"Un, ja anglis mācīsies latīņu valodā, viņam būs jādomā ar šīs valodas samezglojumiem, nevis dabiskajā angļu valodas secībā," Saimons pabeidza domu viņa vietā. "Neskatieties ar tādu izbrīnu, Deikra kungs! Es par šīm lietām neesmu domājis agrāk, taču tagad tās saprotu, jo akmens apstrādāšana nemaz nav tik atšķirīga. Dažādus akmeņus nevar apstrādāt ar vieniem un tiem pašiem paņēmieniem. Visiem ir savs skaistums, taču katrs akmens paģēr zināšanas par tā iespējām. Es saprotu, ka ar valodu var būt tāpat."
"Oksfordā ir cilvēki, kurus pārliecina Džona Viklifa sludinātie uzskati un kuri ir gatavi tos atbalstīt. Viņi ir gatavi ierasties un mācīt Solsterā, manā koledžā. Un mācīt angļu valodā."
"Tad jau esat tālu ticis?"
"Nav vērts celt koledžu konkrētiem mērķiem tikai tādēļ, lai atklātu, ka tie nav sasniedzami."
Viņi raudzījās viens otrā, katrs gaidīdams, kad ierunāsies otrs. Beidzot Deikrs piecēlās.
"Būvēsim kopā, Saimon no Kaintonas, un es apsolu, ka neiejaukšos jūsu aroda lauciņā."
Arī Saimons piecēlās, taču nevis pasniedza Deikram roku, bet pēkšņi sacīja: "Un Baznīca? Jūs domājat, ka tā vienaldzīgi stāvēs malā un ļaus jums to darīt? Acu priekšā vienam no zemes visvarenākajiem bīskapiem?"
"Gluži otrādi. Es ļoti labi zinu, ka viņi man traucēs ar visiem iespējamajiem līdzekļiem. Taču esmu apņēmības pilns."
Saimons sniedza roku. "Tad es esmu apmierināts."
Pieci
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
No: Demija.Millere@kdc.sal.ac.uk Kam: KacaKempbela@hotmail.com Temats: Kā patīk Ņujorka?
Sveiks! Kā klājas? Vai Tev izdevās dabūt to dzīvokli? Ceru, ka jā, jo tas, cik sapratu, ir fantastisks. Te, mazpilsētā, ir interesanti. Domāju, ka esmu nonākusi darbavietā, kurai ir nepatikšanas.
Pirmkārt, koledžas finanšu stāvoklis ir sliktāks, nekā biju domājusi. Acīmredzot bijis aicinājums savākt naudu jaunai studentu kopmītnei, kur varētu izvietot visus studentus, līdz viņi iegūst zinātnisko grādu, — aicinājums izrādījās sekmīgs, taču tas, kā apgājās ar naudu un celtniecības projektu, bija pilnīga un galīga katastrofa, cik nu esmu uzzinājusi. Manuprāt, viņi domāja, ka es nepieņemšu darba piedāvājumu, ja man izstāstīs, ka koledža atrodas uz bankrota sliekšņa. Taču tik un tā — tas ir izaicinājums. Es būšu supervarone numur viens, ja palīdzēšu viņiem izķepuroties no šīs ķezas.
Otrkārt, koledžas īpašumu iemītnieki streiko, jo koledžas direktors (priekšnieks) mēģina krāpties un pārdod zemi (tur droši vien ir kas vairāk…), tāpēc pašlaik ienākumi no īrniekiem līdzinās nullei (lai gan mums ir pāris nedēļu, pirms tā kļūst par problēmu, jo viņi pēc vecmodīgas paražas maksā reizi ceturksnī, tā ka, ja mēs to nokārtojam līdz mēneša beigām, grūtības neradīsies).
Treškārt, šķiet, ka koledžas valdošajās aprindās (citiem vārdiem sakot, valdē) rit kada iekšēja cīņa — tāds kā strīds par koledžas nākotni. Es vēl neesmu visu uzošņājusi, taču turpinu gaidīt, kad kāds akadēmiķis ar vājprātīgā acim piespiedis mani pie grāmatu plaukta bibliotēkā un liks deklarēt, kurā pusē es nostājos… ļa pēkšņi saņemsi ziņu par manu skumjo nāvi, tad zināsi, kas noticis…
Ir arī labās ziņas. Aiz centrālās ēkas sienu apšuvuma tikko ir atklāts vesels viduslaiku gleznojuma cikls. Kad izcēlās ugunsgrēks, vajadzēja noņemt vienu apšuvuma paneli un, vēl noņemot paneļus, parādijās arvien lielāks un lielāks gleznojums. No astoņām centrālās ēkas sienām četras gandrīz pilnībā aizņem logi, bet uz pārējām četrām ir gleznojums — milzīgas ainas ovālos rāmjos, pa divām uz katras sienas. Tas ir diezgan nozīmīgi, taču es domāju, Tu zināsi, ka…
Ap to drūzmējas restauratori, bet, cik varu spriest, viņiem nav ne mazākās nojausmas par gleznojuma saturu. Vietām tas ir mazliet dīvains — esmu pievienojusi bildes, lai tu varētu to apskatīt ar savu profesionāļa aci. Varbūt Tu vari mums pateikt, uz ko mēs skatāmies.
Demija noņēma pirkstus no tastatūras un ar rokām aizsedza seju. Varbūt Tu vari mums pateikt, uz ko mēs skatāmies? Izmisīgi. Nožēlojami.
Tā nebija, tā teikt, izmēģinājuma šķiršanās. Viņas nebija sarunājušas, ka var tikties ar citiem cilvēkiem; viņas nebija izrunājušas, kā jutīsies, kad viņas šķirs trīs tūkstoši jūdžu Atlantijas okeāna. Viņa un Kaca nekad nebija dzīvojušas zem viena jumta — lai gan bija kopā četrus gadus, viņas nekad nebija dzīvojušas vienā pilsētā. Mākslinieku aprindas bija saistījušas Kacu pie Londonas, savukārt Demijas darbs bija piesējis viņu Solsterai. Taču bija bijušas cerības uz pastāvīgu kopdzīvi. Līdz Demija bija ieminējusies par bērniem.
Viņa izdzēsa pēdējo teikumu…
Acīmredzot viens no iemesliem, kādēļ neviens neko nezina par gleznojumu, ir tas, ka koledžai nav vēstures arhīva — nav nekādu
datu par laiku pirms apmēram 1850. gada. Ir minējumi, ka Pilsoņu kara laikā Kromvela kareivji ir iznīcinājuši koledžas dokumentus — koledža, šķiet, ir nostājusies karaļa pusē —> taču tas neizskaidro, kāpēc trūkst informācijas par turpmākajiem diviem gadsimtiem.
Kā jau minēju, es ar koledžas palīdzību meklēju personīgo māju. Tagad esmu izskatījusi papīrus — viņi man avansā piešķir milzīgu stipendiju, no kuras neatvelk nodokļus. Ņemot vērā māju cenas Solsterā, viņiem kaut kas ir jādara. Rīt es apskatīšu mazu mājiņu ar terasi, kas atrodas šaipus pilsētas mūriem, tā ka ziņošu, kā man gāja. Gaidu drīzas ziņas.
Ar mīlestību
Mia
Viņa nospieda "Nosūtīt" un atzvēlās krēslā. Viņa mēģināja iztēloties savu mīļāko Ņujorkā, taču vienīgie pilsētas attēli, kas viņai bija prātā, nāca no "Ņujorkas policijas" drāmām un seriāla "Draugi": viņai nebija tūlītēja vizuāla priekšstata par Grinvičvilidžu, kur pašlaik dzīvoja Kaca kopā ar senu draugu no mākslas skolas. Demija nospieda saglabāto ziņu ikonu un apskatīja pēdējās Kacas ziņas datumu. Pirms nedēļas.
Noklikšķinājusi ikonu, ko bija pievienojusi savai elektroniskā pasta vēstulei, Demija vērās uz pirmo sienas gleznojuma cikla ainu ovālajā rāmī. Viens no restauratoriem stāvēja fotouzņēmuma malā, pēc viņa auguma varēja spriest, ka ovāli bija vairāk nekā astoņas pēdas augsti. Savienoti ar vīnogulāja ornamentu, katrs bija sasaistīts ar nākamo tādā kā stāstījuma ciklā: dzimšana, grēks, nāve un augšāmcelšanās.
Un kāda dzimšana! Seja, kas raudzījās pretī strādniekiem, kuri pēc ugunsgrēka noņēma apšuvumu, piederēja bērnam, kurš kliedza, muti plaši iepletis un atmetis galvu, ciešanu pilnā protestā pret gaismas un aukstuma pasauli.
Taču attēlu tik dīvainu vērta bērna piedzimšanas veids. Viņu dzemdēja nevis sieviete, bet vīrietis — garš un spēcīgs, ar jostu, kurā karājās mūrniekam raksturīgais līmeņrādis un kompass. Bērns kā kaut kādas pagānu dievības fantastiski dzemdināts pēcnācējs līda ārā pa viņa plati atvērtajiem žokļiem.
Simbolisms bija pilnībā neskaidrs, jo viduslaiku mākslā nekas tamlīdzīgs nav sastopams. Tas pats restaurators, kurš bija iekļuvis fotogrāfijā, bija izteicis iespējamu interpretāciju sagrozītā frāzē no Jāņa evaņģēlija: "Dzimis ne no miesas, ne no vīra gribas, bet no Gara." Šis bērns, restaurators ierosināja, ir dzimis nevis no Gara, bet no vīra gribas; izrunāts, tā teikt, iedzīvināts, tāpat kā Dievs sākumā radīja Ādamu.
Lai gan fotogrāfijas ekrānā bija saistošas, tās bija tikai bildes. Tās nepauda spēku un spriegumu, ko Demija bija jutusi, stāvot centrālajā ēkā tikko atsegto sienu priekšā. Neatraudama skatienu no gleznojuma dzīvīgajiem attēliem, Demija — pat no attāluma, ko noteica restauratoru novietotās barjeras, — bija sajutusi neizskaidrojamu pārliecību, ka šīs ainas nav gleznotas tikai tādēļ, lai izrotātu ēkas sienas. Tas, kā šie daiļdarbi mainīja koledžas galvenās telpas raksturu, Demijai lika saprast, ka kaut kādu, laika ritējumu apslēptu, iemeslu pēc šī neparastā astoņstūru ēka, kurai uz jumta bija stikla piebūve apgaismojumam, ir uzcelta tikai tālab, lai izrādītu astoņus ovālus, kurus restauratori bija nodēvējuši par "Grēka ciklu".