"Ja tu to teiksi, cilvēki, iespējams, noticēs un aizmirsīs runas par apsēstību ar ļaunajiem gariem…"
"Kas tās izplata?" Saimona skatiens gailēja.
"Saimon, atdari acis!" Elisone skaitās. "Pat tavi kalpotāji raugās uz pēdām dārzā un stāsta, ka nāvē viņu aizveda ļaunie gari, kas bija viņu apsēduši! Ka tos izrīkoja melu princis, jo Tobijs kavēja viņa mērķa piepildīšanos Deikra koledžā! Tā runā visi!"
"Visi teic, ka Tobijs bija nolādēts?"
"tā! Kopš pirmās dienas, kad Gvineta izveda viņu laukā, ietītu tajā drānā! Un tas tikai dos pamatu jaunām valodām!"
"Un ja es teikšu, ka viņš uzupurējās manis dēļ?" Saimons nočukstēja, itin kā šie vārdi viņam tiktu izvilkti ar varu.
"Tad ļaudis teiks, ka viņu iedzina izmisumā ļaunie gari un ka nāves grēka pamatā ir apsēstība!"
Saimons smagi nosēdās uz sola zem loga un satvēra galvu rokās. "Tad neviens nezinās, cik laba bija viņa sirds un kā viņš spēja piedot…"
"Zinās tikai tie, kas viņu pazina, Saimon. Un mēs esam vienīgie, kas pacentāmies viņu iepazīt."
Saimons, sāpju pārņemts, novērsās. Doma, ka viņš noliegs dēla upuri, aizcirta viņam elpu.
"Henrij," viņš prasīja, "vai tu tici, ka tie, kas nav apglabāti svētītā zemē, negūst svētlaimi?"
Henrijs knibināja virsdeguni, saskatīdamies ar sievu tā, itin kā viņu acu stari būtu savienoti. "Manuprāt, tas nav svarīgi, Saimon, tev jāņem vērā Gvinetas viedoklis — viņas nepieciešamība un vēlme."
Bez īpaša nodoma Saimons pagrieza galvu uz durvīm, aiz kurām Gvineta klusējot gulēja blakus viņu dēlam. Lai gan durvis bija ciet, viņš varēja redzēt, kā sieva guļ, zem palaga satvērusi Tobija auksto roku un pētīdama nabaga zēna seju, meklējot pazīmes par puiku, kāds viņš bija. Par savu mīļoto zēnu.
"Labi. Es došos atrast priesteri. Esmu izbrīnīts, ka viņš nav ieradies. Pilsētā droši vien valda liela rosība pēc jaunumiem." Viņš palūkojās uz viņiem. "Vai ne?"
Viņi negribīgi pamāja.
"Vai paliksiet šeit?"
"Es palikšu," Elisone pagriezās pret Henriju. "Tu dodies līdzi Saimonam."
"Vai tu man neuzticies, audžumeit?"
"Henrijs mēdz būt piesardzīgs, savukārt tu reizēm ne," viņa salti atteica.
Saimons pagriezās un uzlika roku uz durvju aizšaujamā. "Es darīšu viņiem zināmu! Es zvēru, ka cilvēki uzzinās, kāds bija Tobijs!"
"Saimon…"
"Ne tagad!" Saimons pakratīja galvu. "Ne tagad. Bet es viņiem darīšu to zināmu savā koledžā. Es darīšu viņiem zināmu. Viņi redzēs Tobiju tādu, kādu mēs viņu tagad redzam."
Lai gan tās draudzes priestera māja, kurā dzīvoja Saimons un Gvineta, nebija tālāk par trīssimt soļiem no viņu durvīm, katrs solis Saimonam atgādināja, ka tagad viņa dēla vairs nav šajā pasaulē. Saule, kas šoreiz līksmi spīdēja, nekad vairs nenosauļos viņa zēna ādu; šīs vārnas, kas kā allaž lēkā un knābā atkritumus uz ielas, Tobijs vairs neredzēs; pilsētas rosīgā kņada un burzma vasarā turpinājās kā parasti, nežēlojot un nezinot, ka kāda dzīve pārtrūkusi, ka gaisma, tik tikko iepazīta, izdzisusi.
Saimons, kuram šoreiz bija brīvas rokas, vilka kājas, ejot ar smagumu, kādu viņš nekad nebija jutis, nēsājot Tobiju uz gurna. Un, lai gan viņš bija zaudējis savu puiku, ļaudis joprojām blenza un murmināja, kad viņš gāja garām.
"Esiet nolādēti!" viņš vēlējās uzbļaut viņiem. "Esiet jūs visi nolādēti par to, ka redzējāt tikai viņa kroplumu, bet ne viņa sirdi! Esiet nolādēti par savu lētticību un ļaunajiem gariem! Esiet nolādēti, jo domājāt, ka viņš ir nesaprātīgs! Tāpat kā domāju es."
Priestera kalpone atvēra viņiem durvis, un, kad viņa pārsteigumā iepleta acis, Saimons ievēroja, ka sieviete aizliek savu bailīgo roku aiz muguras, lai paslēptu pret ļauno aci jau sakrustotos pirkstus.
"Mēs esam atnākuši pie tava kunga, meitēn," laipni sacīja Henrijs. "Esi tik mīļa un pasaki viņam, ka ar viņu runās Kaintona kungs un Eklenda kungs."
Meitene nozuda, un abi vīrieši palika stāvam pie durvīm un gaidām. Saimons palūkojās apkārt, neapzināti ievērodams mājas koka konstrukciju un tās nekopto iekšpusi. Kalpones, kuras dzīvoja bez saimnieces, tika cauri ar nevīžīgu darbu, kāds namā, kurā dzīvotu ģimene ar mājasmāti, būtu kas nedzirdēts.
Piepeši parādījās priesteris, tukls vīrs ar neveselīgu sejas krāsu un neskaidrām acīm.
"Labdien, Kaintona kungs un Eklenda kungs. Kaintona kungs, es ap- raudu jūsu zaudējumu, taču ceru, ka neesat ieradies lūgt mani apglabāt jūsu bērnu katedrāles robežās."
Saimonu acumirklī pārņēma dusmas.
"Un kāpēc jūs tā cerat?"
Kad vīrs sastomījās, Henrijs uzlika roku uz sava senā drauga plaukstas. "Tēvs, mēs esam ieradušies lūgt jums dot pēdējo sakramentu nabaga bērnam, kurš miris upē, nevienam neesot pie tā vainīgam," viņš klusi, taču autoritatīvi sacīja. "Viņš ir kristīta kristīga dvēsele…"
"Bet viņš mira zināmos apstākļos!" vīrietis izsaucās, acis pievērsis Henrijam, itin kā vēlētos, lai viņš saprot, cik neiespējami grūtā situācijā atrodas.
"Zināmos apstākļos?" Henrijs pārvaicāja, saspiezdams Saimona apakšdelmu, brīdinot, lai viņš klusē.
"Bērnā bija iemājojuši ļaunie gari…" priesteris ierunājās.
"Ļaunie gari?" Henrijs atkal pārjautāja balsī, kādā Saimons nekad vēl nebija dzirdējis viņu runājam, balsī, kas, viņaprāt, vienlaikus pauda gan neticību, gan pārliecību. "Es tā nedomāju, draugs. Manā audžubrālī nebija iemitinājušies ļaunie gari vairāk kā jūsos vai manī — viņš bija nabaga kroplis ar lēnu domāšanu," viņš atkal brīdinoši saspieda Saimona roku, "kurš skumjā un nelaimīgā kārtā iekrita upē un noslīka. Mēs lūdzam apbedīt viņu kā kristieti, lai viņš var atdusēties pie sava Kunga, uz ko mēs visi ceram. Jūs taču viņam to neliegsiet, vai ne?"
"Es ne, Eklenda kungs! Ne jau man un tādiem cilvēkiem kā es ir teikšana, kad varas vīri ir izdevuši dekrētu. Priors saka — runājot bīskapa vārdā, kuram mēs visi esam zvērējuši klausīt, — ka šim bērnam nedrīkst piedāvāt apbedīšanu Baznīcas klēpī." Viņš mazliet saguma, itin kā lai nebūtu tik viegls mērķis uzbrukumam. "Varat pajautāt jebkuram priesterim pilsētā, un viņi jums teiks to pašu. Man ļoti žēl, kungi, patiešām loti žēl, taču es nevaru nostāties pret autoritāti."
Henrijam par lielu pārsteigumu, priors Viljams nevis atteicās tikties ar viņiem, bet sveica viņus ļoti svinīgi, kad Elenriju un Saimonu ieveda istabā, kur viņš diktēja sekretāram.
Henriju un Saimonu lūdza apsēsties, taču atspirdzinājumu viņiem nepiedāvāja.
Noraidījis Henrija iepriekš izteikto lūgumu, lai viņam ļauj runāt ar prioru, Saimons ierunājās bez aplinkiem un ievada.
"Kā jums zināms, mans dēls ir miris."
Priors nolieca galvu, norādīdams, ka viņam, tāpat kā visiem pārējiem pilsētas iemītniekiem, šis fakts patiesi ir zināms.
"Man ir teikts, ka jūs esat pavēlējis visiem priesteriem liegt apbērēt manu dēlu kā kristieti katedrāles kapsētā."
Priors saknieba lūpas un salika pirkstus zem zoda, imitējot lūgšanu. "Diemžēl, jā, tas tika uzskatīts par nepieciešamu."
"Tātad manu dēlu neapbedīs, kā kristieša dvēselei pieklājas," Saimons sacīja, izvairīdamies no Henrija toņa. "Kāpēc? Kāds tam ir iemesls?"
"Pirms daudziem gadiem bērna ķermenī acīmredzot bija iemitinājies grēks," priors atbildēja balsī, kurai, lai gan dievbijīgas nožēlas pilnai, bija triumfa pieskaņa. "Saistība ar ķecerību un tumsas darbiem, kuru mērķis ir sagraut Dieva svētās Baznīcas patiesības, ir nodarījusi šim bērnam visšaušalīgāko. Viņš dzīvoja un mira, nevaldīdams pār savu prātu un ķermeni…"