Henrijs, neticīgi papurinājis galvu, novērsās un atsāka iet.
Saimons, apgājis dīkdieņu pulciņu, lai nokļūtu Henrijam pie sāniem, mēģināja vēlreiz. "Henrij, es neticu, ka riskēju ar Tobija mūžīgo dvēseli. Ja Baznīcas Dievs ir tas Dievs, kurš sēž debesīs, tad viņš ir Dievs, kurš saista ar netaisniem likumiem, kādus izgudrotu atriebīgi cilvēki. Es negribētu, lai mans Tobijs būtu kopā ar šādu Dievu…"
"Tā vietā tu nolādētu viņu?"
"Nē!"
Henrijs smagi pacirtās sāņus, kad piepeši no sānielas viņam uzbrauca stumjamie ratiņi.
"Ko tālāk, Saimon?" viņš jautāja, kad atguva līdzsvaru. "Tu netici, ka netaisnie netiks nolādēti, vai tā ir nākamā doma?"
"Nolādi netaisnos, ja vēlies! Mani uztrauc tikai Tobijs."
"Ko nu? Vai apglabāsi dēlu pats savām rokām, teiksi kapa runu, kuru pats būsi izdomājis?"
Saimons raudzījās uz nesamierināmo audžudēlu. "Kādus gan vārdus es vai kāds var teikt, lai pasteidzinātu dvēseles svētlaimi vai nolādēšanu, ko Dievs jau tāpat ir izlēmis?"
Henrijs atkal apstājās, piepeši piebremzējis straujo gaitu un pievērsa piesarkušo seju Saimonam.
"Tātad tu tomēr pilnībā esi lolards?"
Saimons atraidīja Henrija vārdus ar rokas vēzienu. "Kāda nozīme nosaukumam? Man vairs nebūs nekādu sakaru ar Baznīcu. To ir samaitājusi vara un manta, un ikviena tās rīcība ir vērsta uz to, lai to saglabātu."
"Dieva dēļ, Saimon, pievaldi mēli!"
"Es pievaldīšu mēli, ja tu pievaldīsi savējo, runājot ar Gvinetu."
Četrdesmit seši
Kaintona un Deikra koledža, mūsdienas
Rīcības plāns
S Aprunāties ar Srefanu Kingsliju saistībā ar "Logo"
Izveidor plāna uzmerumu. Sienas gleznojumu, darbarīkus un vecuma apliecinājumu reklamēt kā "Kainronu stāstu"
S Kontakrēries ar Sorheby's par Potenciālā vecuma apliecinājuma pārdošanu
S Sazināties ar skrējējiem par treneri
IzskatīT iespējas studenriem tieši kontaktēties ar agrākajiem koledžas biedriem
Izpētīt mākslas izsoles iespējamību
Demija vienmēr bija sastādījusi sarakstus. Tie radīja iespaidu par mērķi. Bērnībā viņa veidoja slepenus sarakstus ar lietām, kuras nopirks, kad izaugs un būs bagāta, ar lietām, pēc kurām ilgojās. Limonāde, sarakstā mēdza ietilpt, cepumu paciņa, zivju pirkstiņi, personīgā guļamistaba, mīksti paklāji, radiatori, sarkans putekļu sūcējs (jaunībā Demijai krāsas bija svarīgas, jo kopienā to bija tik maz. Pat drēbes, savulaik spilgtas, bija apdilušas un kļuvušas netīri pelēkas), kārbiņa ar simt krāsu zīmuļiem, televizors, kasešu magnetofons, sporta čības ar krāsainām šņorēm, sarkans, pūkains džemperis, tas, ko Emīlijas mamma ber veļas mašīnā, lai drēbes kļūtu mīkstas. (Dīvaini, taču viņa nevēlējās veļas mašīnu. Iespējams, tāpēc, ka bērnībā viņa bija atbrīvota no veļas mazgāšanas kopienas agrākās pienotavas milzīgajās izlietnēs.)
Cik gan citāds būtu tagadējais laimīgas dzīves priekšnoteikumu saraksts. Demijas apņēmība nepieļaut, lai neparastā un traģiskā bērnība ierobežotu viņu, bija virzījusi arvien tālāk no viņas saknēm un augstāk par tām. Ikreiz mazliet tālāk no kopienas, ikreiz mazliet tuvāk viņas mērķiem. Taču emocionālā dzīve nebija ritējusi līdzīgi. Ja viņa veidotu mīlestību sarakstu, Anna būtu saraksta augšgalā ne tikai hronoloģiski, bet arī visādi citādi, vērtējot pēc kaislības, aizmiršanās, prieka.
Pirmā mīlestība. Gan ar tās sniegto ekstāzi, gan sāpēm, Demija prātoja, tā nāk līdzi visām nākamajām mīlestībām. Vai tā būs līdzīga vai citāda? Viņa joprojām laiku pa laikam sapņoja par Annu, taču šie sapņi neradās no apsēstības. Un tomēr pēc visiem šiem gadiem Demija joprojām mēdza pamosties ar zaudējuma sajūtu.
Vai nākotnē, viņa prātoja, viņas sapņus piepildīs atmiņas par Kacu? Prātā atausa aina — audekls ar gavilējošiem cilvēkiem, kuru viņas mīļākā gleznoja guļamistabā brīdī, kad Demija tajā iegāja, — tā bija savāda Kacas prieka izpausme par viņu teju slepenajām attiecībām. Vai šīs priekpilnās sejas kādu dienu drūzmēsies viņas sapnī un līksmos par jaunām uzvarām? Vai arī tās varbūt parādīsies ne tik priecīgā formā, kad to smaidi un urravas būs pārtapušas par drūmiem skatieniem un draudiem?
Vai atmiņas par Kacas piepešo maigumu — par viņu tikšanās pirmo gadadienu, kad mīļotā uzdāvināja skaistu kā dārgakmens gleznu grāmatas lielumā, par viņas māku pagatavot mierinošas vakariņas, kad viņa zināja, ka Demija ieradīsies, bēdu nomākta pēc kāda bezpajumtnieka nāves, par to, kā viņa mēdza aizvērt dzīvokļa durvis, paņemt Demijas somu un teikt "Laipni gaidīta mājās", itin kā viņas būtu bijušas šķirtas veselu gadu, — vai tas viss vajās un apsūdzēs viņu pēc muļķīgās pārsteidzības, nosūtot Kacai elektronisko vēstuli ar ultimātu?
Demija atkal pievērsa uzmanību sarakstam un divām neatzīmētajām kastītēm.
Tā kā Demija nebija saņēmusi ziņu no Kacas pēc savas aizkaitinājuma pilnās elektroniskās vēstules, viņa bija sākusi kalt plānus, kas ļautu koledžai sarīkot augstvērtīgu mākslas pasākumu bez Ketrionas M. Kempbelas dalības. Viņas ideja bija ieviest mākslas balvu reizi divos trijos gados, ko sponsorētu uzņēmums ar atbilstošu ievirzi un publisko tēlu, lai gūtu labumu no saistības ar Oksterbridžas koledžu. Mākslinieki iesniegs savus darbus, kurus vērtēs žūrija. Tās sastāvā ietilps nacionālā mērogā pazīstami mākslinieki un kritiķi, pēc kā balvas pasniegšanas ceremonijā visi iesniegtie darbi, izņemot apbalvotā laureāta veikumu, tiks pārdoti izsolē, ienākumus sadalot starp koledžu un māksliniekiem. Demijai vēl bija jāiesniedz savs plāns kādai no komitejām izvērtēšanai, taču viņa bija pārliecināta, ka las tiks akceptēts. Tas bija nevainojams, jo sagādātu prestižu, naudu un būtu saistīts ar kultūru.
Tomēr "Kaintonu stāsta" reklamēšana prasīja ne tikai prasmīgu plānošanu. Viņa zināja, ka viņiem būs nepieciešama veiksme, tāda veiksme, ar kuras palīdzību Tobija statujā tika atrasts vecuma apliecinājums un mūrnieka darbarīki. Pat bez Viklifa Jaunās Derības fragmenta šo tolaik parasto, taču unikālo priekšmetu vērtība taps zināma tikai tad, kad Kaintonu stāsts — kas bija daļa no koledžas glābšanas plāna — kļūs par īstenību.
" Tobiass no Kaintonas, dzimis šajā ceturtdienā pirms klusās nedēļas tūkstoš trīssimt astoņdesmit piektajā gadā. Par liecinieku esmu es, Saimons no Kaintonas, mūrniekmeistars, viņa tēvs."
Saimons no Kaintonas, tas pats cilvēks, kurš bija rīkojies ar darbarīkiem, kas tika atrasti zēna statujā, kurš nebija — nevarēja būt — Tobijs. Kāpēc bija statuja? Kas ir tās tēls? Sienas gleznojums sāka atklāt noslēpumus, bet vai tas galu galā pateiks, kas bija šis veselais, staltais puika ar nogaidošo stāju? Vai kāpēc viņš raugās uz grotesko ieslodzītā statuju?
Viņa atzvēlās un aizvēra acis. Cits pēc cita parādījās pazīstamie dvīņu ovāli; mežonīgā dzimšana un mierīgā Madonna; ļauno garu spīdzinātais bērns un grēcinieks…
Piepeši viņa izslējās, krēsls uz ritentiņiem mazliet paripoja atpakaļ no viņas ātrās kustības. Lai gan acis bija atvērtas, prātā viņa skaidri saskatīja ovālu, kurā bija bērns ar saviebto seju un asinssarkanajiem ļaunajiem gariem, kuri līksmojās durstot un bakstot.
Viņai pārskrēja tirpas no baismīgā atklājuma.
Ar trīcošu roku viņa nocēla tālruņa klausuli un uzgrieza Nīla tiešās līnijas telefona numuru.