Tagad viņa paskatījās uz vīru ar svešinieces acīm. Vairs ne jauns vīrietis, tomēr veselīgs. Vairāk nekā piecdesmit vasaru bija kaltējušas viņa jaunības gludo ādu, un starp acīm bija izveidojušās dziļas rievas, kas kā naudas maka aukliņa savilkās ap acu grumbām, kas iesniedzās neapgrieztajos matos.
"Ir viens cilvēks, kurš var palīdzēt…" Viņa balss bija klusa no neierastas šaubīšanās.
"Tad atrodi viņu."
Saimona acis meklēja viņas seju, itin kā viņš lūkotu pēc spraugas, kurā varētu ievietot sava argumenta sviru.
"Tevi uzklausīs labprātāk…"
Pēkšņi Gvinetu pārņēma panika. Viņa pagriezās pret savu zēnu un satvēra viņa auksto, nekustīgo roku. "Nē! Nē, es viņu nepametīšu!"
"Gvinet, Nikolass Brige nav mans draugs. Bet viņš uzklausīs tevi, viņš tevi ļoti ciena."
Gvineta apgūlās, joprojām turēdama Tobija roku. "Tad tev jālūdz manā vārdā un jāsadraudzējas ar viņu. Es nepametīšu savu zēnu."
Iedams pa ielu uz Nikolasa Briges māju, viņš juta, ka ikviens viņam pievērstais skatiens ir naidīgs. Vai tiešām šiem zaimojošajiem meliem par viņa dēlu ļaudis ticējuši visus šos gadus, kurus viņi dzīvoja Solsterā? Vai Gvineta patiesi ir izturējusi milzīgas ciešanas, ko sagādājuši ļaudis, kuri uzskatīja viņas dēlu par ne gluži cilvēcisku būtni ikreiz, kad viņa meta izaicinājumu viņiem — un viņa paša vēlmēm —, dzemdējot viņu dēlu šajā pasaulē?
Viņš izgāja ārā, uzmanīdams gan to, lai skatītos tikai uz priekšu, nevis uz tiem, kas noraudzījās uz viņu, gan to, kur lika kājas. Saimona nāsis visur sajuta nāves un trūdu smaku, kas cēlās no mēsliem, no kuriem viņš nespēja izvairīties, un pūstošas gaļas, ko pat viszemiskākajiem miesniekiem nebija pa spēkam uzdot par lietojamu un ko tie bija izmetuši uz ielas suņiem un vārnām.
Viegla vēja pūsma atnesa smirdoņu no miecēšanas mucām ārpus pilsētas mūriem. Tikai nelabais zināja, kas bez mīzaliem un ozolu mizām vēl tajās ir samests, taču tās smirdēja briesmīgāk nekā nodīrātās ādas saulē.
Divas vārnas, plivinādamas spārnus un strīdēdamās par gaļas kumosu, atsitās pret viņa apakšstilbiem, kad viņš gāja tām garām, un viņš sita ar zābaku, gandrīz zaudēdams līdzsvaru, kad putni veikli izvairījās no viņa spēriena.
"Kaintona kungs?"
Viņš paraudzījās lejup, kad viņu satvēra roka, lai apstādinātu, un uz viņu lūkojās veca sieviete tumšās drēbēs. Viņa runājot atsedza muti, kurā Saimons varēja saskatīt pāris zobu, un viņš būtu devies prom, ja vien viņu neapturētu vārdi, kuri, lai gan lūpu čāpstināšanas pieklusināti, skanēja stingri.
"Es dzirdēju valodas, ka jūsu nabaga mirušais zēns bijis nolādēts un viņā bija iemiesojušies sātana ļaunie gari," viņa iesāka, "bet nedomājiet, ka visi tam tic." Viņa paraudzījās ar tādu izteiksmi sagumušajā sejā, kas pauda līdzjūtību viņam vai Tobijam. "Viņš bija nabaga dvēsele, taču ikviens, kuram ir acis, lai redzētu to, kā viņš skatījās uz māti, zina, ka viņā mita labestība un mīlestība, nevis nelabā ļaunie garie."
Saimons lūkojās uz sievieti, nespēdams atrast vārdus, lai paustu savas jūtas par tik negaidītu laipnību.
"Es zinu, ko nozīmē apglabāt bērnus," vecīte sacīja. "Un arī mazbērnus." Viņa skatījās ar skaidrām, zilām acīm, un Saimons acumirkli paprātoja, kā viņa izskatījusies jaunībā ar šīm tik zilajām acīm.
"Pateicos, kundze," beidzot viņš teica. "Jūs iepriecinājāt manu sirdi."
Pieņemdama viņa pateicību un apstiprinādama, ka tāds ir bijis viņas nolūks, večiņa pamāja, joprojām nenovērsdama acis. "Es lūgšos pārjums. Un par jūsu zēnu."
Saimons nolieca galvu, un viņa, atlaidusi vīrieša roku, aizgriezās, paveikusi savu darāmo.
Kad Saimons tika ievests mēra priekštelpā, viņš atkal guva mierinājumu, šoreiz par to gādāja sirsnība un līdzjūtība, ar kādu viņu sagaidīja Nikolass Brige. Mērs aizraidīja vīriešus — Saimonam nepazīstamus —, ar kuriem viņš sarunājās par veikala lietām, kad Saimons ienāca, un aizsūtīja kalpotāju pēc vīna un kūkām.
Mērs apsēdās, noliekdamies uz Saimona pusi, kurš bija apsēdies masīvā ozolkoka krēslā pretī viņam. "Šodien ir diena, kad ikviens vīrietis, kuram ir dzīvi dēli, jūtas mazliet neērti jūsu priekšā, Saimon no Kaintonas. Man patiesi ļoti žēl par jūsu zaudējumu." Viņš apklusa uz mirkli, ļaujot Saimonam pateicībā paklanīties, un tad sacīja: "Man arī ļoti žēl, ka jums liedz dēla bēres ar pienācīgajiem rituāliem." Viņš atkal apklusa, skatīdamies uz mēmo Saimonu.
"Jo es būvēju ķecerim."
"Pie tā vainojams tas, ko jūs ceļat. Viņiem būtu pilnīgi vienalga, ja jūs viņam celtu māju vai veikalus. Bet jūs ceļat to, kas kļūs par līdzekli, lai mestu viņiem izaicinājumu viņu pašu lauciņā. Lauciņā, kurā viņi bija neapstrīdēti stāvokļa noteicēji. Tagad jūs cīņas laukā vedat jaunu putnu, svešzemju putnu. Tagad viņi ir neizdevīgā stāvoklī, viņi nezina noteikumus. Sākot zaudēt šādos apstākļos, viņiem ir tikai divas iespējas — aiziet kā zaudētājiem un klausīties smieklus, kas tiem seko, vai izvilkt nazi un pieprasīt jums pamest sacensības, ja jums dārga sava āda."
Saimons paberzēja stingo un nogurušo seju. "Baznīca nekad neaizies nabagāka."
"Un tās naži ir asi."
Saimons pamāja un pacēla acis, kad atgriezās kalpotājs.
"Priors dēvē viņu par nolādētu, apsēstu," viņš teica, kad vīrietis aizgāja, itin kā saruna nebūtu pārtrūkusi. Viņš iemalkoja vīnu, neskatīdamies uz Brigi, taču vēlēdamies dzirdēt no viņa lūpām apliecinājumu, ka tā nav, ka viņa dēls nebija nolādēts.
"Baznīca nedrīkst atzīt nezināšanu," Brige atbildēja. "Tā baidās no nezināšanas, baidās teikt, ka mēs nezinām, kāpēc tas ir tā, jo tad cilvēki sāks domāt un nonāks pie saviem secinājumiem."
"Un pie kādiem secinājumiem jūs nonācāt par manu dēlu?" Saimons uzmeta skatienu mēram, nespēdams noslēpt izaicinājuma pieskaņu.
Brige nevilcinājās. "Es neesmu nonācis pie secinājumiem, mūrniekmeistar. Es nepazinu jūsu bērnu, redzēju viņu vien pāris reižu. Bet jūs viņu pazināt, dzīvojāt ar viņu kopā. Pie kādiem secinājumiem jūs esat nonācis?"
Saimons mirkli sēdēja klusējot. Mērs mierīgi gaidīja atbildi.
Beidzot Saimons ierunājās, acis pievērsis grīdai pie Briges kājām.
"Es lūdzos dēlu, kurš būs līdzīgs man. Un Dievs savā gudrībā piepildīja manas lūgsnas. Jo godkāre bija sakropļojusi manu garu. Un tāpēc mans dēls ir miris."
Viņš nokāra galvu, taču mēra priekšā negrasījās raudāt.
"Kā?" Brige vienkārši pajautāja.
"Pats no savas rokas," Saimons neskaidri atbildēja, joprojām nepacēlis galvu. "Viņš aizvilkās līdz upei un noslīcinājās, lai rēķini starp mani un Deikru būtu nokārtoti. Lai atlīdzinātu. Lai pārliecinātu Deikru ļaut man turpināt celt koledžu."
"Vai esat drošs, ka tāds bija iemesls?"
Saimons domāja par astoņstūrainajām koka figūriņām, kas ar bērnišķīgu pacietību bija saliktas cita uz citas kastes vidū.
"Jā, pilnīgi."
Mērs vērtējoši lūkojās uz savu kausu, itin kā apsvērtu, vai nepiedāvāt to. "Priors nav piedāvājis jums darījumu? Jūsu dēla bēres apmaiņā pret būvniecības pārtraukšanu?"
Saimons ieskatījās mēram acīs un saprata, ka viņš zina patiesību un ka noliedzot var izpelnīties vien Briges nicinājumu.