zaudējuma jūtām, ko bija apspiedusi kopš Kacas aizbraukšanas, lai atzītu, cik dziļi ir tikusi sāpināta.