Kalsnais studentu palātas prezidents pielieca galvu, un viņi vienā tempā devās uz kāpņu pusi.
"Man ļoti žēl," viņi dzirdēja studentu sakām tonī, kas nepauda nedz nožēlu, nedz bēdas, "bet es nesaprotu, kāds man ar to sakars — tā ir jūsu un koledžas lieta, vai ne?"
"Bet tu esi koledža — vai tad tā nav šīs jaunās kampaņas būtība?" Hedstovs vaicāja, pametis acis uz Demiju un viņas ceļabiedru, un viņa lūpas savilkās smaidiņā, izbaudot gaidāmo konfrontāciju.
"Labi, man nu reiz pietiek," teica students, pamanījis tuvojošos glābiņu. "Man šopēcpusdien jāuzraksta eseja konsultācijai pulksten sešos…" Viņš pagriezās un devās augšup pa kāpnēm, lecot pa diviem pakāpieniem uzreiz.
"Hedstova kungs," savā pārsteidzoši pavēlnieciskajā balsī ierunājās Volterss-Rasels, "redzu, ka jūs paplašināt savu kampaņu."
Tagad Hedstovs smaidīja pa visu seju. "Nodomāju, ka paņemšu lapu no Milleres jaunkundzes grāmatas un piepulcināšu koledžas locekļus savai kampaņai."
"Tā vien šķiet, ka jums nav lielu panākumu," Demija iejaucās.
"O," Hedstova sejas izteiksme pauda, ka viņš zina vairāk nekā Demija, "domāju, jūs atklāsiet, ka mums ir savs iespaids. Manuprāt, jums, iespējams, būs jāsasauc studentu palātas ārkārtas sapulce, prezidenta kungs."
"Tā arī darīšu," Volterss-Rasels nosvērti sacīja, "ja saņemšu iesniegumu ar nepieciešamo parakstu daudzumu."
Hedstova vieglprātīgais pieņēmums, ka notikumi rit viņam labvēlīgā gultnē, satracināja Demiju. "Ja traucēsiet mūsu jaunos cilvēkus," viņa teica, vēlēdamās, kaut viņai nebūtu jāpaceļ galva, lai ieskatītos viņam acīs, "mums nāksies izsaukt policiju, lai dabūtu jūs projām."
"Mēs nevienu netraucējam, tikai izdalām savu literatūru," viņš pastiepa iedzeltenu A5 formāta lapu ar uzdrukātu virsrakstu "ĪRES STREIKS: FAKTI", "un lūdzam "jūsu jaunajiem cilvēkiem" to izlasīt. Un baidos," viņš turpināja, "ka policijai nebūs tiesību lūgt mums doties prom. Šī zeme nav privātīpašums. Kā jau vairākus simtus gadu ir ierasts, ikvienam ir tiesības šķērsot koledžas pagalmu. Ričards Deikrs, manuprāt, vēlējās, lai parastajiem ļautiņiem būtu interese par šo vietu."
Nākamajā nedēļā streikotāji katru dienu pulcējās pie Lielās zāles izliektajām kāpnēm. Daži, kuri sēdēja saliekamajos krēslos un apmierinājās ar dzelteno lapu izdalīšanu, kļuva par atzītu koledžas sastāvdaļu tā īpašā procesa ceļā, kam ir sakars ar jauninājumiem — pat nevēlamiem jauninājumiem —, iekļaujoties kā ierasta, taču apnicīga parādība. Citi — tie, kuri atteicās sēdēt un uzmācās jauniešiem, kas tuvojās kāpnēm, izvaicādami viņus par nostāju taisnības un ekspluatācijas jautājumā, — bija kairinātājs, kas vēl vairāk uzbudināja nervus, kuri jau tā bija sabeigti no domām par tuvajiem eksāmeniem un dzīvi pēc universitātes beigšanas.
Pāris reižu izcēlās tracis un, par spīti Hedstova apgalvojumam, ka likums ir viņu pusē, tika izsaukta policija. Tomēr streikotāji skaidri un gaiši pateica, ka bez varas iestāžu aizlieguma turpināt aktivitātes viņus nedabūs prom, un pat tie, kurus brīdināja policija, turpināja piketu pie Astoņstūra.
"Norisam būs kaut kas jādara," Sems Kīrnss nopietni piezīmēja, kad viņi ne visai agra rīta vēsumā uzskrēja uz Lēdiju pastaigu takas. "Vienīgais laiks, kad esam brīvi no piketētājiem, ir tad, kad ir pārāk tumšs, lai saskatītu viņu skrejlapas. Tas visus ir pamatīgi nokaitinājis."
"Kā tu domā, vai viņi gūst atbalstu?"
"Es nezinu par atbalstu, taču zinu, ka daudzi vēlas, lai viņi pazustu. Un, ja tas nozīmē, ka viņiem jādod viņu prasītās garantijas, tad, manuprāt, tiem, kam pēc pāris mēnešiem būs jākāpj pa Astoņstūra trepēm, lai kārtotu gala eksāmenus, tas ir diezgan vienaldzīgi." īrnieku protesta akcijas tiešums neizbēgami piesaistīja plašsaziņas līdzekļus. Salster Times nosūtīja žurnālistu intervēt ikvienu, kurš runās viņa mikrofonā, un fotogrāfu, kurš acīgi uzņēma jaunu, izskatīgu sievieti un garo Hedstovu, kurš — Demija bija pārliecināta — apzināti līdzinājās "Kalnu auku" varonim Hitklifam. Fotogrāfs to nepamanīja, taču būtu laimīgs par kautiņu, tāpēc nolaidās līdz tam, ka kritizēja studentus ar tamlīdzīgām piezīmēm: "Es neļautu viņam tā runāt ar tevi, dēls, — ko viņš iedomājas, ko?" vai "Uz priekšu, streikotāji, pasakiet to skaidri un gaiši! Lai šīm privileģētajām pēcpusēm būtu viela pārdomām."
Demija, dedzīgi vēlēdamās paust valdes viedokli, bet apzinādamās, ka viņas teikto var izmantot pret viņu, uzrakstīja paziņojumu presei, ko steidzīgi saskaņoja ar Norisu, iekams pasniedza žurnālistam, kurš acīm redzami cerēja uz personīgu kontaktu ar kādu augstāku personu.
"Kas tas tāds?" viņš vaicāja, vērdamies viņā ar ierastu sejas izteiksmi; viņa garajā sejā iegūla vīpsnājošas grumbas, kas drīzāk bija gatavas savilkties neuzticībā, nevis izplesties priekā. "Ko jūs teicāt, kas jūs esat?" viņš strupi pārjautāja.
Vai viņš tiešām nesaklausīja, kad stādījos priekšā, Demija prātoja, vai arī tas ir mēģinājums nolikt pie vietas? Viņa bija pieradusi, ka tiek uzskatīta par desmit gadiem jaunāka nekā īstenībā, un viņas ādas krāsa, kaut ari bija divdesmit pirmā gadsimta pirmā desmitgade, joprojām bija neierasta koledžu vadībā.
"Demija Millere," viņa atkārtoja, vairīdamās runāt tonī, ko varētu uztvert kā naidīgu, "koledžas mārketinga vadītāja. Tas," viņa pamāja uz aploksni žurnālista rokā, "ir paziņojums presei."
"Ha! Uzrakstījāt kopiju speciāli man! Cik pieklājīgi." Viņa ironija bija diezgan klaja, taču fakts, ka viņš to lietoja bez acīm redzama iemesla provocēt, lika Demijai vēl vairāk piesargāties. Viņa klusējot stāvēja, kamēr viņš atplēsa aploksni un ātri pārlūkoja apdrukāto lapu.
"īsi, pat tik…"
"Paldies."
"Un pilnīgas blēņas," viņš teatrāli saņurcīja dūrē lapu, nometa to uz grīdas Demijai pie kājām un, acis nenovērsis no viņas, gaidīja reakciju. Kad viņa nelikās manām, žurnālists teica: "Jūs tikai cenšaties apčakarēt šos cilvēkus. ļūs vēlaties pārdot viņu zemi būvuzņēmējiem. Visi zina, ka nākamajos desmit gados šajā apvidū vajadzēs piectūkstoš jaunu māju. Varu saderēt, ka esat apslapinājušies no prieka par domu, cik daudz naudas varat nopelnīt."
"Hm, cik interesants viedoklis," Demija kļuva neapdomīga. "Taču, nē, īstenībā mums nav nesaturēšanas no prieka par to, ka galējās finansiālās grūtībās, iespējams, kaut kad nākotnē būsim spiesti pārdot koledžas zemi. No tā mēs visiem spēkiem pūlēsimies izvairīties. Bet, ja tas kļūs neizbēgami, neviens nedrīkst mums diktēt, kā un kam pārdodam zemi." Viņa valdonīgi pacēla roku, lai netiktu pārtraukta, ko varēja paredzēt pēc žurnālista ievilktās elpas. "Tas būtu līdzīgi tam, ka jūs, būdams spiests pārdot vecmāmiņas māju, lai varētu ievietot viņu labā pansionātā, atklātu, ka nevarat to pārdot par summu, kas būtu nepieciešama, lai viņa nonāktu labā un ērtā vietā, jo pirms daudziem gadiem viņa piekritusi pārdot māju kaimiņam par iepriekš sarunātu cenu." Viņa atkal pacēla roku, kad žurnālists sāka iebilst pret šādu līdzību, kas esot "sasodīti stulba".
"Nē, tā nav sasodīti stulba, kā jūs to daiļrunīgi nosaucāt. Streikotāji vēlas, lai koledža uzņemtos saistības piedāvāt iemītniekiem pirmpirkuma tiesības uz zemi par lauksaimniecības cenām. Vienīgais iemesls, kas varētu mūs pamudināt pārdot zemi, ir tas, ka varam iegūt maksimālos ienākumus, un tas nozīmē pārdot zemi, lai uz tās varētu nodrošināt dzīvojamo platību. Un tas — kā jūs zināt — pieprasa papildu samaksu."
"Tātad?" žurnālists iekliedzās, paceldams degunu, jo saoda uzvaru. "Jūs pārdosiet zemi būvuzņēmējiem."