"Tas ir Tobijs," viņa teica, kad abi stāvēja pie otrā ovālu pāra nesaulainas dienas vidus pustumsā. Viņa pabikstīja ar pirkstu spīdzinātā bērna virzienā.
"Lūk, Tobijs…"
Un tad uz krātiņā ieslodzīto. "Arī tas ir Tobijs. Un tas, domājams, nozīmē, ka las viss," viņa ar izstieptu roku, lai norādītu uz visiem astoņiem ovāliem, apgriezās ap savu asi, "ir par Tobiju. Sienas gleznojums ir Kaintonu stāsts."
Viņa palūkojās uz Nīlu, kam sejā bija piesardzīga, vēl nepārliecināta izteiksme.
"Manuprāt, tev bija taisnība," viņa sacīja. "Es domāju, ka ovāli ir dažādas versijas par vienu to pašu patiesību." Viņa norādīja uz ļauno garu apsēsto bērnu. "Tobiasam uzbrukuši ļaunie gari, kas ir priora versija par viņa fizisko nepilnību." Viņa paspēra divus soļus uz sāniem un atkal norādīja. "Krātiņš ir metafora," viņa uzmeta Nīlam skatienu, tad atkal paraudzījās uz ovālu, "par zēnu, kurš ieslodzīts savā ķermenī, kuru viņš nespēj kontrolēt, fizisko stāvokli. Un," Demija turpināja, pirms Nīls paguva pārtraukt viņu, "atšķirībā no priora, Jēzus — kurš, kā mēs uzskatām, atrodas aiz šā pelējuma traipa, — sniedzas pretī viņam kā nevainīgam bērnam."
Nīls iebāza rokas kabatās un samiedza acis, viņš koncentrēja skatienu pārmaiņus no viena ovāla uz otru. "Nu, tas saskan," viņš beidzot teica. "Tad ar ko bija saistīta viņa fiziskā nepilnība, viņa kroplums… ko? Ar epilepSiju?
"Iespējams. Taču tā ir pārejoša — krātiņš liek domāt par kaut ko pastāvīgu, kas ir vienmēr. Piemēram, par smadzeņu paralīzi."
Nīls savilka izteiksmi, kas pauda pieļāvumu.
"Bet tas atbilst! Proti, redzot, ka bērns ar smagu smadzeņu paralīzi mēģina kaut ko izdarīt — kaut vai runāt vai pastiept roku —, šķiet, ka viņš patiešām smagi cīnās pret kaut ko, kas viņu kavē."
Nīls mainīja pozu. "Ticēšu tev."
Demija lūkojās uz krātiņā ieslodzītā cilvēka izmisušo, stingo sejas izteiksmi.
"Vai vēstulēs esi ko atradis par Tobiju, par zēnu?"
"Neuztraucies, tu būsi pirmā, kas uzzinās, ja ko atklāšu," Nīls pagriezās vienlaikus ar viņu, lai atstātu zāli. "Mija, tu taču zini, ka es nestrādāju visu laiku pie vēstulēm, vai ne?"
"Jā, protams."
"Bet drīzumā pacentīšos labi daudz palasīt tās."
"Paldies. Man vienkārši… jāzina."
Nīls jautājoši paraudzījās uz viņu, kad Demija atvēra mazās durtiņas, kas veda uz Lielās zāles masīvajām ozolkoka durvīm. "Sevis vai koledžas dēļ?"
Viņa sāka kāpt lejā pa apaļajiem pakāpieniem, neskatīdamās apkārt. "Abējādi."
Četrdesmit septiņi
Solstera, 1393. gada augusts
Gvineta, gulēdama gultā blakus Tobijam, dzirdēja, ka Saimons pārnācis mājās. Cik ilgi vīrs bija prom? Stundu? Vairāk?
Viņa palūkojās pa logu, kurā vīdēja saulainas debesis. Bija vēla pēcpusdiena. Tātad vairāk par stundu.
Debesis, tik dzīvespriecīgas un zilas, uzplēsa Gvinetas bēdu rētu. Tik laimīga saulesgaisma bija aplami, nelaipni. Klusa diena, kurā debesis klātu nekustīgi, pelēki mākoņi, kas kā zārka pārklājs pār viņas zēnu apsegtu visu mitro pilsētu, būtu bijusi piemērotāka.
Viņas nekustīgais nomods, guļot līdzās Tobijam, būtu labāk saskanējis ar pelēku, nekustīgu debesjumu; bet šis spožums, šī saule, kas izvilinās cilvēkus no mājām un liks viņiem slaistīties pa ielām un dārziem, nebija piemērota pasaulei, kurā Tobijs vairs neelpos.
Durvis lēnām atvērās, un ienāca Saimons. Viņa skatiens uzreiz apstājās pie Tobija, un Gvineta par to nez kāpēc bija priecīga.
Saimons apsēdās uz gultas un paņēma viņas roku. Viņa ļāva vīram to turēt, lai gan neatbildēja uz viņa rokas spiedienu.
Ilgu laiku Saimons nerunāja, vien masēja viņas raupjo ādu, itin kā lai atmaidzinātu sievas sirdi pret sevi un vārdiem, kas viņam jāsaka. Gvineta neskatījās uz viņu, bet turpināja raudzīties uz zēnu.
"Kad notiks bēres?"
Patiesībā Gvineta nevēlējās steidzināt bēres, nevēlējās atdot savu zēnu zemei un dzīvot bez jebkādām viņa pēdām savā tuvumā, taču viņai vajadzēja mierinājumu dzirdēt, ka viņš steidzas pie Dieva.
Kad Saimons neatbildēja, viņa lēnām pagrieza galvu, juzdamās tā, itin kā cīnītos pret savu gribu, un paskatījās uz viņu.
"Kad?"
Saimons atbildēja čukstus. "Viņi neapglabās viņu, Gvin. Priors aizliedz."
Gvinetas galva paslējās augšā kā sakratītai lellei. Pūlēdamās piecelties sēdus, lai būtu Saimonam pretī, viņa parāva tā drēbes. "Tu pateici viņiem! Tu pateici, ka viņš izdarīja pašnāvību!"
Viņa juta, ka Saimons maigi, tomēr stingri satver viņas plaukstas locītavas. "Nē, Gvin, nepateicu. Elisone un Henrijs man pamācīja, ka tā būs gudrāk. Es viņiem neteicu."
Gvineta, saraustīti elpojot, vaidēja: "Bet viņi tev nenoticēja!"
"Priors apgalvo, ka viņš bija nolādēts, ka viņu bija apsēduši ļaunie gari, ka ļaunie gari sadusmojušies viņu noslīcināja. Tāpēc viņi neapglabās Tobiju."
Gvineta piepeši sajuta, ka sirdi sažņaudz bezcerība. Viņa zināja, ka Saimons stāsta patiesību. Viņa bija redzējusi, ar kādu sejas izteiksmi ļaudis raudzījās visu nabaga zēna dzīvi. Daudzi uzskatīja, ka viņš ir nolādēts, ka viņu apsēdis kāds ļauns spēks, kas laupījis viņam spēju runāt un kustēties un kas rausta viņa locekļus un vaibsta seju tā, ka viņš tikai ņurd un brēc, kad vēlas vien pasmaidīt.
Viņa nolaida sasprindzinātās rokas, un Saimons, joprojām satvēris viņas plaukstu locītavas, mēģināja viņu pievilkt sev klāt. Viņa pretojās apskāvienam un atkal apgūlās līdzās Tobijam, piedabūjot Saimonu atlaist viņu.
"Tev viņi jāpiespiež," viņa sacīja.
"Es nevaru, Gvinet! Es nevaru piespiest priesterus nostāties pret bīskapu!"
"Pasaki viņiem, ka viņš nenoslīka pats. Pasaki viņiem, ka tu viņu nogalināji."
Saimons bija neizpratnē, itin kā būtu pārklausījies. "Es?"
"Jā." Viņa nebija gribējusi izklausīties tik skarba, taču viņai nebija spēka piespiest sevi būt citādai. "Pasaki viņiem, ka biji nikns par Džona nāvi un tāpēc nogalināji Tobiju."
Viņa juta, ka Saimons ir sastindzis un raugās uz viņu, taču neskatījās pretī.
"Kā tas palīdzēs Tobijam, ja mani nonāvēs par viņa slepkavību?"
Gvineta izstiepa roku un noglāstīja Tobija gludi saķemmētos matus, sajūtot, cik viņš ir auksts. Viņai izlauzās šņuksts.
"Ja tu viņu nogalināji, tad to nevarēja izdarīt ļaunie gari. Ja viņu nenogalināja ļaunie gari, tad viņu var apglabāt baznīcas kapsētā."
"Gvinet… viņi nedomā, ka viņu apsēda ļaunie gari, lai nogalinātu, viņi teic, ka ļaunie gari bija apsēduši viņu no mazotnes."
Lai gan Gvineta to zināja, zināja, ka tieši to viņš grasījās teikt, viņa stūrgalvīgi neatlaidās no savas ieceres.
"Melo, Saimon. Pasaki viņiem, ka sagādāji priesteri — kādu nabaga priesteri, no tiem, kas klaiņo apkārt, — un viņš izdzina ļaunos garos…"
"Gvinet…"
Saimona pacietīgā balss izraisīja Gvinetā piepešas dusmas, un viņa atkal apsēdās un pagriezās pret viņu, drebēdama no niknuma.
"Tu dari visu, kas tev jādara, lai manu zēnu apglabātu kā kristieti! Man vienalga, vai tu melosi, krāpsies, dosi kukuļus vai draudēsi. Bet, ja tu to neizdarīsi, tad zvēru pie savas dzīvības, ka tava koledža nekad netiks uzcelta."
Viņa raudzījās tam acīs, ikvienā teiktajā vārdā liesmoja visa viņas griba.
Šķita, ka Saimona seja no viņas skatiena pārvērtusies akmenī. Viņa mati un bārda nu bija pelēki, un viņa seja vismaz todien bija tādā pašā krāsā. Piepeši viņa atcerējās, cik piedauzīga šķita Saimona seja, kad viņa paskatījās uz vīru pēc Tobija dzimšanas; cik milzīgi šķita sejas vaibsti, cik raupja āda, cik uzbāzīgi redzams neglītais sejas apmatojums. Šķita, ka viņa redz tikai to, cik skaista ir viņas mīļā mazulīša āda, cik mīksti viņa mati, cik nevainojami viņa sejas vaibstiņi.