"Cik daudz jums ir?"
"Visi četri evaņģēliji."
Saimons raudzījās uz viņu. "Tik daudz?"
"Un jums?"
"Pāris lappušu." Saimons atzina patiesību Brigem, kā nebija atzinis Henrijam. "Tas sākās, lai ieriebtu Koplijam," viņš atklāti sacīja. "Es darīju visu, kas varētu viņu sakaitināt. Sagādāt Viklifa Bībeli bija spēles sākums, tā mēdz rīkoties māceklis, lai noskaidrotu, cik daudz viņš var atļauties aiz nīsta meistara muguras."
"Bet pēc tam?'
"Pēc tam es izlasīju vārdus, un man radās iespaids, it kā tos neviens priesteris nekad nav teicis, it kā es dzirdētu šos vārdus no Pestītāja mutes. Tieši man."
"Baznīca ir samaitāta un pasaulīga. Tā sludina māņticību un bailes."
Saimons pamāja.
"Jēzus teica, ka neviens cilvēks nedrīkst tiekties pēc varas, iekams viņš nevar pakalpot visiem," Brige turpināja. "Baznīcā es nesaskatu šādu pazemību."
Abi vīrieši saskatījās, un Saimons zināja, ka, vienalga, vai viņš jelkad sauks Brigi par draugu, tagad, lai notiktu kas notikdams, viņi ir sabiedrotie.
"Vai Kaintonas kundze būs mierā ar manu kapelu?"
Saimons vārgi pasmaidīja. "Mana sieva jūs ļoti ciena, Briges kungs. Savulaik jūs bijāt viņas draugs un aizstāvis pret Baznīcu; šoreiz viņa būs tikpat pateicīga."
Četrdesmit astoņi
Dejojošu cilvēku aplī milzīga sieviete mežonīgiem matiem atmet galvu un paver muti, kā šķiet, kosmiskos smieklos, kas pilni ar absolūtu prieku par eksistenci. Viņa un viņas dejojošie un plaukšķinošie biedri ir tērpušies daudzkrāsainos audumos — kuriem bija vairāk krāsu nekā Jāzepa ģērbam, bet mazāk svītru —, kas krita kārdinošās krokās.
Dejotāju apļa vidū uz biezām, zaļām velēnām paceļas puķes, kuru ziedlapiņas izrotātas zaļā un violetā, spilgti sarkanā un debeszilā krāsā. Sulīgās zāles jaunaudzes vēsie pieskārieni kailajām pēdām rada patīkamu sajūtu.
Aiz kustīgo dejotāju mugurām — ārpus jaukā un auglīgā apļa — ir tikai tuksnesis, akmeņi un smiltis. Ūdens, no kā uzplaukušas puķes un zāle, nekur nav redzams: auglības vietā stājas sausa un izkaltusi zāle. Šur tur smiltīs guļ sakaltušas paliekas no puķēm, kuras, iespējams, aplī esošie līksmi aizmetuši pār plecu, to krāsas teju pilnībā izbalinājusi saule, bet resnie kātiņi un sulīgās lapas saraukušās un kļuvušas trauslas.
Starp akmeņiem, putekļiem un nedzīvajām puķēm sēž maza meitenīte. Arī viņa ir ģērbusies krāsaini — līdzīgi kā dejotāji —, taču viņas apmetnis ir īss un apskrandis, šķiet, kā pagadās, salikts un ātri sašūts no atgriezumiem. Bērna acis pievērstas dejotājiem, lai gan viņa, nedroša un neaicināta pulciņā, stāv atstatu no viņiem. īkšķi iebāzusi mutē, viņa vienā rokā tur lupatu lelli.
Tāda bija Kacas vīzija par Demijas bērnību, attīrīta — viņas mīļākā apgalvoja — no visa, ko viņa nebija pateikusi, no prieka, ko viņa nekad nebija izpaudusi. Vientulība citu bērnu vidū, pastāvīgā neizdošanās, pēc pašas domām, būt interesantai un saistošai kā brālis, kopienas nomalēs nodzīvota dzīve spēcīgas mātes nepārvaramā klātbūtnē. Viņai nekad tā īsti nebija laika meitai, pat pirms nāves un vēlākās pārtapšanas par neaizsniedzamu pilnību Demijas prātā.
Lai gan šī glezna bija dāvana viņu otrajā attiecību gadadienā, netieši dotais solījums tā arī nepiepildījās; dzīve kopā ar Kacu nebija devusi līksmo dejotāju apli, pēc kā Demijas dvēsele bija ilgojusies kopienā pavadītās bērnības atsvešinātībā. Izvairīdamās no sakariem ar citām dzīvām būtnēm, viņas apzināti bija izveidojušas aizsargapvalku savām attiecībām. Un tolaik tas šķita pavedinoši dabiski.
Nedēļas nogales viņām, protams, bija jāpavada Londonā: visa Demijas kopmītnes istaba ietilptu Kacas plašā dzīvokļa krāšņajā viesu vannas istabā. Viņas, bez šaubām, nevēlējās tērēt laiku draugu pulciņam, kad abām bija tik maz kopīga laika. Un Kacai nebija nekāda iemesla iepazīstināt Demiju ar savu ģimeni, jo ar to netikās.
Bet ģeogrāfiskā nošķirtība bija atstājusi Demiju šo lēmumu aukstajā, vientulīgajā ēnā; kopmītne, kuru viņa neuztvēra kā mājas, pilsēta, kurā viņai nebija nevienas uzticīgas dvēseles, pilnīga nošķirtība no Kacas un viņas pasaules.
Beidzot, raudzīdamās uz gleznu, kas parādīja, cik vienlaikus daudz un maz Kaca bija sapratusi, Demija aptvēra, ka nebija pieteikusies darbam Kaintona un Deikra koledžā, lai īsinātu Kacas atvaļinājuma gadu, nedz ari ievākusies dārgākā mājā, veicot labu ieguldījumu. Viņa veidoja jaunu dzīvi. Viņa atskārta, lai cik neapzināti, ka agrākā dzīve ar Kacu ir beigusies.
Vēlāk pēcpusdienā, no Solsteras vieglatlētikas stadiona atgriezusies Tobijā, Demija juta, ka viņas oma pieskaņojas saulainajai dienai. Viegls vējiņš, kurā jautās pavasarīgas silstošas zemes un dīgšanas smaržas, glāstīja seju un raisīja smaidu. Viņa jutās viegla un brīva, itin kā saule būtu izgaisinājusi smacīgas duļķes, kas šķīra viņu no pasaules. Viņa uzsmaidīja garāmgājējiem, un viņas smaids kļuva platāks, kad šai līksmei atsaucās patīkami pārsteigti tūristi un steidzīgi studenti. Ubags pie Svētceļnieku vārtu tilta atbildēja ar drūmu paziņojumu, ka smejas ir lētas, bet pārtika maksā naudu — vai viņai ir sīknauda, ko pievienot smaidam? Sīknaudas viņai nebija, taču, neapdomājusi savu itin ierobežoto budžetu, Demija iedeva viņam piecas mārciņas.
Pār tilta margām uzmetusi skatienu duļķainajam un pelēki brūnajam Dūtras ūdenim, viņa, turpinot ceļu, pārlika, vai šovasar laivos pa upi; varbūt ar Gadskārtas skrējiena sportistiem? Komanda varētu izbraukt ar pāris laivām un pēc tam sarīkot pikniku. Tagad, kad nedēļas nogales viņai bija brīvas, Demija, iespējams, varētu noorganizēt sabiedrisku pasākumu saviem sportistiem — braucienu ar laivām un pikniku, tad vakariņas viņas mājās un piedevām kādu filmu vai tamlīdzīgi. Viņa varētu uzlūgt Nīlu.
Piepeši Demiju pārņēma reibinoša doma, ka tagad viņa var kalt plānus, neapspriežoties ne ar vienu citu. Riskantā nepastāvība, kas, viņasprāt, apdraudēja visu, kas viņai bija kļuvis svarīgs — māja, darbs, Tobija —, pārgāja, aptverot, ka tas viss vairs nav apdraudēts nākotnē, kurā viņai atkal jāievieš saraustītais dzīves ritms, kāds bija kopā ar Kacu. Lai kāda būs Kacas atbilde uz viņas nežēlīgo elektronisko vēstuli, viņas vairs nespēs atjaunot agrāko dzīvesveidu.
Viņai iekrita acīs uz palodzes nolaidies strazds, bet, kad viņa apstājās, lai paskatītos uz to, putns aizlidoja, piepeši čivinot saceldams trauksmi. Cik gan brīnišķīgi ir spēt pacelties spārnos, Demija prātoja, uzlaisties gaisā un zināt, ka iespējams pretoties gravitācijas spēkam, pacelties virs šausmām un ierobežojumiem uz zemes un vienkārši lidot.
Tobijs Kaintons, ieslodzīts savā nepakļāvīgajā ķermenī, droši vien būs skatījies uz citiem zēniem un brīnījies par viņu spēju skriet, aizbēgt no tiem, kas viņus nicina, un no attāluma parādīt garu degunu, pirms atkal sāk skriet vienkārši tālab, ka viņi to spēj.
Pēc pāris minūtēm iegājusi Astoņstūra pagalmā, Demija atklāja, ka tur risinās strīds.
Streikojošie īrnieki bija pametuši savu krāsniņu — kas šajā tīkamajā laikā nebija iekurta — uz Romangeitas un sapulcējušies pie Lielās zāles kāpnēm. Strīdējās Roberts Hedstovs un kāds students, kuru Demija nepazina.
Tuvodamās viņa pamanīja Dominiku Voltersu-Raselu, kura istabas logs vērās uz Astoņstūri un bija redzams no pagalma. Viņš lūkojās uz ķildniekiem: acīmredzot bija nolēmis iejaukties. Demija aizšķērsoja viņam ceļu un, pamājusi Hedstova virzienā, jautāja: "Vai veidosim vienotu fronti?"