"Nē, pašlaik ne. Lūdzu, uzklausiet — mēs nevēlamies pārdot zemi. Bet, ja būsim spiesti pārdot — jo zeme ir mūsu vienīgais aktīvs: mums nav Baznīcas ziedojumu šķīvja kā citām dibinātājkoledžām —, kā jau teicu, ja būsim spiesti pārdot, tad mēs vēlamies gūt maksimālos ienākumus, lai varētu pārdot iespējami mazāk zemes. Un tas, bez šaubām, nozīmē, ka vairākums iemītnieku varēs paturēt savu zemi un turpināt to apstrādāt kā agrāk."
"Milleres jaunkundze," žurnālists teica, turēdams diktofonu viņai gandrīz zem zodu, lai uzsvērtu faktu, ka ieraksta atbildi, "vai jūs varat man apstiprināt ar vienzilbīgu vārdu, ka koledža pašlaik negrasās pārdot tās īpašumā esošo zemi un ka tā nerisina sarunas ar būvuzņēmējiem par to?"
"Pilnīgi. Nav plānu, nav sarunu."
Ar acs kaktiņu Demija pamanīja sev veltīto Roba Hedstova greizo smaidu.
Četrdesmit deviņi
Solsterā, 1393. gads
Nedēļās pēc Džona Deikra un Tobija nāves Saimons gaidīja Ričarda Deikra lēmumu par koledžas nākotni.
"Tā mums abiem ir maksājusi vienīgos dēlus," Saimons lūdzās. "Tā nedrīkst palikt neuzcelta, tam ir jānes kaut kāds labums!"
"Koledža mums ir maksājusi dēlus, vai ar to nav gana?" grūtsirdīgi atbildēja Ričards.
Mēnesis aizritēja, un tā laikā nebija novērojama sērošana, ubagi nestaigāja pa ielām ar svecītēm rokā, priesteriem netika maksāts, lai viņi dziedātu aizlūgumos par mirušo zēnu dvēselēm. Bija dzirdama murmināšana par lolardu ķecerībām, taču par spīti aizdomu pilniem čukstiem, kas izplatījās, kopš karalis bija pārņēmis valdīšanu savā valstī un atņēmis varu Džonam no Ģentes — Viklifa sekotāju patronam —, vairs netika sasauktas kanona tiesas un izvirzītas apsūdzības.
Tajā pašā mēnesi Saimona mūrnieki — maksāja tiem pusi vai ne — sāka aizplūst uz citiem darbiem Solsterā. Tie, kuri palika, nezināja, vai turpināt sagatavot akmeņus mūrēšanai, vai dīki sēdēt un gaidīt.
Aizritēja vēl viens mēnesis, un laiks kļuva rudenīgāks. Vējš atnesa ziemeļu un ziemas vēsmas; svētceļnieku plūdi pilsētā samazinājās līdz īso dienu straumītei. Mūrēšana kļuva neiespējama, kad piezagās pirmais kodīgais sals, un viri aizplūda no koledžas būvlaukuma: nemājīgie un gatavie mitekļi, kur viņi un viņu ģimenes bija dzīvojuši, tagad bija pilnībā pamesti, jo ļaudis atgriezās ciematos, lai pārlaistu ziemu un sagaidītu, kādu Ričarda Deikra lēmumu nesīs pavasaris.
Tumšās dienas kļuva īsākas, kad tuvojās Advente, un Deikrs kādā 110 arvien retākajām sarunām ar Saimonu pateica, ka Ziemassvētkus pavadīs Londonā.
Stāvēdams līdzās patronam, Saimons atļāvās atzīt, cik ļoti bēdu un nākotnes cerību sabrukuma dēļ Deikrs ir novecojis un zaudējis sparu, kas reiz vērta viņu jaunāku par viņa gadiem. Viņa kalsnā seja nu bija grumbu izvagota, un mute vairs nemitīgi neapsvēra dzīves sniegtās iespējas. Viņa acis, šīs spraigās, tumši zilās acis, bija zaudējušas kvēli.
"Tu saņemsi savu atbildi pēc jaunā gada, Saimon," viņš apsolīja, vien garāmejot uzmetis skatienu mūrniekmeistaram, itin kā lai tikai pavērtos uz Saimonu, kas viņu sāpinājis. "Es apsvēršu, kamēr būšu prom, un tu saņemsi manu atbildi."
Saimons paklanījās un aizgāja, juzdamies tā, itin kā virs viņa karātos novilcināts spriedums. Viņš nezināja, kā ir labāk — dzīvot ar cerību vai reizi par visām reizēm zināt, ka viņa sapnis ir miris līdz ar dēlu.
Gvineta un Saimons svinēja Ziemassvētku svētās dienas Henrija un Elisones mājā, un audžubērnu pieaugošās ģimenes klātbūtnē uz brīdi novērsa viņu skumjas. Bet allaž, allaž visa pamatā'sāpes, kas nebija remdējamas, sāpes, kas modināja Gvinetu naktī, liekot viņai izkliegt Tobija vārdu, un kas dzina Saimonu gandrīz ik dienu doties uz koledžas būvlaukumu ārpus pilsētas mūriem.
Nikolass Brige bija jautājis viņam, vai viņš nevēlas uzlikt piemiņas plāksni uz Tobija kapavietas mēra kapelā, bet Saimons bija atbildējis, ka viņam būs krietni vien redzamāks un ilgstošāks piemineklis, kad koledža būs pabeigta. Tā kā kaut kam šajā vietā vajadzēja sargāt viņa zēnu, Saimons no sava dārza bija paņēmis jaunu kociņu un iestādījis pie kapavietas, tā bija vilkābele, kam bija lemts būt tikpat saliektai un savītai kā viņa nabaga zēnam, bet kas izturēs dzīves triecienus un sitienus tikpat labi kā viņa puika un būs augstsirdīga pavasarī, kad tajā piepeši uzziedēs tīri un balti ziedi.
Ziemassvētku rītā tas bija viss, ko Saimons varēja darīt, lai atklāti neraudātu no domas par savu bezpalīdzīgo bērnu, kas piedzimis, lai dzīvotu, apkārtējo nievāts un atraidīts, un atdotu savu dzīvību par tiem, kuri nebija viņa mīlestības vērti. Bēdās un naidā pret sevi viņš teju bija sācis uzskatīt, ka, ja viņam liegs iespēju uzbūvēt koledžu, tas būs atbilstošs sods par dēla nāvi. Taču dvēseles dziļumos viņš sacēlās pret to. Tobijs un koledža nonāca pie viņa teju vienā un tajā pašā elpas vilcienā, un Tobijs bija nomiris, lai tā turpinātu pastāvēt. Nebūs pareizi, ja viņam vajadzēs padoties. Tobija labprātīgā nāve nedrīkst izrādīties velta, kā tas bija noticis ar tik daudziem mēģinājumiem rīkoties viņa pūliņu pilnajā dzīvē, tai jākļūst uzlūkotai par vienīgo nevainojamo lietu, ko viņš spēja izdarīt. Pasaulei jāredz viņš tāds, kāds viņš bija; visiem tiem, kas novērsās no viņa dzīvē, jāapbrīno viņš pēc nāves un jābūt par sevi sliktākās domās, jo neredzēja tālāk par nepaklausīgajiem locekļiem un vaikstīgo seju.
Vilkābele, lai gan izrakta un pārstādīta vietā, kuru nebija izvēlējusies, nesavīta un nenokalta, kā bija baidījies Saimons, bet turpināja līksmi augt, itin kā jaunā vieta būtu piemērota tikpat labi vai vēl labāk nekā agrākā. Īstenībā šī vieta bija labāka, jo Saimona un Gvinetas dārzā tā bija laidusi saknes ēnainā, akmeņainā vietā, kur bija turējusies pie dzīvības aiz privileģētākām ābelēm un apstrādātās sakņu dārza zemes. Šeit, pilsētas dienvidu nomales saules gaismā, tā tīksminājās siltumā un dziļā zemē, kas jau bija sagādājusi tai jaunu dzīves sparu.
Zvaigznes dienas priekšvakara rītā pēc mises Saimons nomodā sēdēja pie koka un dēla, kad ziemas vidus tumsa lēnām, tik lēnām izklīda un uz pāris īsām stundām zemu pār zemi uzausa saule. Kad pelēcību nomainīja gaisma, Saimons uzkarināja zaļas lentes uz kociņa bezlapu zariem.
"Atnāks pavasaris," viņš klusi teica, "un es uzcelšu mūsu koledžu, mans dēls."
Bet jaunais gads neatnesa no Deikra ne vārdu, ne nopūtu. Saimons raizējās un staigāja šurpu turpu, taču nebija neviena, kam viņš varētu paust savu vilšanos — visa ģimene bija pārcēlusies uz Londonu, ieskaitot Pīrsu Motisu un viņa sievu. Nebija neviena, kas varētu pateikt, kad ir gaidāma Deikra atgriešanās Solsterā.
Un tad piepeši janvāra beigās, kad laika apstākļi uz īsu brīdi atslābināja savu dzelžaino tvērienu, pilsētā parādījās Ralfs Deikrs.
Saimons ieradās Deikru namā, tiklīdz dzirdēja jaunumus, un lūdza pieņemšanu pie Ralfa. Viņam par izbrīnu, tā tika piešķirta uzreiz.
Ralfs nepiecēlās, lai sasveicinātos, kad Saimonu ieveda istabā, kur viņš tik tikko pacēla acis no papīriem, kurus pētīja. Saimons apspieda mudinājumu pavaicāt, kur ir Ričards, taču nespēja apspiest izbrīnu par to, ka Ralfs piesavinājies tēvoča vietu. Viņš vēroja garo vīrieti, pamanīdams, ka nu viņš no jaunības iesoļo pusmūžā — viņa miesas būve kļuva druknāka un no zoda sāka nokarāties dubultzods. Vai Anna joprojām gaidīja viņu gultā vai arī viņš bija zaudējis jaunības mirdzumu un izskatību?
"Kaintona kungs," Ralfs sacīja, paskatījies uz Saimonu ar tikko jaušamu smaidu, kas rotāja viņa smagnējos vaibstus, "pateicos jums par tūlītēju apmeklējumu."